Vai pastāv gribas brīvība?

Noklausies šo e-publikāciju

Kopš grēkā krišanas cilvēks nav pilnīgi brīvs izvēlēties un darīt to, kas labs. Attiecībā uz mīlestību uz Dievu un tādu godprātību, ko Dievs pieņemtu, cilvēks nepavisam nav brīvs. Šie vārdi jāpaskaidro, jo cilvēki ļoti bieži iebilst pret tiem un dedzīgi apgalvo, ka viņi ir brīvi. Viņi mēģina to pierādīt ar šādiem piemēriem: “Ja es vēlos tikt vienā vai otrā vietā, es to varu izdarīt. Ja vēlos uzsākt uzņēmējdarbību, kaut ko nozagt vai pārkāpt laulību, pat “darīt labus darbus”, es taču to varu darīt. Neviens nespēj man traucēt, pat ne Dievs.” Ar šiem vārdiem viņi pierāda, ka viņiem nav taisnība, jo viņi sajauc divus jautājumus un galvenajai problēmai pat nepieskaras.

Pirmā viņu apgalvojuma daļa par pašu spējām izlemt ir diezgan pareiza, kamēr otrā daļa attiecībā uz šo lēmumu izpildi – pilnīgi nepareiza. Protams, ka viņi var vēlēties un arī nolemt darīt noteiktas lietas. Šādām domām un plāniem var nebūt ne gala, ne malas. Pavisam kas cits ir: vai viņi tiešām īsteno visu, ko domājuši un plānojuši? Nē, visu ne, varbūt pat ļoti maz no tā visa. To pierāda daži piemēri. Tieši pirms iecerētās novirzes, kad tā viņiem būtu izdevusies, kaut kas traucē vai iejaucas. Ceļā uz iecerēto, vai tā būtu zādzība vai laulības pārkāpums, viņi, iespējams, satiek draugus, un, tā kā viņi šiem draugiem nekādi nedrīkst atklāt gājiena nolūku, notiek kopīga pastaiga vai vienkārši atgriešanās mājās. Nu, vai tagad viņi ir paveikuši, “ko vien vēlējās”? Citam “plānotājam” var uzbrukt slimība vai viņš var salauzt roku vai kāju tieši pirms sava iecerētā pasākuma. No teiktā mēs varam secināt, ka pat pasaulīgās lietās mēs ne vienmēr varam paveikt to, “ko esam ieplānojuši”. Tas liecina, ka, pat pasaulīgi domājot, nav pareizi un ieteicami jaukt divas dažādas lietas: domu un ieceru brīvību, no vienas puses, un rīcības brīvību, no otras puses. Daudzas lietas var traucēt piepildīt plānus.

Kristīgajā mācībā lielais jautājums par “gribas brīvību” nekādi neattiecas uz šeit apspriestajām problēmām. Tāpēc tik bieži dotā “atbilde” nav nekāda atbilde. Kristieši nekad nav apstrīdējuši domu vai ieceru brīvību pasaulīgās lietās. Jēdzienā “gribas brīvība” ietvertā doma attiecas uz šo: vai grēcīgs cilvēks ar paša gribas palīdzību var mēģināt atrast Dievu, pievērsties Viņam, izmainīt savu sirdi, pārvērsties, mīlēt Dievu un darīt to, kas Dieva priekšā ir labs un taisns? Saskaņā ar Dieva vārdu, kristīga atbilde noteikti ir – NĒ.

Ir svarīgi to atcerēties, citādi visi prātojumi par “pasauli”, “gribas brīvību” utt. šķiet neskaidri vai nenozīmīgi. Atšķirību starp brīvību, kas mums ir, un brīvību, kas mums nav dota, labi izskaidro Sv. Augustīns:

“Mēs atzīstam, ka visiem cilvēkiem ir brīva griba izšķirties kādos prāta spriedumos, bet nevis, ka būtu spējīgi lietās, kas attiecas uz Dievu, bez Dieva ko uzsākt vai arī droši pabeigt, – bet tikai attiecībā uz tagadējās dzīves darbiem, kā labiem, tā ļauniem.”

Kā vienkāršs cilvēks sevi novērtē šajā jomā? Viņš, bez šaubām, domā tā: “Es varu darīt savus darbus un nodarboties ar savām lietām, kad un kur vien vēlos, un arī ar Dievu es varu apieties pēc sirds patikas: varu viņu mīlēt vai atstāt, varu viņam ticēt vai viņu noliegt. Tas viss atkarīgs tikai no manis.” Šīm domām daudzi pievienos turpinājumu: “Gan Dievs jau piemetīs to, kas varbūt manā spēkā vai spējās trūkst, jo mums taču ir teikts, ka Viņš ir žēlsirdīgs un pilns mīlestības.” Jau sākotnēji šajā spriedumā var novērot pieredzes un zināšanu trūkumu. Tas pilnīgi aizmirst vai pat noliedz garīgo realitāti cilvēkos un to, ko Dievs pats mums ir teicis savā vārdā. Kāda tad ir garīgā situācija un ko saka Dievs?

Vērojot radību, nav iespējams gūt pietiekamas zināšanas par Dievu. Mēs nevaram no tās neko daudz, patiesībā pilnīgi neko uzzināt par grēkā krišanu, mūsu grēkiem vai pestīšanas ceļu. Radība nestāsta arī par to, kas ir Pestītājs vai Svētais Gars, kas var mūs vest pie Pestītāja. Tādējādi visi cilvēki dzīvo šajā radītajā pasaulē, kas viņiem var sniegt vāju nojausmu par Radītāju, bet ne zināšanas par to, kā pie Viņa nonākt vai dzīvot ar Viņu kopā. Līdzīgi ir ar cilvēku sirdsapziņu. Viņi var apjaust, ka viņu “sirdī” runā kāda balss, atklājot, kas pareizs un kas nepareizs, ko darīt, ko nē. Līdz tam viss ir kārtībā, taču šī balss neatklāj, kā var sasniegt to, kas ir pareizs. Tāpēc cilvēkā ir nepieciešamība pēc kaut kā jauna, skaidrāka, spēcīgāka, bet kā gan lai viņš to atrod un – vēl vairāk – iegūst?

Tāpēc rodas jautājums: ko Dievs ir darījis, lai vērstu par labu triecienu, ko izraisījusi grēkā krišana? Atbilde ir šāda: Viņš ir sagatavojis CEĻU, kas nekad netika radīts. Pareizāk ir teikt, ka tas dzima – dzima no mūžības. To, kas sauc sevi par CEĻU, PATIESĪBU un DZĪVĪBU, Dievs kopš mūžības ir sagatavojis grēkā kritušajam cilvēkam (Jņ.1:14; 14:6). Mēs apliecinām, ka Viņš ir “Dieva vienīgais Dēls, kas no Tēva dzimis pirms pasaules sākuma .., kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis” (“Nīkajas ticības apliecība”). Tikai šādi, caur šo pestīšanu, mēs spējam “piedzimt no jauna”, pārveidoti un atjaunoti, lai kļūtu par “jauniem radījumiem” (Gal.6:15). Tikai tā iespējams būt kristietim. Tātad par mūsu vadmotīvu var kalpot šie vārdi:

dzīvot kristīgajā ticībā;

dzīvot saskaņā ar kristīgo ētiku.