Taisnošana

Noklausies šo e-publikāciju

“Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” (Rom.3:28) Tāda saīsinātā formā ir Pāvila sniegtā Bībeles mācība par taisnošanu.

Tā pareizi tiek uzskatīta par vissvarīgāko punktu visā kristīgajā ticībā. Tā ir “mācības daļa, par ko Baznīca stāv un krit”. (Luters)

Lai saprastu, ko Svētie Raksti saka par taisnošanu, vispirms ir jānoskaidro, ko nozīmē vārds “taisnošana”. Mēs varētu iedomāties, ka tas nozīmē padarīt taisnīgu, pārvērst netaisnu cilvēku par taisnīgu. Taču Bībelē šim vārdam ir cita nozīme.

Bībeles izpratnē tas nozīmē “pasludināt par taisnīgu”. Tas ir juridisks jēdziens, kas runā par tiesas lēmumu, kas pasludina kādu par taisnigu (nevainīgu). 5. Mozus grāmatas 25. nodaļas 1. panta īstā pamatteksta nozīme ir: “Viņi attaisnos taisnīgos.” Tas nozīmē, ka tiesneši pasludinās spriedumu, ka šis taisnīgais cilvēks tiešām ir taisnīgs. Latviski tas ir tulkots tā: “.. taisnais lai tiek attaisnots, bet netaisnais lai tiek notiesāts.”

2. Mozus grāmatas 23:7 ir teikts: “Es nepiešķiršu bezdievīgajam taisnību.” Pamattekstā gan ir teikts mazliet citādi — “es neattaisnoju ļauno”.

Ari Jaunajā Derībā mēs atrodam to pašu. Lk.7:29 ir teikts: “.. pat muitnieki apliecināja, ka Dievs ir taisns..” Dievs pats par sevi ir taisnigstāpēc pat grēciniekiem cits nekas neatliek, kā “pasludināt, ka Dievs ir taisns”.