25. Kas ir īsta mīlestība uz Dievu?


Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!

Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja. Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis.” [Mt.28:5-7]


Kristus augšāmcelšanās stāsts mūs virza no redzēšanas uz dzirdēšanu, no redzamā, kas ir laicīgs, uz neredzamo, kas ir mūžīgs (2.Kor.4:18). Tādējādi šis stāsts atklāj un parāda topošās baznīcas drošo un nemainīgo pamatu – Evaņģēlija vēsts sludināšanu, lai ticīgie visos laikos – arī mēs – varētu būt tie, ko Kristus sauc par svētīgajiem, kas neredz un tomēr tic (Jņ.20:29). Kristus pēc Savas augšāmcelšanās nesteidz nevienam Sevi parādīt. Sargi, kas sargāja kapu, piedzīvo spēcīgu zemestrīci un redz varenu eņģeli, kas iedveš viņiem nāves šausmas, bet Kristu pašu tie neredz. Arī sievas pie kapa vēl nesastop augšāmcelto Kungu, bet redz vienīgi eņģeli un dzird viņa vēsti. Lai gan augšāmceltais Kungs pats ir klātesošs visos šajos notikumos, Saviem mācekļiem un visiem citiem Viņš Sevi vēlas atklāt un dot vienīgi caur pasludināto Evaņģēlija vēsti.

Tāpēc Pestītājs neliek eņģelim vien parādīties viņa varenumā un tad ļaut ļaudīm pašiem redzēt tukšo kapu un minēt, kas tad īsti ir noticis, bet liek eņģelim arī runāt skaidrus un saprotamus vārdus. Sludinātajiem patiesības vārdiem, nevis cilvēku pašu domām, ir jābūt par pestīšanas spēku, kas vada pie Kristus un savieno ar Viņu.

Turklāt šī vēsts ir tik brīnišķa, ka spēj darīt mirušos dzīvus – ne tikai tad, kad to sludina Tā Kunga varenais eņģelis, bet arī tad, kad to sludina jebkurš cilvēks – vīrs vai sieva, vecs vai jauns, bagāts vai nabags, gudrs vai vientiesis. Tāpēc eņģelis neiet tālāk, sludinādams pats, bet saka sievām: ” Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies!”

Tālākais augšāmcelšanās rīta notikuma apraksts mums atklāj arī to, ar kādām grūtībām sludinātajam Evaņģēlijam ir jāsastopas, – ar mācekļu pretestību, sievu apmulsumu un šaubām, cilvēku grēcīgā prāta ļaunprātību un apstulbumu. Visas šīs lietas nāk no velna un neticības. Neticība noraida vai sagroza Kristus Evaņģēliju un sadomā ticību, kas nav pamatota Dieva vārda mācībā. Bez ticības pat brīnišķīgais Evaņģēlijs, kas dāvā mūžīgo dzīvību un Debesu Valstību, top par nāves un pazudināšanas priekšvēstnesi; tādēļ jau bezdievji negrib to uzklausīt. Apustulis par to raksta: “Mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību.” (2.Kor.2:15-16)

Augšāmcelšanās vēstījuma turpinājumā mēs lasām, kā Kristus liek neticīgajam – un tādēļ izbiedētajam – mācekļu pulkam no jauna un no jauna dzirdēt augšāmcelšanās Evaņģēlija vēsti. Viņš sūta uz aizslēgto istabiņu sievas, tad Pēteri, tad abus Emavas mācekļus (Lk.24:34-35), lai tie saka uz mācekļu pulku: “Tas Kungs ir augšāmcēlies!”, – līdz tie kļūst ticīgi. Un tikai tad, kad tie saka: “Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!” (Lk.24:34), – Kristus nāk pie viņiem pats un saka: “Miers ar jums!” (Lk.24:36)

Protams, arī tad mācekļu ticība vēl ir visai vārga, taču tā jau ir ticība, – ticība, kurai ir apsolījums. Arī mūsu ticība vēl ir vāja, tomēr tā ir ticība, un tādēļ tai ir apsolījums, ko devis pats dzīvības Kungs: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jņ.11:25–26)

Augšāmcelšanās Evaņģēlija vārdi “Tas Kungs ir augšāmcēlies!” un ticības atbilde “Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!” ir kļuvuši par kristiešu Lieldienu sveicienu. Tie nav tikai skaisti vārdi, bet gan liecība par to, ka mēs, kas viens otru šādi sveicinām, esam iekļauti tajā pašā augšāmcelšanās notikumā, par ko lasām evaņģēlijos, un ka tas turpinās arī pie mums, mūsu dzīvēs. Mēs neesam šos notikumus redzējuši, bet esam tie svētīgie, kas neredz un tomēr tic. Ticam, jo esam sadzirdējuši, un runājam, vēstām šos notikumus tālāk – tāpēc ka ticam.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.4 (20)]



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.