Ticīga dvēsele bīstas no visa ļaunuma

Lai saprastu, ko Kristus, sakot: “Bet atpestī mūs no ļauna”, domājis ar vārdu “ļauns” vai “ļaunais”, vispirms aplūkosim septītā lūguma saistību ar sesto, tāpēc ka abi šie lūgumi ir cieši saistīti viens ar otru.

Saistība ir skaidri redzama, – abiem lūgumiem pa vidu ir vārdiņš “bet”: “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna!” Tas ir vispārzināms fakts, ka vārds “bet” norāda uz pretstatu, un šajā gadījumā kārdināšanai pretī nostatīta glābšana no ļauna.

Otrkārt, ieraudzīsim, ka vārda “ļaunais” nozīme, saskaņā ar oriģināltekstu, var būt gan “ļauns”, gan “ļaunais”. Un, tā kā velns ir visu kārdinājumu avots un izcelsme, tad abu šo lūgumu ciešā saistība ir atainojama šādi: “Neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no velna un visa ļaunuma, kurā tas vēlas mūs ievest.”

Te ir runāts par kārdinājuma izraisīto ļaunumu, uz kuru tiekam kārdināti un kurp tas mūs aizved. To varam secināt no iepriekšējā lūguma. Skaidrs ir arī tas, ka septītais lūgums ir jālūdz ikreiz, kad sajūtam kārdinājumu spēku un draudīgā situācijā piesaucam visvareno Pestītāju, lūgdami: “Glāb mūs no velna un visa ļaunuma, kurā tas vēlas mūs ievest!”

Tāpēc ticīga dvēsele, kas ir mācījusies neuzticēties savas sirds viltībai un piedzīvojusi ienaidnieka viltību un pavedināšanas prasmi, bīstas no visa šī ļaunuma arī tad, ja to vēl skaidri neredz un nejūt. Tā allaž baidās gan no velna viltīgajiem uzbrukumiem, gan savas sirds kārībām. Viņas vienīgais glābiņš un mierinājums ir visu redzošā un uzticīgā Dieva patvērumā, pie kā var vērsties lūgšanā, lai Tas novērš visu ļaunu un mūs pasargā.

To mēs lūdzam ar šiem vispārīgajiem vārdiem: “Atpestī mūs no ļauna!” – “Glāb mūs, uzticīgais un varenais Dievs, no visa ļauna, arī no visa tā, ko nesaprotam! Tu redzi velna, pasaules un mūsu pašu sirds slepenos slazdus un esi mums pavēlējis visās bēdās Tevi piesaukt. Kungs, apžēlo un izglāb mūs!”