Ticība pestīšanai

Man reiz jautāja, kā es kļuvu par kristieti, bet es izvairīgi pļāpāju par to, visu mūžu jau esmu zinājis, ka esmu aicināts lai būtu kas īpašs; tik nebiju vēl sapratis, ,,kas īsti” vai – ka es biju to pacenties aizmirst. Prātuļoju, ka Svētais patiesības Gars runājis uz mani jau no mātes klēpja, kad es vēl nezināju kas es esmu, kad biju vēl dzīvojis ļoti grēcīgi, pat toreiz, kad vēl alku grēka. Apcerēju mirkli, kad uzzinājis par Jēzu, biju gribējis iejusties viņa ādā, lai saprastu ko Viņš domāja; ko izjuta. Man bija zināšanas par pestīšanu, bet ne ticība pestīšanai.

Bet par kristieti es kļuvu kristību brīdī, aptuveni 12 gadu vecumā. Tad es saņēmu ticību pestīšanai. Nevis, kā man šķita jau krietni vēlāk, kad sāku jūsmot; – Kad es tāds apgaismots grēcinieks, kas apzinājies, ka Jēzus ir miris arī par maniem grēkiem, likos pārkristīties un teicu: “Nu Jēzus būs manas dzīves Kungs” un sirdī sajūtot siltumu, pieņēmu to, ka man ir cerība uz mūžīgo dzīvi. Jā, pa kluso nokristīts pionieris. Lauku mājās, nost no citu acīm. Pie vienas reizes, kā saka, līdz ar mazajiem brāļiem, jo tā pienākoties… Kā gan tāda sīka epizode būtu varējusi kļūt par pamatu pestīšanai ticībā?

Gluži dabiski, ka visi pusaudža gadi un agrā jaunība man noritēja pagāna gaitās. Es gan biju pestīts, taču bez ticības pestīšanai – gāju pazušanā. Gluži vienkārši – biju šķirts no tās – bez svēto Rakstu gaismas, bez Dievkalpojumiem, bez garīgā stiprinājuma, bez dziļākās izpratnes par lietu būtību.

Cita lieta pēc iesvētībām (gatavojoties laulības dzīvei); Tad savu dzīvi apzināti nolēmu veltīt kristīgai dzīvošanai; Tagad bija pienācis laiks uzņemt garīgo barību dvēselei. Pie tā es ķēros jūsmīgi. Tā es pārliecināju sevi un centos pārliecināt katru vienu, ka ticība pestīšanai ir tas pats kas pati pestīšana; Ka pieņemot Jēzu par savu Glābēju un Kungu, mums atveras dzīvei cits dziļums un plašumi. Es provēju dzīvot garā – dzīvot kā Dieva mīļotais dēls. Taču vai, ak vai!… kā es toreiz alojos! Taču tolaik es ticēju, ka ticu. Ja man vaicāja kā cilvēks var zināt, ka viņš ir kristietis?… es “peldēju” prātulās, : ”Fakti taču liecina par to. Ja jau tu pats to saki un tici, ja Tu mani mīli kā sevi pašu, bet Dievu par visu vairāk pasaulē,- zini, ka Dievs piepilda savus apsolījumus un nevienu, kas pie viņa iet Viņš neatgrūž; – visi, ko vada Dieva gars ir Dieva bērni. Un … lai Tev notiek pēc tava paša vārdiem.” …bla…,bla…bla.

Labi vēl, ka atzinu, ka Bībele ir Dieva Vārds, domādams ka tur tiek atklāti Dieva daba, nodomi un plāni un svētie Raksti spēj padarīt mūs gudrus, ka mēs iegūstam pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū. Taču patiesībā tas ko es saucu par ticības dzīvi, man nebija nekas vairāk kā vien garīgie meklējumi un viss, ko es darīju bija vien mēģinājumi Dievišķo gudrību pielāgot savai dzīvei. Mēģinot no citiem patapināt dziļākās atziņas, ārēji kļuvu aizvien līdzīgāks pestītajiem. Lūkoju sprediķot, ka rezultāts iešanai pa cilvēka ceļu ir nāve; Dieva ceļa (kristīgās dzīves ceļa) gala rezultātā mūs gaida dzīvība – mūžīga dzīvība Jēzū Kristū. Pestīšana ir kristīgās dzīves ceļa sākums… utt., un tā joprojām.

Vai tad ticība pestīšanai var būt pazudinošana? Es protams nesaku, ka arī noraidot Pestītāju kāds varētu tikt glābts, Tas, ko es saku, ir tā atziņa, ka bez Jēzus pat ticība uz pestīšanu nepalīdz. Un lielākā daļa cilvēku nemaz neredz savu vajadzību pēc pestīšanas, jo tiem šās pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tie nemaz neredz Kristus godības evaņģēlija gaišumu, kas ir Dieva attēls. Un paradokss ir tajā, ka tieši tie, kuri ārēji šķieit tie visšķīstākie, pareizākie un citos nerada šaubas, ka būs tie īstie pestītie… Tieši tiem ir atkal un atkal jāatgriežas pie pašiem ticības pamatiem – proti pie kristības.