Kristietis dzīvo abās laicīgajā un garīgajā valstībā

Laicīgā valstība un garīgā valstība ir pilnīgi atšķirīgas viena no otras.

Laicīgajai valstībai ir jāsniedz kārtība, garīgajai pestīšana. Laicīgā attiecas uz šo pasauli, garīgā uz nākamo. Laicīgajai valstībai ir jāierobežo grēki, garīgā tos piedod. Laicīgā valstība savu mērķu sasniegšanai ķeras pie zobena, turpretī garīgā pati ir gatava uzņemties ciešanas. Laicīgā valstība pamatojas uz likuma, bet garīgā uz Evaņģēliju.

Laicīgā valstība ir balstīta Dieva radītajā dabā, bet garīgās valstības priekšnosacījums ir piedzimšana no jauna. Laicīgā valstība pilnībā ir piederīga vecajam laikmetam, kas iet pretī savam galam. Garīgā valstība ir jaunā laikmeta iesākums.

Kristietis dzīvo abās laicīgajā un garīgajā valstībā. Viņš pieder divām pasaulēm un viņam ir divas pilsonības.

Vispirms viņš ir pilsonis šīs pasaules sabiedrībā un ir pakļauts laicīgai valdībai. Šeit uz ikvienu kristieti attiecas pamatprincips: “Ikviens lai ir paklausīgs valdībai, kas ir pār viņu”. Jo valdība ir Dieva iecelta. Tā kalpo Dievam ar likumiem un noteikumiem. Tādēļ kristietim ir jābūt paklausīgam “ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ”. “Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa.” Cilvēks, kas nostājas pret laicīgo varu, nostājas pret Dieva iekārtojumu. Tā viņš sevi pakļauj Dieva sodam. Visā savā cilvēciskajā ierobežotībā laicīgā kārtība tomēr ir Dieva līdzeklis, lai radītu normālus sadzīves apstākļus cilvēku vidū. Nepilnīga kārtība noteikti ir labāka par nekārtību. Kristietis var censties izmainīt pastāvošo iekārtu, kas viņu neapmierina, taču viņš nekad nenostāda sevi tai pāri. Viņam nav tiesību nepaklausīt likumam tādēļ vien, ka kāds aspekts tam izliekas nesaprātīgs vai netaisns.

Kaut arī kristieti Dievs ir darījis par šis pasaules pilsoni un licis tam dzīvot pēc tās apstākļiem un likumībām, vienlaikus kristietis pieder arī Kristus valstībai. Tajā, kā Kristus miesas loceklis, viņš dzīvo no Kristus mīlestības. Tur visiem bauslības likumiem ir gals, visa atmaksa ir aizstāta ar žēlastību un samierināšanu, un kristietis, kas pats ir saņēmis neierobežotu žēlastību, arī pats ir gatavs neierobežoti piedot.

Šīs abas valstības nedrīkst sajaukt. Laicīgai valstij ir jāapzinās savi uzdevumi un ierobežojumi. Tikmēr, kamēr tā raksta likumus cilvēku sabiedrībai, tā darbojas savās pilnvarās ja vien tās likumi nav pretrunā Dieva likumiem. Bet pār Evaņģēliju laicīgai valstij nav nekādas varas. Valsts, kas censtos audzināt bērnus antikristīgā garā, ir nostājusies pret Dievu un zaudējusi savas tiesības pavēlēt. Tikpat ļauni valdība rīkotos, mēģinot ieviest likumus Evaņģēlijam un ticībai, vai arī cenšoties aizkavēt Evaņģēlija sludināšanu. Tas viss, kas saistīts ar dvēseļu pestīšanu, ir ārpus valsts kompetences. Šeit valstij nav nekādas varas, bet tad, ja tā cenšas šādu varu sev iegūt, tā pārsniedz savas pilnvaras. Šādā gadījumā cilvēkam vairs nav pienākuma paklausīt. Tieši otrādi tad kristietim nav jāpakļaujas valsts pavēlēm, pat ja viņam nāktos upurēt savu dzīvību.

No otras puses, garīgai valstībai nav nekādas pasaulīgas varas. Baznīcai nav jāvalda, bet gan jākalpo ar Evaņģēliju. Cilvēku nevar piespiest saņemt grēku piedošanu. Ar varu nevienu nevar padarīt par kristieti. Baznīca, kas mēģina sevi apliecināt ar ieroču spēku vai aicina talkā policiju, lai piespiestu cilvēkus kļūt par kristiešiem, ir aizmirsusi savu uzdevumu, ko Dievs tai devis. Var piespiest cilvēkus dzīvot ārēji godīgu dzīvi, lai viņi nedarītu sliktu līdzcilvēkiem (un tas ir valsts pienākums piespiest tos, ja viņi to nedara labprātīgi). Bet nevar cilvēkus piespiest ticēt vai mīlēt.