Viltīgais citpasaulīgums

Mēs gribam būt citpasaulīgi – kopš brīža, kad ar viltīgu triku kļuvām reliģiozi, jā, pat “kristieši” – uz šīs pasaules rēķina. Citpasaulīgums piedāvā lielisku vidi, kurā dzīvot.

Ikreiz, kad dzīve sāk kļūt nomācoša un apgrūtinoša, mēs vienkārši atviegloti un neapgrūtināti ar vieglu loku palecamies gaisā un pārceļamies tā sauktajā garīgumā.

Mēs lecam pāri tagadnei. Mēs ienīstam zemi, jo jūtamies labāki par to. Galu galā, bez laicīgajām sakāvēm, mums joprojām ir mūsu mūžīgās uzvaras, kas mums ir tik viegli sasniedzamas.

Citpasaulīgums arī atvieglo sludināšanu un mierināšanu. Citas pasaules baznīca var būt droša, ka tā ātri uzvarēs visus vājos, visus, kas tiek maldināti un pieviļas, visus utopistus un nelojālos zemes bērnus.

Kad šķiet, ka eksplozija ir nenovēršama, kurš gan cilvēcīgi negribētu ātri ielekt ratos, kas no Debesīm atnes solījumu aizvest mūs uz labāku aizpasauli?

Mēs esam vāji; mēs nevaram izturēt, ka zeme ir tik tuvu, zeme, kas mūs nes. Mēs to nevaram izturēt, jo zeme ir stiprāka par mums un tāpēc, ka mēs vēlamies būt labāki par ļauno zemi.

Tādēļ mēs atbrīvojamies no tās; mēs atsakāmies to uztvert nopietni. .

Tomēr Kristus nevēlas un neprasa šādu vājumu; tā vietā Viņš dara mūs stiprus. Viņš neved mūs reliģiskā lidojumā no šīs pasaules uz citām pasaulēm, kas atrodas ārpus tās; drīzāk viņš atdod mūs zemei ​​kā tās lojālos bērnus.