Ticība, kas cīnās

Glābjoša ticība ir ticība, kas cīnās. Varbūt īsu laiku to pavada spēcīgas sajūtas un tā jūt gan mieru, gan prieku. Bet parasti tā izjūt vairāk nespēku nekā spēku, tur ir vairāk cīņas nekā miera, vairāk sausuma nekā svētības brīžu. Tas viss nenozīmē, ka ticība iznīkst un mirst.

Tieši otrādi, tas nozīmē, ka Dievs uztur ticību dzīvu un to stiprina. Tādēļ es labāk lielīšos ar savu nespēku, saka Pāvils, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.

Viltus ticība allaž jūtas stipra un spēcīga. Pašpārliecināts grēcinieks nešaubīgi domā, ka Dievs ir labs un dāvinās krietniem cilvēkiem mūžīgu dzīvību. Viņš nejūt nekādu nemieru vai sirdsapziņas mokas. Viltus kristiešu ticība vienmēr mēdz būt pašpārliecināta un stipra. Tai ir tik daudz piedzīvojumu un sajūtu, tik daudz sapņu un uzklausītu lūgšanu, ar ko lepoties. Tā droši uzticas citu spriedumiem un nešaubīgi paļaujas uz savām domām – ja kāds šai draudzē laimīgi nonāks debesu mājās, tad tam noteikti jābūt man.

Glābjoša ticība izturas gluži pretēji. Tā ir ticība, kas cīnās. Tā pastāv vienīgi kopā ar paša cilvēka garīgu nabadzību, un Dievs nevar uzturēt garīgu nabadzību, arvien no jauna neiztukšodams mūs no visa, kas ir mūsu pašu. Tādēļ Viņš šķīsta ticīgos no visa tā, ar ko vien tie paši varētu lepoties. Viņš atņem tiem viņu spēcīgās sajūtas un svētīgos piedzīvojumus. Viņš atņem tiem vieglās uzvaras un redzamos svētdzīves sasniegumus. Viņš ļauj tiem ilgstoši gaidīt lūgšanas uzklausīšanu, Viņš pārbauda tos vairāk kā citus cilvēkus, Viņš ved tos pa šauro ceļu un liek tiem iet caur dziļu tumsu. Tas viss ir žēlastība un vēlreiz žēlastība. Tā ir žēlastības pilnā Tēva rokas vadība un pamācība. Tā ir zīme, ka cilvēks iet pa dzīvības ceļu.

Tādēļ glābjošai ticībai ir nepieciešama visa iespējamā palīdzība, kādu Dievs licis Savā Baznīcā, lai ticētu. Ticība, kas cīnās, allaž meklē atbalstu un stiprinājumu, ko ticība neatrod sevī un savos darbos, bet vienīgi Kristū.

Bieži tai ir grūti noticēt žēlastībai, kas ir Kristū. Cik grūti ir ticēt, ka Kristus ir miris par pasaules grēkiem, tikpat grūti ir noticēt, ka tas patiesi noticis manis dēļ. Dievs vien zina, cik grūti šādai krietnai, cīņas pilnai dvēselei ir noticēt savu grēku piedošanai. Tādēļ Dievs Savai Baznīcai ir devis tik daudz mierinājuma līdzekļu un atbalstu ticībai, kuros patverties. Pirmais ir Kristība, kas saka ticībai, ka nevis es esmu izvēlējies Kristu, bet Viņš ir izvēlējies mani un grib rūpēties par mani par spīti visiem maniem lielajiem un smagajiem grēkiem. Otrs ir absolūcija jeb grēku piedošana, kas Kristus vārdā pasludina, ka tieši mani grēki tieši tagad ir piedoti. Trešais ir Svētais Vakarēdiens, kas grēciniekam sniedz zīmogu un apliecinājumu, ka Kristus upuris ir dots tieši viņam.

Tā nav kļūda un pārpratums, ka ticība cīnās. Tā nav kļūda, ka ticība jūtas vāja. Bet galvenais, lai tas viss vestu tuvāk Kristum. Ticībai jāmācās skatīties, skatīties un vēlreiz skatīties uz Kristu. Gluži kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tā Dievs ir paaugstinājis Savu Dēlu pie krusta, lai visai pasaulei būtu glābšanas zīme, uz ko raudzīties. Tie, kas Viņam tic, neies pazušanā. Caur Viņa asinīm mums ir glābšana un grēku piedošana.

Šeit nomocīta un nogurusi dvēsele var beigt vaicāt pēc savas ticības. Ne jau tas, ka man ir ticība, man palīdz grēka postā. Bet gan tas, ka es ticu Viņam, ko Dievs ir licis par izpirkšanas upuri un patvērumu visiem grēciniekiem, kas ir bauslības, soda un paša sirdsapziņas gūstā.

Pēdējais un dziļākais, kas sakāms par ticību, ir pateikts kādā senā ticības atmodas dziesmā:

Ne manā ticībā, ne Gara darbā manī,
Nē, mana pestīšana ir tikai Tevī.

Vai arī kā dziedāts kādā šī gadsimta dziesmā:

Mana ticība ir blāva liesma.
Tava uzvara ir mana dziesma.
Kungs, tici Tu par mani!