Sludināšanas amats ir Dieva darbs

“Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.” [Ap.d.20:28]

Sludināšanas amats nav tikai noderīgs cilvēku starpā ieviests amats. Atšķirībā no skolotāja skolās un vadītāja amata darba vietā, sludināšanas amats netika izveidots tamdēļ, ka cilvēki saprata, cik nepieciešami un lietderīgi ir nodrošināt reliģisko apmācību. Nē, sludināšanas amatam ir augstāks avots. Tas ir svēts, dievišķs amats. Dievs, Visaugstākais, noteica, ka tas ir pareizais līdzeklis, ar kura palīdzību Viņa tauta var tikt vesta pie svētības.

Vecā Derība par to liecina ar vārdiem: “Un Es jums došu ganus pēc Mana prāta, kas jūs ganīs ar [mācību un gudrību]” [Jer.3:15]; “Tu, Dievs, atspirdzināji nelaimīgos ar Saviem labumiem. Tas Kungs lika atskanēt uzvaras vēstij, prieka vēsts sludinātāju bija liels pulks” [Ps.68:11-12]; un: “Arī jūs, Ciānas bērni, priecājieties un esiet līksmi sava Dieva, Tā Kunga, apziņā! Jo Viņš piešķir jums pamācītājus taisnībā.” [Joēla 2:23]

Jaunā Derība ziņo par to pašu. Svētais Pāvils raksta: “Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem” [1.Kor.12:28]; un: “Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu.” [2.Kor.5:18-19] Tas, kas šeit piedēvēts Dievam Tēvam, citur ir attiecināts arī uz Dievu Dēlu. Par Viņu teikts: “Bet Tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem.” [Ef.4:10-11]

Mēs nedrīkstam domāt, ka tas attiecas tikai uz tiem, kurus Dievs un Kristus savulaik pats bija tieši aicinājis sludināšanas amatā, un ka mūsdienu sludinātājus draudze aicina savā amatā kā ikvienā profesijā un ka līdz ar to tās ir tikai kā līgumattiecības cilvēku starpā. Nē, šī iemesla dēļ Kristus atstāja savai Baznīcai Debesu Valstības atslēgas, lai tieši tādā veidā Viņa vārdā tiktu pārvaldītas tai uzticētās mantas. Balstoties uz Viņa doto autoritāti Baznīca var aicināt šajā amatā kvalificētus cilvēkus. Bez tam Kristus mudina Savus kristiešus lūgt pļaujas Kungu, lai Viņš sūta uzticīgus strādniekus Savā pļaujā. Sludinātāji, kurus Dievs ir aicinājis caur Baznīcu, stāv dievišķā amatā nevis kā cilvēku vergi, bet kā Kristus kalpi un kā Visaugstākā Dieva sūtītie. Tāpēc Pāvils par Efezas baznīcas kalpiem, kurus Kristus nebija aicinājis tiešā veidā Pats, bet tie bija aicināti caur savām draudzēm, saka, ka tas ir pats Svētais Gars, kas viņus ir nolicis par bīskapiem, lai tie ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš izpircis ar Savām asinīm.

Dievs ar Saviem darbiem nepārprotami ir apliecinājis, ka sludināšanas amats nav mainīgs cilvēku iestādījums, bet gan, ka tas ir Viņa paša svēts iestādījums. Neskatoties uz sātana un pasaules trakošanu pret šo amatu, Dievs to ir saglabājis no pasaules sākuma līdz šai stundai. Sākumā katras ģimenes pirmdzimtais kļuva par tās priesteri. Vēlāk Dievs israēliešu tautas vidū izvēlējās Levija cilti (un jo īpaši Ārona ģimeni) kā ekskluzīvu visu priesteru amatu un tiesību turētāju. Jaunās Derības laikā šī loma tika uzticēta divpadsmit apustuļiem un septiņdesmit mācekļiem, kurus Kristus sūtīja visā pasaulē kā Sava Evaņģēlija vēstnešus. Bet viņi iecēla citas personas par bīskapiem un vecajiem jaunizveidotajās draudzēs, un tāpēc šis amats ir saglabājies līdz mūsdienām.

Lai gan daudzi ne tik sen ieviesti iestādījumi gadu gaitā ir pagaisuši, svētais sludināšanas amats nekad nav pārstājis pastāvēt. Dievs ir pierādījis, ka sludināšanas amats ir Viņa darbs, tāpēc Viņš to ir vareni aizsargājis, lai tā nekad netrūktu Viņa Baznīcā. Jo Dieva darbiem ir jāpaliek, bet cilvēku darbiem jāiet bojā.