Tu apzināti vai netīši grēko?

Baznīcā kopš seniem laikiem tiek mācīts par tīšiem un netīšiem jeb apzinātiem un neapzinātiem grēkiem. Jau Vecajā Derībā (piem., 3. Moz. 5:18) tiek noradīts uz neapzinātajiem grēkiem, ko cilvēks darījis savas nezināšanas dēļ, – ka arī par tiem ir vajadzīgs izlīgums Dieva un tautas priekšā. Arī Dāvids lūdz: “Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām!” (Ps. 19:13)

Zīmīgs ir Dāvida izmisuma pilnais izsauciens tieši pirms šīs lūgšanas: “Kas gan apzinās savu nomaldīšanos?” Tas atklāj kādu patiesību, ko ticībā pieaudzis kristietis saprot vai vismaz nojauš, – ka lielāko daļu no saviem grēkiem viņš nemaz tā īsti neapzinās. Pat kristieša grēkatziņa nav pilnīga- ar kādiem saviem neapzinātajiem grēkiem viņš, iespējams, pat lepojas, uzskatīdams tos par labām un atzīstamām lietām vai īpašībām, jo grēks vienmēr vēlas izskatīties pēc tikuma. Un droši vien reizēm mūs par šiem ārēji skaistajiem neapzinātajiem grēkiem citi pat slavē un uzteic. Taču grēks paliek grēks, neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai ne, – tas ir pelnījis Dieva sodu un mūžīgu pazudināšanu.

Apustulis Pāvils to labi pasaka korintiešiem: “Es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā [t.i., nekāda grēka – A. B.] neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.” (l.Kor. 4:3-4)

Piedošanu par saviem grēkiem mēs saņemam kā Dieva dāvanu Kristū. Viņa nevainīgās ciešanas un asiņu spēks mūs šķīsta no visiem mūsu grēkiem – gan apzinātiem, gan neapzinātiem. Te nav nekādas atšķirības starp šiem grēkiem. Tāpēc mums arī jānožēlo visi grēki bez izšķirības – gan apzinātie, gan neapzinātie.

Luters savos Šmalkaldes artikulos raksta par patiesu atgriešanos no grēkiem un pret pāvesta ļaužu neīsto atgriešanos, kurā tika mākslīgi izveidota atšķirība starp grēku veidiem grēknožēlā: “Šī atgriešanas nav saskaldīta un nožēlojama kā tā, kas nožēlo tikai izdarītos grēkus, un nav arī nenoteikta kā tā. Jo šī neprāto un nestrīdas par to, kas grēks ir un kas nav, bet met visu vienā kaudzē, sakot, ka viss un visnotaļ pie mums ir grēks. Ko gan lai vēl ilgi meklē, dala un šķiro?

Tāpēc arī nožēla te nav nekas nenoteikts. Nekas jau vairs nepaliek, ar ko mēs varētu iedomāties kaut ko labu, lai izpirktu grēku; paliek vienīgi izmisums par visu, kas mēs esam, ko domājam, runājam vai darām utt.” (ŠA III, 3:36)

Galu galā Evaņģēlijā izteiktais uzaicinājums “Atgriezieties no grēkiem!” taču nešķiro grēkus, bet runā par tiem visiem bez kādas izšķirības. Arī piedošanu mēs saņemam par visiem grēkiem vienādi -Kristus nopelnā caur ticību, bez mūsu nopelniem vai darbiem: “Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” (Rom. 3:24)

Tāpēc mēs nevaram teikt, ka grēku piedošana būtu vieglāk vai grūtāk saņemama par atšķirīgiem grēkiem, šādi mēs varētu runāt tikai tad, ja mums grēku piedošana būtu jānopelna ar saviem darbiem, nevis jāsaņem ticībā.

Taču starp apzinātajiem un neapzinātajiem grēkiem pastāv būtiska atšķirība, ja runājam par palikšanu ticībā un kristīgu dzīvi. Apzināti grēki var izpostīt mūsu ticību un izdzīt no mūsu sirdīm Svēto Garu. Apustulis Pāvils, brīdinādams efeziešus no visiem saprotamiem, atklātiem – un tāpēc viegli apzināmiem -grēkiem, noslēdz savu runu, sacīdams: “Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.”

Arī Dāvids, piedzīvodams nožēlu un atgriešanos pēc tīšiem un apzinātiem grēkiem – laulības pārkāpšanas ar Batsebu un viņas vīra, sava uzticamā karakalpa Ūrijas slepkavības -, lūdz Dievu: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu!” (Ps. 51:12-13)

Mēs redzam, ka tīši grēki apbēdina Svēto Garu vai pat izdzen To no cilvēku sirdīm. Ja Svētais Gars ir pametis cilvēka sirdi, tad grēku piedošanu saņemt ir nevis grūtāk, bet pilnīgi neiespējami, jo cilvēks ir zaudējis ticību, kas meklē pēc grēku piedošanas un spēj to saņemt.

Protams, mēs ceram uz mūsu Pestītāja žēlastību, ka Viņš mūs atgriezīs arī no visiem mūsu apzinātajiem grēkiem, ar ko esam Viņu apbēdinājuši, un uzturēs mūs ticībā līdz galam, taču šāda cerība un paļāvība nedrīkst kļūt par pārgalvību un nedrīkst tikt izmantota par aizsegu un attaisnojumu mūsu apzinātajiem grēkiem, ka mēs tajos gribētu palikt un dzīvot, – šāds ceļš ved nāvē.

Lai Dievs mūs žēlīgi pasargā no ļaunas pārgalvības un aplamām domām un dod mums mūžīgo dzīvību Jēzū Kristū!