Svētā Vakarēdiena izpratnes vienotība Jaunajā Derībā

Ja Pāvils un Jānis Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdus saprata burtiski – un uzskats, ka tas tā arī ir, pēdējo gadu desmitu laikā ir dominējis aizvien vairāk un vairāk – , tad tiem, kam trūkst reālistiskas izpratnes, uzticoties Jēzus [vārdiem], atliek tikai viena izeja. Viņiem ir jāpieņem, ka Svētais Vakarēdiens ir piedzīvojis pārmaiņas jau Jaunajā Derībā, kas savukārt ir novedis pie atšķirīgiem priekšstatiem par iestādīšanas vārdiem, kuri neatbilst tam, ko sākotnēji bija domājis Jēzus. Tagad neviens nenoliedz, ka Svētajam Vakarēdienam bija zināma vēsture jau Jaunajā Derībā. Jēzus pēdējais mielasts, maizes laušana pirmajā draudzē, Svētais Vakarēdiens Pāvila draudzēs un Kristus miesas un asiņu sakraments, par kuru runā Jņ.6:51b-58, ir šīs vēstures posmi, kurus iespējams saskatīt vēl šodien.

Šī vēsture atklāj ne tikai Svētā Vakarēdiena ārējo formu, bet arī tā izpratni. Šī attīstība tālāk tiek izvērsta derības [slēgšanas] vārdu paplašinājumā senbaznīcas liturģiskajā praksē, kuru mēs jau esam apskatījuši, īpaši klāt pievienotajos vārdos “uz grēku piedošanu” un pavēlē turpināt to darīt. Kamēr senākais formulējums skaidri ilustrē tikai izskaidrojumu “par daudziem”, attiecībā uz pavēli atkārtot to ir jājautā, vai tā nav pilnībā izmainījusi Svētā Vakarēdiena nozīmi. Ja Jēzus, kā tas bieži ir ticis uzskatīts, nebija devis nekādas norādes atkārtot šo svinēšanu, tādā gadījumā tas, kuram pirmajam radās iecere atkārtot to, kas bija bijusi neatgriezeniska eshatoloģiska darbība, varētu būt īstais baznīcas Svētā Vakarēdiena sakramenta autors. Tāpat pāriešana no simboliskas uz burtisku Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdu skaidrošanu varēja nozīmēt ne tikai to, ka izpratne par Svēto Vakarēdienu attīstījās, bet arī to, ka sākotnējā izpratne par to tika pilnībā mainīta. Ikvienam, kas piekrīt šādām radikālām izmaiņām, ir jāatbild uz jautājumu, kad un kādu iemeslu dēļ tas varēja notikt. Neatgriezeniskas simboliskas darbības pārveidošanu, ietverot to sakramentā, kuru var atkārtot (un tas nozīmē sakramenta radīšanu), būtu iespējams izskaidrot, balstoties uz vajadzību, kas izrietētu no senbaznīcas iekšējās nepieciešamības – pat tādā gadījumā, ja mūsu avoti nepamatotu šādu pieņēmumu. Bet šāds skaidrojums pilnībā izslēdz jautājumu, kāpēc formulējuma: “Tā ir mana miesa,” izpratnes simboliskā nozīme būtu jāmaina uz burtisko. Jo nevar Pāvilu, Jāni un baznīcu, ko viņi uzrunāja, uzskatīt par tik neapdomīgiem, lai nesaprastu tās grūtības, kuras rodas līdz ar šo reālistisko skaidrojumu. Ja “tā ir mana miesa” ir jāsaprot burtiski, tad tas attiecas ne tikai uz Svētā Vakarēdiena svinēšanu baznīcā šodien, bet visvairāk jau uz to [mielastu], kuru Jēzus kopā ar saviem mācekļiem ieturēja naktī pirms savas nāves. Cvinglijs, Kalvins un mūsdienu ekseģēti nebija pirmie, kas atklāja, ka Jēzus, dodams saviem mācekļiem maizi un sacīdams šos vārdu, joprojām fiziski atradās viņu priekšā. Apustulis, kurš mums ir saglabājis senāko stāstījumu par šo notikumu, noteikti to zināja. Viņš mums stāsta to, ko Jēzus teica, darīja un iesvētīja tajā brīdī.

Tādēļ Pāvila un Jāņa reālistiskie apgalvojumi par Svēto Vakarēdienu arī nevarētu būt radušies hellēnisko mistēriju reliģiju ietekmē. Pāvils pats ir norādījis uz paralēlēm, kas pastāv starp Svēto Vakarēdienu un mistēriju upurēšanas maltītēm un savienošanās [ar dievību] svinēšanu. Vēl vairāk, mēs varam pieņemt, ka apustuļa terminoloģija un pat viņa priekšstati par Svētā Vakarēdiena iedarbību bija viņa apkārtnes reliģiskās vides ietekmētas. Tā kā viņš, dižais pagānu misionārs, uzskata Jēzu par Kungu, Kyrios, pretstatot Viņu visam, kas nes “kyrios” vārdu pagāniskajā pasaulē (1.Kor.8:5), tāpat viņš sev un savām draudzēm skaidro koinonia ar Kristu, kuru rada Svētais Vakarēdiens, pretstatot to koinonia, kas tiek veidota starp tiem, kuri piedalās upurēšanas mielastos, un ļaunajiem gariem, kas tiek godināti par kungiem. Tomēr vienā jautājumā, visizšķirošākajā jautājumā, šīs redzamās paralēles tiek sagrautas. Tas, ka vēsturiska persona vēsturiskā laikā – “Kungs Jēzus Kristus tajā naktī, kad Viņš tapa nodots” – deva saviem mācekļiem savu miesu un savas asinis, lai viņi tās ēstu un dzertu, ir apgalvojums, kuram pagāniskajos kultos nav analoga. Bet viss ir atkarīgs no šī apgalvojuma. Jo šo Jēzus darbību Pāvils noteikti neuzskatīja tikai par apsolījumu, kas piepildīsies tikai pēc Kunga augšāmcelšanās un debesīs uzņemšanas, bet tas bija Svētā Vakarēdiena vēsturiskais sākums un iestādīšana. Tieši Svētajā Vakarēdienā atklājas būtiskā atšķirība, kas veidojošos kristietību nodalīja no apkārtējām mistēriju reliģijām. Pagāniskās mistēriju reliģijas balstās mītos. Tas, ka Atīds vai Oziriss mira un augšāmcēlās, ir mīts, reliģiski poētiskā ietērpā ievīta mūžīga patiesība, iespējams, patiesība, kas ir spēkā esoša vienmēr un visur, kur ciešanas vēršas priekā un nāve – dzīvībā. Ir bezjēdzīgi jautāt, kad notika Ozirisa nāve. Šī nāve nav vēsturisks notikums, jo mīts stāsta par lietām, kas neiekļaujas pasaules vēsturē, tāpēc ka tās ir mūžīgas. Ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos ir pilnīgi pretēji. Tās nenotika mīta mūžībā, bet konkrētā laikā pasaules vēsturē: “Cietis zem Poncija Pilāta.. trešajā dienā Viņš augšāmcēlās no mirušajiem.”

Svētais Vakarēdiens ir stingri pamatots šajā vēsturē saskaņā ar senāko liecību, kas mums par to ir dota Jaunajā Derībā. Tā vēsturiskais aizsākums ir “tajā naktī, kad Viņš tapa nodots.” (Tāpēc, ka tas balstās uz vēsturisko un nevis kalendāro laiku, šī nakts tiek apzīmēta kā nodošanas nakts, nevis Pashā nakts.) Mēģināt saprast iestādīšanas vēstījumu kā “etioloģisku kulta leģendu” būtu nopietna kļūda. Svētā Vakarēdiena iestādīšana ir tikpat tālu no kaut kā tāda, cik tālu ir vēsturiskais vēstījums par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos no kāda augšāmcelšanās mīta. Svētais Vakarēdiens balstās uz faktu, ka tas ir Jēzus paša iestādītā sakramenta atkārtošana. Tādēļ Pāvils to nevarēja saprast citādi kā tikai tā, ka Jēzus saviem mācekļiem pēdējā mielastā deva to pašu, kas tiek saņemts baznīcas Svētajā Vakarēdienā. Bet hellēnismam pilnīgi nepieņemama ir doma, ka Pestītājs, kas gatavojās mirt kā patiess Cilvēks, deva savu miesu un savas asinis tiem, kuri piederēja Viņam, lai viņi ēstu un dzertu, un tādēļ šī ideja nevarētu būt radusies hellēnisma ietekmē.

To, cik svešs kristiešu Svētais Vakarēdiens bija antīkajam pagānismam, nekas neparāda tik skaidri kā antīkās pasaules vēršanās pret to. Pagāniskajai pasaulei bija pazīstams priekšstats, ka, baudot svēto mielastu, cilvēks tiek uzņemts dievībā, [līdzdala] tās dzīvi un spējas (spēkus). Vai Svētais Vakarēdiens nav bijis kas cits kā tikai komūnijas svinēšana, kurā konsekrētais ēdiens un konsekrētais dzēriens kulta dalībniekus saistīja savā starpā un ar viņu kungu, tas būtu bijis neiedomājami, ka senā pasaule būtu pieņēmusi šādu spēcīgu apvainojumu tai. Pārmetumu par “Tiesta mielastiem”, t.i., kulta kanibālismu, kas senbaznīcu pavadīja visu vajāšanu laiku, var izskaidrot tikai tad, ja Svētais Vakarēdiens bija kas tāds, ko antīkais pagānisms pilnībā nebija spējīgs saprast. Šo apmelojumu nav iespējams izskaidrot kā laiku pa laikam izteiktas aizdomas par rituālu slepkavību, kādas izplatīja citi slepenie kulti. Tā kā tās pastāvīgi atkārtojas, to iemesls noteikti ir iespējamais pārpratums, kas acīmredzot bija izveidojies attiecībā uz Svēto Vakarēdienu. (Līdzīgi ir skaidrots pārpratums par piedauzību, kas tika attiecināta uz “svēto skūpstu” [Rom.16:16; 1.Kor.16:20; 1.Pēt.5:14], ar kuru sākās Svētais Vakarēdiens.) Bet, ja priekšstats, ka pie kristiešu altāra notika cilvēka līdzdalība Kristus miesā un asinīs, ka Cilvēka Dēla miesa tika ēsta un Viņa asinis dzertas, izraisīja šādu spēcīgu uzbrukumu, tad nevar uzskatīt, ka tas ir izveidojies mistēriju ietekmē.

Bet pāreju uz sakramentālo reālismu nav iespējams izskaidrot arī kā attīstības procesu, kas veidojies tikai baznīcas iekšienē. Ne Pāvils, ne arī tā baznīca, no kuras viņš pārņēma liturģisko vēstījumu par iestādīšanu, nebūtu aizvietojuši senāko simboliski garīgo Svētā Vakarēdiena izpratni ar tā reālistisko izpratni. Ja Pāvils, kā to uzskata Leicmanis, tiešām būtu Svētā Vakarēdiena otrās izpratnes autors, tad būtu neiespējami, ka viņa oponenti starp visām citām apsūdzībām, ko viņi izvirzīja Pāvilam, nebūtu pamanījuši, ka viņš falsificējis Svēto Vakarēdienu. To, ka baznīca laikā pirms Pāvila izmainīja Svētā Vakarēdiena sākotnējo nozīmi, mēs tomēr varētu pieņemt tikai tad, ja būtu iespējams atrast pavedienus, kuri norādītu, ka jebkad ir bijis tāds Svētais Vakarēdiens, kas nebija ne Kristus nāves pieminēšana, ne arī tā Svētā Vakarēdiena atkārtošana, kuru Viņš pats iestādīja un kurā iestādīšanas vārdi vai nu netika teikti, vai arī to nozīme netika uztverta burtiski. Bet šādu pavedienu nav. Ne Apustuļu darbu grāmatā aprakstītā maizes laušana, ne Svētais Vakarēdiens Didahē neapstiprina šādu ieskatu. Ja saskaņā ar Apustuļu darbu grāmatu 2:46 svinēšana notika “ar gavilēm”, tad droši var pieņemt, ka tāpat notika arī tad, kad maizes lauza Pāvils, kā to apraksta Ap.d.20:7-11. Vai vispār ir bijis tāds laiks, kad Svētajam Vakarēdienam nebija Euharistijas rakstura? Kopš kura laika Kunga nāves pieminēšana un gaviļu pilnā pateicība par Viņa pestīšanu tika uzskatītas par savstarpēji izslēdzošām? Un, ja Didahē Svētā Vakarēdiena lūgšanās nav atsaukšanās uz Kristus nāvi un nav minēti arī iestādīšanas vārdi, nedrīkst aizmirst, ka mums nav pieejama pilna baznīcas liturģija, uz kuru Didahē balstās. Pāvils ir rāda, cik maz der arguments, kas balstās uz to, ka par jautājumu tiek klusēts. Ja apstākļi Korintā nebūtu spieduši Pāvilu runāt par Svēto Vakarēdienu, tad pavisam noteikti modernā Jaunās Derības pētniecība būtu varējusi apgalvot, ka Svētais Vakarēdiens Pāvila draudzēs vispār netika svinēts. Jo visās pārējās vēstulēs viņš ne ar vārdu neieminas par to.

Tā nu mūsu vienīgais secinājums ir tas, ka Svētais Vakarēdiens – no Jēzus pēdējā mielasta līdz baznīcas sakramentam – ir vienots veselums, kā to apliecina ceturtais evaņģēlijs. Tā nosaukumi mainās, rituāli ir mainījušies, izpratne par tā svinēšanu pakāpeniski ir padziļinājusies. Bet tas ir viens un tas pats Svētais Vakarēdiens, kura vēsture atklājas šajā attīstībā. Visos attīstības posmos nemainīgi ir palikuši iestādīšanas vārdi. Un šo vārdu formulējums nevar būt vienīgais, kas saglabā galveno domu, neraugoties uz mazsvarīgākām teksta variācijām, bet tai noteikti ir jābūt izteiktai arī šo vārdu nozīmē. Jaunās Derības laika baznīcā tie tika saprasti tikai tā un ne citādi, ka pats Jēzus Kristus deva saviem mācekļiem savu patieso miesu un savas patiesās asinis, lai viņi tās ēstu un dzertu pēdējā mielastā, un ka baznīcas Svētajā Vakarēdienā Viņš joprojām dara to pašu. Tā kā nav bijis pilnīgi skaidrs, kāpēc apustuļiem būtu bijis jāievieš šāds Svētā Vakarēdiena skaidrojums baznīcā, un, tā kā iestādīšanas vārdus, kā mēs jau esam norādījuši, nevar saprast kā līdzību vai kādā citā simboliskā veidā, nepaliek neviena cita iespēja kā pieņemt, ka Jēzus pats vēlējās, lai Svētais Vakarēdiens tiktu saprasts šādi.

Jēzus pats teica un domāja, ka maize ir Viņa miesa, vīns biķerī ir Viņa derības asinis. Tas jau ir pavisam cits jautājums, vai ticēt Jēzum, kad Viņš to apgalvo vai ne, vai uzskatīt šo apgalvojumu par svarīgu vai ne. Jaunākajiem Jaunās Derības pētījumiem vajadzētu mūs brīdināt, lai mēs nekļūdītos Jēzus izteikumu vēsturiskā autentiskuma izvērtējumā atkarībā no tā, vai tiem piekrītam vai ne. Cik daudz izteikumu, cik daudz Jaunās Derības aculiecinieku apgalvojumu ir tikuši noraidīti kā Jēzus sacītie tāpēc, ka kāds ir uzskatījis, ka šādus vārdus Viņš nebūtu varējis teikt! Ir ticis noraidīts, ka Jēzus uzskatīja sevi par Mesiju, ka Viņš runāja par savas nāves nozīmīgumu pestīšanai. Šodien mēs zinām, ka visu Viņa darbību, ciešanas un nāvi var izprast tikai, balstoties uz pieņēmumu, ka Viņš zināja, ka ir Mesija, Cilvēka Dēls, un ka Viņš pravietojumu par ciešanu piemeklēto Dieva kalpu attiecināja uz sevi un piepildīja to. Ja paskatāmies, ko pagājušā gadsimta vēsturiski kritiskā teoloģija vienā vai otrā laika posmā ir deklarējusi kā autentisku vai neautentisku evaņģēlijos, ir gandrīz kārdinājums atrast tajos likumsakarību: teoloģiskie apgalvojumi, kurus šī teoloģija vairs nesaprata vai neuzskatīja par pareiziem, netika atzīti par Jēzus sacīto. Tie tika attiecināti uz kādas draudzes vai apustuļu, visticamāk Pāvila, nezināmu tradīciju, bet Jēzum tie netika piedēvēti. Tā Heitmillers par Lutera izpratni attiecībā uz “tā ir mana miesa” saka:

Tas, ka šī izpratne ir ļoti veca, ka tā vai vismaz kaut kas tai līdzīgs ir atrodams agrīnajā kristietībā, pat Pāvila [rakstos], un ka ir pilnīgi droši, ka evaņģēliju autori un to pirmie lasītāji tā saprata šos vārdus. .. Tomēr tas viss neļauj secināt, ka Jēzus pats piešķīra šiem vārdiem tādu nozīmi. Tāpat kā viss, kas liecina pret šo viedokli.

Izpētot sīkāk, šis “viss” sastāv no trīs argumentiem: saitiņa “ir”, iespējams, nav lietota aramiešu valodā; turklāt “ir” var tikt lietots ar nozīmi “nozīmē”; un, treškārt, Jēzus joprojām fiziskā veidā atradās savu mācekļu priekšā, kad Viņš teica pēdējā mielasta vārdus. It kā Pāvilam, apustuļiem un senbaznīcai nebūtu bijis ne jausmas par to “visu”! Ja Heitmillers galu galā var uzticēties evaņģēliju autoriem ar burtisku derības [slēgšanas] vārdu izpratni, tad kāpēc viņš nevar tāpat ticēt Jēzum? Vai tas ir aiz cieņas pret Kungu, kam viņš negrib piedēvēt acīmredzami absurdu apgalvojumu? Vai arī viņam Jēzus autoritāte ir nepieciešama, lai noteiktu sava viedokļa autentiskumu? Jebkurā gadījumā vēsturniekam ir jāuzmanās, lai viņš Jēzu un apustuļus nevērtētu pēc diviem dažādiem standartiem un lai viņš neizteiktu idejas, kuras pats neuzskata par apustuļu izteiktām. Tomēr daži nav izvairījušies no šīm briesmām, tādēļ distance starp Jēzu un senbaznīcu un starp Jēzu un Pāvilu nesenajos pētījumos var tikt pārspīlēta tā, kas tas izkropļo vēsturisko realitāti. Tomēr, ciktāl tas ir saistīts ar iestādīšanas vārdiem, nav nopietna vēsturiska pamatojuma pieņēmumam, ka Jēzus ar šiem vārdiem bija domājis kaut ko būtiski atšķirīgu no senbaznīcas un evaņģēliju autoru priekšstatiem par to. Vēsturnieks katrā ziņā nedrīkstētu to uzskatīt par pietiekamu iemeslu, lai nesaprastu iestādīšanas vārdus.