:: e – BAZNICA ::

Svēti darbi, svēti cilvēki, svēta dzīve

Jautājums par svētdarīšanu nereti ir mulsinošs. Būdami kristieši, mēs saprotam, ka viss, kas mums pieder, ir dāvana [1.Kor.4:7], mēs nevaram nopelnīt Dieva mīlestību. Tomēr mēs tiekam aicināti mīlēt. Kas tad ir Dieva un kas mūsu ziņā? Kur beidzas Dieva atbildība un sākas mūsējā?

Tas pats Dievs, kas uzņem mūs savā saimē, caur ticību aicina mūs arī aktīvi līdzdarboties kristieša aicinājumā. Tas dod iespēju Kristus mīlestībai darboties pasaulē. “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” [Mt.19:19]. Ne jau Dievam ir vajadzīga mūsu mīlestība, bet gan mūsu tuvākajam.

Šajā pasaulē mums ir iespēja kopā ar Dievu darīt radošus mīlestības darbus mūsu tuvāko labā. Savam tuvākajam kristietis ir tas, kas pilda Tēva vēlēšanos šajā pasaulē.

Dieva priekšā kristietis nav vis darītājs, bet gan saņēmējs. Mūsu mīlestība nenonāk debesīs, turp nokļūst vien ticība uz Kristu. Tādēļ mūsu attiecībās ar Dievu visu cilvēcisko mīlestību un darbus mēs atstājam ārpusē, paļaujoties tikai un vienīgi uz Kristū iemiesoto Dieva mīlestību. Mēs nevaram izvēlēties mūžīgo dzīvi [Jņ.15:16], tā mums tiek dāvāta. Grēciniekiem nav dota izvēle dievišķās lietās [1.Kor.2:14; Ef.2:1], tā attiecas vienīgi uz zemes lietām. Kā jauna radība Kristū, kristietis izvēlās mīlēt savu tuvāko tādēļ, ka viņu vada pati Kristus mīlestība. Šo mīlestību neviens nespēj radīt pats. Kristīti Kristū, mēs esam tērpušies Kristū [Gal.3:27]. Tā ir Viņa mīlestība, kas caur mums nonāk pie mūsu tuvākā.

Tādēļ kristīgās dzīves formula patiešām ir ļoti vienkārša: kā svēti cilvēki Kristū, mēs dzīvojam svētu dzīvi [Rom.8:5-6]. Mūs attīra un šķīsta Dieva Svētā Gara svētums, proti, Dieva vārds un sakramenti. Mūsu svētumu ikdienā uztur šīs pašas svētās lietas. Mēs ticam Dieva svētajam vārdam un tādēļ saskaņā ar to dzīvojam dievbijīgu dzīvi. Tomēr kristīga cilvēka dzīve nepieder viņam pašam, to viņā un visos, kas Viņam ticībā pieder, dzīvo Jēzus Kristus: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” [Gal.2:20].

Saņemt ticību un atbildēt ar mīlestību – tā ir Dieva mīlestība darbībā un patiess kristīgs svētums.

SVĒTUMA DĀVANA

Kristietība nav dzīves veids. Tā ir pati Dzīve. Kristietība ir Svētās Trīsvienības dzīve, kas dota Viņa svētajai baznīcai, lai sapulcētu pie sevis svētos ļaudis [3.Moz.19:2]. Šī dzīve radās mūžībā kopā ar Dievu Tēvu, tā tika piepildīta Dieva dēla pestīšanas darbā un šodien ar to darbojas Svētais Gars, lai Dieva vārds un sakramenti svētdarītu tos, kurus Viņš aicina ar savu evaņģēliju un apgaismo ar piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanām [Ef.1:11-13].

ĪPAŠA DZĪVE

Dzīvot svētu dzīvi nozīmē dzīvot īpašu dzīvi. Tas nozīmē, ka mēs, grēcinieki, žēlastības taisnoti ticībā Jēzum Kristum, esam aicināti būt tieši tādi, par kādiem Dievs mūs pasludinājis – Viņa svēto tautu. Mums jādzīvo ārpus sevis. Jo sevī mēs esam grēcinieki. Bet Kristū mēs esam svētie, svēta tauta. Tādēļ mēs vairs nedzīvojam sevī, bet ārpus sevis. Mēs dzīvojam Kristū caur ticību un savā tuvākajā caur mīlestību.

Jēzus Kristus ir mūsu dzīve. Viņš ir arī mūsu taisnošana un svētdarīšana. Viņš ir mūsu taisnība, mūsu svētums un mūsu pestīšana. Caur ticību Viņam mēs ne tikai tiekam pasludināti taisni Dieva priekšā, bet arī tiekam šķīstīti un mazgāti Viņa Svētajā vārdā un svētajos sakramentos, lai dzīvotu Viņa priekšā taisnu un šķīstu dzīvi [1.Kor.1:30].

Dzīvojot Kristū, mēs dzīvojam pilnīgu dzīvi gan šobrīd, gan arī mūžībā.