Laicīgās valstības un garīgās valstības sajaukšana

Pastāv skaidra robežlīnija starp laicīgo un garīgo valstību. Valsts var iejaukties it visā, kam ir sakars ar ārēju disciplīnu un kārtību. Tas pieder valsts uzdevumiem. Šai ziņā baznīcai nav cita uzdevuma kā sludināt Dieva vārdu arī valstij. Arī valsts stāv zem Dieva vārda, un tai ir jādzird Dieva prasības. Ja valsts savu varu izmanto tādā veidā, kas ir klajā pretrunā ar Dieva baušļiem, tad kristiešiem ir jābūt pirmajiem, kas protestē. Šai nozīmē arī baznīca “nodarbojas ar politiku.”

Taču tai nevajadzētu izmantot laicīgu varu, lai valdītu pār dvēselēm. Šai ziņā tai nav citas autoritātes kā vienīgi Dieva vārda autoritāte. Tai ir vara pasludināt Vārdu, kas ir paša Dieva vārds, lai brīdinātu un nosodītu, mierinātu un uzmundrinātu. Tai ir vara piedot grēkus un saistīt cilvēkus viņu grēkos ar nosacījumu, ka tas viss tiek darīts uzticībā Evaņģēlijam. Tomēr tai nav varas piespiest cilvēkus pakļauties Dieva vārdam. Nevienu nevar piespiest ticēt. Piespiešana vienīgi sarūgtina un nocietina cilvēku sirdis pret ticību.

Tādēļ visu veidu reliģiskie piespiešanas likumi ir ļauni. Tie nodara vienīgi postu un negodu Evaņģēlijam. Šādi likumi piederas vienīgi laicīgai valstībai. Tie allaž ir piespiešanas likumi, jo viņu uzdevums ir piespiest arī dumpīgos un pretestīgos, kas parasti domā tikai par sevi, lai viņi vismaz rēķinātos ar saviem līdzcilvēkiem. Bet tie darbojas tikai tiktāl, cik tas attiecas uz ārēju uzvedību un rīcību: tirdzniecību un darījumiem, vecāku tiesībām un nabagu aprūpi, strādājošo aizsardzību un pensiju sistēmu. Bet, tiklīdz runa ir par ticību, jebkura iejaukšanās ar likumiem un normām ir bezjēdzīga. Šeit palīdz tikai Dieva vārda sludināšana. Tas ir garīgās valstības uzdevums.

Ir nosodāma abu valstību sajaukšana, ja, piemēram, ar likuma palīdzību cilvēki tiek spiesti iet pie Svētā Vakarēdiena. Tā nepanāk neko citu, kā to, ka neticīgi cilvēki ir spiesti uzvesties, it kā būtu kristieši. Šādu likumu izdošana nepadara cilvēkus kristīgus, bet gan izveido organizētu farizejismu. Jā, likums var cilvēku padarīt par farizeju, bet nekad par kristieti. Baznīcas īstenota spaidu disciplīna var radīt noteiktu ārišķīgu dzīves veidu, kam ir ārēja līdzība ar kristieša dzīvi, bet kas tomēr savā būtībā ir labo darbu un paštaisnības mācība. Baznīcai ir tiesības no valsts prasīt brīvību skaidra Evaņģēlija sludināšanai un aizstāvību pret visiem šo tiesību ierobežojumiem. Valsts var arī dažādos veidos atbalstīt Evaņģēlija sludināšanu, lai tādējādi varētu uzrunāt pēc iespējas vairāk cilvēku. Bet piespiest cilvēkus ticēt, nevar nedz valsts, nedz arī kāda cita tai līdzīga vara, bet vienīgi tas, kas ir pašā Dieva vārdā un kas darbojas nožēlas pilnā sirdī, kad tā dod vietu patiesībai.

Arī tā ir abu valstību sajaukšana, ja valsts cenšas lietot Evaņģēliju bauslības vietā. Evaņģēlija būtība ir piedošana un samierināšana. Tas nozīmē bez maksas saņemt un bez maksas dot. Cilvēks, kas dzīvo no Evaņģēlija, tāpēc var neievērot visus likumus un piedot bez mēra un bezgalīgi. Kristietim tas nozīmē, ka viņš gluži kā pats Kristus ir gatavs ciest un panest pārinodarījumus.

To var darīt atsevišķs kristietis, bet valsts un sabiedrība to nevar. Slimnīca, tiesa, cietums vai armija nevar tikt vadīta pēc šā principa. Šeit ir jāvalda likumam. Šeit visa pamatā ir jābūt tiesai un taisnībai. Dažkārt tas tiek aizmirsts, mēģinot sabiedrības iestādes padarīt “kristīgākas”, cenšoties ievies kaut ko no tā gara, kas pauž “tikai mīlestību”. Tādā veidā nav iespējams radīt neko citu kā gaudenību, bezkaunību un pabalstu saņēmējus. Valsts un tās iestādes nevar dzīvot no Evaņģēlija. Jo tie pilnīgi un galīgi pieder vecajam, pārejošajam laikmetam. Tās nevar piedzimt no jauna, un tām nav nekāda sakara ar grēku piedošanu. Tās ir dibinātas, lai ar savu varu uzturētu tiesu un taisnību. Un tās to dara, izdodot labus un saprātīgus likumus un raugoties, lai tie tiktu elastīgi un taisnīgi piemēroti.

Taču sabiedrība nevar rīkoties kā atsevišķs kristietis. Kristietis, piemēram, var palīdzēt vecam draugam, kas, tikko saņēmis pabalstu, jau paspējis naudu izlietot alkoholam. Nav iespējams ieviest likumu, kas paredzētu, ka visi, kas savu pensiju vai pabalstu nodzer, var saņemt vēl naudu kādā sociālā dienestā. Kristietis var apžēlot un nenodot policijai zagli, kas ir viņu apzadzis. Bet nav iespējams ieviest tādu likumu, ka policijai nebūtu jāiesaistās tādās lietās. Kristīga amatpersona, rīkodamās kā privātpersona, var sacīt kādu labvēlīgu vārdu cilvēkam, kas pret viņu izturējies nekaunīgi. Taču to nav iespējams ierakstīt amatpersonas reglamentā, ka visiem priekšniekiem ir jāpriecājas un jāpieņem, ka viņu padotie dažkārt kļūst rupji. Ja mēģina padarīt par sabiedrības likumu to, kas pēc būtības ir kristīga cilvēka ticības auglis, tad var iegūt tikai parodiju par kristietību, kas izposta cilvēkus un padara dzīvi neciešamu. No tā nekas cits nesanāks kā tikai nolaidība, rupjība, dīkdienība un parazītisms un tamlīdzīgi, kas to visu cenšas izmantot.