Uz ko gan man paļauties?

Noklausies šo e-publikāciju

“Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” [Ps.139:23-24]

Jo ilgāk kristietis dzīvo sadraudzībā ar Dievu, jo vairāk mācās paļauties uz Viņu. Dāvids to atklāj 139. psalmā. Viņš zina, ka Dievs ir visur klātesošs un neviens no Viņa nevar noslēpties. Tomēr Dāvids nebaidās no visvarenā Dieva, kas viņu apskāvis no visām pusēm. Gluži otrādi, Dāvids no visas sirds ir paļāvies uz Dieva rūpēm par viņu.

Ievērojiet šādu garīgu patiesību: jo vairāk cilvēks paļaujas uz Dievu, jo mazāk viņš paļaujas uz savām spējām un spēkiem, kā to redzam šajā psalmā. Dāvids lūdz: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi! Izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” – Apgaismo mani, Dievs, jo es tik ļoti baidos no pašapmāna un sevis pievilšanas!

Cilvēks, kas nepaļaujas uz Dievu, par šiem vārdiem ļoti brīnās: es to nesaprotu! Ko ticīgais ar to grib teikt? Vai tad kristietis pats nepazīst ceļu, pa kuru sācis iet?

Lai to saprastu, ir vajadzīga pieredze. Protams, kristietis zina, kas vēlas būt un kur vēlas nokļūt: viņš grib būt Dieva bērns un nokļūt Tēva mājās. Par to nav nekādu šaubu, tomēr tas vēl nav viss, jo no pieredzes viņš zina, cik viegli cilvēks padodas pašapmānam.

Arī toreiz Ģetzemanes dārzā mācekļi bija apņēmušies neaizmigt, un tomēr tie gulēja. Pēteris bija apņēmies būt uzticīgs Jēzum, un tomēr viņš savu Kungu pievīla. Velna maldugunis bez grūtībām pieviļ grēcīgu cilvēku, aizvedot viņu neceļos. Jā, cilvēks viegli kļūst pašpaļāvīgs, pakļaujot savu dvēseli nopietniem draudiem.

Dāvids to apzinājās un lūdza: izmeklē mani, Dievs, izzini mani un atklāj man, vai esmu uz īstā ceļa.

Nemitēsimies to lūgt arī mēs un staigāsim gaismā, lai vienmēr būtu atklātās un godīgās attiecībās ar Dievu. Tad Viņš vadīs mūsu gaitas līdz pašām Debesu mājām.