:: e – BAZNICA ::

Dievam tīkams itin viss, ko Viņš pats ir veicis

Ecēhiela grāmatas 16. nodaļā Tas Kungs skaisti un izteiksmīgi stāsta par līgavu, viņas ierašanos, uzņemšanu, mazgāšanu, greznošanu un daiļumu. Vispirms ir sacīts, ka Tas Kungs atrada viņu gulošu savās asinīs un viņai teica: “Tev būs dzīvot!”

Pēc tam seko: “Tad Es tevi nomazgāju ar ūdeni, noskaloju tavas asinis no tevis un svaidīju tevi ar eļļu. Es tevi ietērpu rakstaini izaustās drēbēs, apvilku tev smalkas ādas kurpes, liku nēsāt tev dārgus linu tērpus un piespraust zīda šķidrautu. Es tevi greznoju ar dārgām rotām, apliku tev sprādzes ap rokām un važiņu ap kaklu, tāpat gredzenu ap degunu, auskarus ausīs un skaistu vainagu uz galvas. Tā tu biji greznota ar zeltu un sudrabu, tavas drēbes bija no smalka linu audekla, no zīda un no izrakstītiem audumiem. Tu ēdi baltmaizi, medu un eļļu, tu kļuvi arvien skaistāka un tiki ķēniņa valsts valdnieces godā. Tava slava izpaudās tautu starpā tava skaistuma dēļ, jo tas bija pilnīgs to rotu dēļ, kurās Es tērpu tevi, tā saka Dievs Tas Kungs.” (Ec.16:9-14).

Ievēro: vispirms Tas Kungs saka, kā Viņš pats bija visu paveicis un viņa neko, turklāt viss viņas brīnišķīgais skaistums kļuva pilnīgs to rotu dēļ, kurās viņu bija tērpis Dievs Tas Kungs. Te mēs saprotam noslēpumu un iemeslu Viņa dziļajai mīlestībai un vēlmei būt kopībā ar viņiem, proti, Viņš pats ir izdarījis visu, pats viņus mazgājis un greznojis, pats veicis visu, kas viņiem bija jāpaveic, pats cietis, kas viņiem bija jācieš, un dāvinājis viņiem visu tādā veidā, kā pats bija paredzējis un nolicis.

Tagad mēs varam būt pārliecināti, ka Viņam būs tīkams itin viss, ko Viņš pats ir veicis. Tā top skaidrs, ka ikviens ticīgais un kristītais, lai arī pats sevī ir grēka un posta pilns, tomēr Dieva acīs ir ne tikai tīrs un brīvs no grēka, bet arī svēts un gādības pilns, tīkams un atrodas visciešākajā kopībā ar Dievu un ir Viņa mīlestības ieskauts, un tas pilnīgs kļūst to rotu dēļ, kurās viņu bija tērpis Dievs Tas Kungs.

Ko par to saka mūsu prāts? Ak, cik gan ļoti tas pretojas šādām lietām! Tas ņirdzīgi smej, nicina, zaimo un tūkstoškārt saka: “Nē, tas ir neiespējami, ir absolūta muļķība!” Tas raugās uz mums un saka: “Kur tad ir jūsu augsti slavētā šķīstība un skaistums? Es to nekad neesmu redzējis. Turpretī es jūsos redzu neskaitāmus grēkus un nepilnības, nemitīgas sūdzības un žēlošanos. gan Dievs var mīlēt to, kas nav patiesi tīrs? Ko gan citu nozīme šī pielīdzinātā taisnība, ja ne sapni un fantāziju?” Bet tu nabaga, kritušais, apstulbušais prāts, — tu tikai smejies līdz ar visiem saviem pārgudrajiem svētuļiem, kas šādas runas izplata! Tu smejies par sava Radītāja vislielāko brīnumu un vissvētāko vārdu, jo par tevi rakstīts, ka tu “nesatver to, kas nāk no Dieva Gara”, jo tas tev šķiet muļķība un tu to nespēj saprast. Par tevi pareizi sacīts — ka prāts ir akls! Tas ir tiesa, ka prāts nekad neievēro un nesaņem to, kas mums dāvāts Kristū, bet ievēro un jūt tikai to, kas ir mūsos pašos, mūsu grēku un nelaimi.

Tāpēc neizbēgami ir jāizceļas spēcīgai cīņai un pretestībai pret žēlastības noslēpumiem. Pareizi ir sacījis Pretorijs:

“Kristiešiem, kas patiesi sākuši ticēt, ir jāpieliek lielas pūles, lai aizstāvētos pret lepnā ienaidnieka uzbrukumu, un tiem nereti ar drebošu balsi jāsaka: bet es vēl aizvien sevī jūtu grēku, kas ik dienas manī rosās un, par spīti manai pretestībai, bieži nes sliktus augļus. Kā gan es varu ar to samierināties, it kā es būtu bez grēka?

Atbilde: mīļais cilvēk, tie grēki, ko tu vēl joprojām sevī jūti un kas brīžam tevī izpaužas, ir Kristībā dzēsti un tev netiek pieskaitīti, ja vien tu pats šos augļus neesi kopis un audzējis. Kaut arī tev joprojām uzbrūk grēcīgas kārības un īsti grēki, tomēr tie tev vairs netiek pieskaitīti. Ja tu gribi nodarboties ar mākslīgiem un iedomātiem grēkiem, tas nozīmē, ka tev ir arī mākslīgs un iedomāts Pestītājs, tāpat arī – iedomāta Kristība. Es nepazīstu citus grēkus kā vien tos, kas diemžēl vēl jūtami manī ik dienas un arvien apgrūtina. Ja tev vēl ir kādi citi, tas jāzina tev pašam. Taču tieši šie grēki, kurus es daru pret savu gribu un nesu sevī pat līdz savam kapam, manā Kristībā ir dzēsti un izdeldēti. Tāda ir mūsu ticība. Tāpēc par Kristību nerunāsim aplami, ka to dara pāvestieši, proti, ka tikai mūsu iedzimtais grēks ir Kristībā dzēsts, bet mūsu darbu grēki ir joprojām aktuāli, kas mums jāapkaro ar grēknožēlu un labošanos, it kā Kristus asinīm ar tiem nebūtu nekāda sakara. Šāda Kristība, kas nespēj šķīstīt pilnīgi, mums maz ko palīdz un no tās ir maz labuma, jo kur gan es vēlāk saņemšu vēl labāku mazgāšanu un pilnīgāku šķīstīšanu, ja reiz to nespēj paveikt Kristība, kas savieno mūs ar Kristus asinīm!”