Atšķirība starp atdzimušo un krietnu dabisko cilvēku

Trešais bauslis atklāj dziļāko cilvēka dvēseles nostāju. Salīdzināsim divus cilvēkus! Pirmais cilvēks tikai ārēji ievēro un godina Tā Kunga dienu, tāpēc sirdī šajā dienā tas jūtas garlaikots, bet otrais cilvēks ir piedzimis no augšienes un iemantojis sev tādu sirdsprātu, ka sabata diena tam kļūst par pašu mīļāko un tas katru dienu sev vēlas sagādāt pa kādam sabata mirklim.

Pat ja ikdienā būtu redzama tikai niecīga atšķirība starp atdzimušo un krietnu dabisko cilvēku (jo gan mājās, gan darbā tie rīkojas daudzmaz līdzīgi), tomēr Tā Kunga diena atšķirība kļūst tik ievērojama, ka praktiski acīm ir saskatāma, – viens pieder debesīm un otrs tur nevēlas nokļūt. Tas nebūt ne nozīmē, ka katrs svētdienas svētītājs noteikti iemantos debesis, jo ir sastopami arī daudzi reliģiozi cilvēki, kas nav iegājuši pa jaunpiedzimšanas šaurajiem vārtiem (Mt.7:13-14), tomēr reliģija un svētā diena tiem šķiet mīļa un dārga. Vienam tā ir glābšanas cerība, bet otram tā ir tikai miesīga atpūta vai laicīga svētība, lai arī tie abi pakļaujas Dieva dusas dienas kārtībai.

Mēs neapgalvojam, ka ikviens sabata svinētājs ir garīgi dzīvs kristietis, bet, ja cilvēks nemīl svēto sabata dusu Tai Kungā un Viņa vārdos un ja svētdienas svētīšana tam ir netīkamākā no visām dienām, ko tas vēlētos nomest kā nevajadzīgas važas un dzīvot brīvi savās kārībās, tad par šādu cilvēku gan sakām: tādam nav vietas debesu valstībā, kur ticīgie svētīs mūžīgu sabatu un iemantos nebeidzamu prieku un labpatiku debesu svētlaimē.

Ikvienam būtu jānorimst sevī un no sirds jāapdomā: vai uz debesīm var cerēt cilvēks, kam sirdsprāts vairās no sabatā dāvātās debesprieka atblāzmas? Ievēro, ka miesīgs cilvēks no savas dabas nemīl debesu lietas, taču, aicinot ticībā, Dievs paveic brīnumu un pārvērš cilvēka tieksmi, vēlmi un izpratni, lai tagad viņš visvairāk vēlētos to, ko agrāk uzskatīja par mokām un apgrūtinājumu, proti, svētīt sabata mirkļus arī nedēļas laikā. Vai tu nesaproti, ka šāda sirds pārvērtība ir dievišķs darbs, ko sauc par jaunpiedzimšanu?

Jaunpiedzimšana Svētajos Rakstos ir tas, ka cilvēka sirds, prāts un tieksmes top pārvērstas un pasaulīga sirds iemanto garīgu, debešķīgu izpratni, kas var notikt jebkurā vecumā un jebkādos apstākļos. Šāda jaunpiedzimšana – jauna un debešķīga daba ir absolūti nepieciešama ikvienam, kas vēlas nonākt debesu valstībā. Padomā: vai tu nonāksi debesu valstībā, mirdams pašreizējā stāvoklī, ja vēl neesi piedzīvojis brīnišķīgo pārvērtību un iemantojis jauno dabu? Vai varēsi iemantot debesu svētlaimi?

Lai iemantotu mūžīgo dzīvību un piedalītos debespulka jaunajā dziesmā pie Jēra tropa, tev ir vajadzīga kāda liecība un zīme, proti, ne tikai, ka esi garīgs cilvēks, bet arī tā, ka viss tavas dzīves galvenais saturs un sirds ilgas jau šeit, virs zemes, ir tava glābšana, kas tev dāvināta Dieva Jēra izpirkuma nāvē. Arī šajās lietās ievēro, ka sabata bauslis atklāj mūsu dvēseles dziļāko būtību.

Te redzam, ko nozīmē godāt vai negodāt Dieva vārdus un sludināšanu. Redzam arī, ka sabata svētīšanas galvenais mērķis ir dot kritušam, pasaulīgam miesas cilvēkam atdzimšanu no svētās un neiznīcīgās sēklas, kas ir dzīvais Dieva vārds (1.Pēt.1:23), lai cilvēku pievērstu debesīm un lai tas iegūtu mūžīgu svētlaimi. Pašam cilvēkam sasniegt šo mērķi ir neiespējami, ja tas turpina nicināt Dieva vārdus un to sludināšanu.

Kas nemīl savus garīgos pienākumus, tas debesu svētlaimi nebaudīs, un, kas šādi ir noskaņots pret Dievu un Viņa vārdiem, nevar būt patīkams Dievam. “Miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Rom.8:8). Cilvēks, kas nelasa un neklausās Dieva vārdus, nevar sajust šo vārdu dievišķo spēku, kas cilvēku pārvērš. Tas viss māca, cik bīstama ir šī baušļa nicināšana. Tāpēc tev jau laikus ir jāmācās mīlēt Dieva vārdu, citādi būsi mūžīgi nolādēts.