Svētīgs ir cilvēks, kam Dievs ir gaisma

“Tu, ak, Kungs, esi mans spīdeklis, un Tu, mans Dievs, apgaismo manu tumsu.” [2.Sam.22:29]

Šo liecību sniedzis vīrs, kurš skaidri apzinājās nāves tuvumu. Dāvids zināja, ka viņa mūžs drīz būs galā, tāpēc atskatījās uz savu dzīvi, kas bieži viņu bija vedusi caur tumšām ielejām un lieliem pārbaudījumiem. Tomēr Dāvids ticēja, ka gaisma uzveiks tumsu.

Dāvida gaisma bija Dievs, kas bija aicinājis viņu lielos uzdevumos un piešķīris sekmes.

Dzīves laikā Dāvidu daudzkārt ieskāva bieza tumsa. Iespējams, ka visdrūmākais ķēniņa dzīves brīdis bija viņa dēla sarīkotais dumpis, kas gandrīz laupīja viņam troni un dzīvību. Tomēr Tas Kungs arvien palika viņa gaisma un spīdeklis.

Bet pati lielākā tumsa, ko Dāvids savā dzīvē pieredzēja, noteikti bija viņa paša grēks. Vairākas reizes viņš bija nopietni noziedzies pret Dieva gribu. Reiz ķēniņa kritiens bija tik dziļš, ka Tam Kungam bija jāsūta pie viņa pravietis Nātans ar vēsti: “Tu esi tas vīrs!” – Tu grēkoji pret maniem baušļiem, sūtīdams cilvēku nāvē un paņemdams viņa sievu.

Tā bija pati dziļākā tumsa, kurā Dāvids nonāca, un 51. psalmā mēs varam izlasīt par viņa tālaika izjūtām – dziļo grēknožēlu un izmisīgo lūgšanu pēc Dieva žēlastības.

Arī šajā tumsas brīdī Dāvida gaisma bija Tas Kungs. Un ar vēstneša starpniecību Dievs viņam teica: tavs grēks ir piedots. Tādēļ Dāvids sauca sevi par svētīgu, jo bija redzējis Dieva gaismu: “Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti! Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!” [Ps.32:1-2]

Savā dzīves ceļā mēs visi esam pieredzējuši, kā gaisma mijas ar tumsu. Arī tu noteikti esi piedzīvojis brīžus, kad ap tevi sabiezē tumsa. Taču pašas tumšākās dienas bija saistītas ar taviem grēkiem, kurus tu skaidri apzinājies.

Svētīgs ir cilvēks, kam Dievs ir gaisma arī šādās dienās. Svētīgs ir cilvēks, kas pazīst Jēzu un ir mācījies staigāt Viņa gaismā.

Savu dzīves dienu beigās tu šo patiesību sapratīsi skaidrāk nekā jebkad agrāk.

Tas Kungs ir mūsu gaisma.