Sprediķis Zvaigznes dienā

Noklausies šo e-publikāciju

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. [Mt.2:1-12]

Dievs dažādos veidos Vecajā Derībā ir runājis par Kristus nākšanu, norādīdams gan laiku, gan vietu ­ kad un kur tam jānotiek. Viens no tādiem pravietojumiem ir atrodams 1. Mozus grāmatā 49:10 “Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekāms tas Šilo nāks. Viņam tautas klausīs.”

Vārds Šilo nozīmē “miers” un tas norādīja uz Mesiju, kam tātad bija jānāk tad, kad jūdi būs zaudējuši ķēniņa varu. Tas bija noticis ķēniņa Hēroda valdīšanas laikā, jo viņš pēc izcelsmes bija edomietis nevis jūds. Par ķēniņu Hērods, bija kļuvis pateicoties romiešu atbalstam. Lai arī bija liela jūdu pretestība, Hērods tos beigu beigās piespieda pakļauties viņam. Tā piepildījās Jēkaba pravietojums par Mesijas nākšanu, ka tad, kad Jūda būs zaudējis ķēniņa scepteri un pār to valdīs svešinieks, tad nāks īstais ķēniņš ­ Mesija, kas pārņems valdību.

Šajā laikā, kad Hērods jau bija valdījis pār jūdiem 30. gadu, no austrumu zemes Jeruzālemē ieradās gudri vīri. Nav īsti skaidrs no kādas zemes tie nāca. Luters uzskata, ka tā ir bijusi Arābija, citi ka Mēdija, Persija vai Babilonija. Tas arī nav īpaši svarīgi, izņemot faktu, ka viņi acīm redzot bija pagāni. Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi: “Tautas” (tas ir pagāni) nāks tavā gaismā un ķēniņi tai spožumā, kas atnāks pār tevi” (Jes. 60:3).

Matejs šos vīrus sauc par magoi, kas mūsu Bībelē tulkoti ar vārdu gudri vīri. Šis ir vārda magio pozitīvākais, un mēs pieņemam, arī pareizākais tulkojums attiecībā uz šiem vīriem. Mūsu šodienas valodā mēs tos varētu saukt par zinātniekiem. Ar vienu piebildi, ka tie nebūdami nedz burvji, nedz zīlnieki, nebija arī tādi zinātnieki, kādus mēs tos pazīstam šodien. Lielākā daļa mūsdienu zinātnieku domā, ka ar cilvēka prātu var izpētīt dabu un pilnībā izzināt tās noslēpumus. Taču pēc Ādama krišanas tas nav iespējams. Tomēr ziņkārīgais cilvēka prāts tiecas arvien tālāk un tālāk, un, protams ­ nekad nesasniedz to, pēc kā tiecas. Tādēļ arvien vairāk un vairāk tie šodien runā par pašu pētīšanas procesu kā tādu, ka tas, lūk, ir labs pats par sevi. Šāds pieņēmums balstās maldīgos filozofiskos pieņēmumos, no kuriem apustulis Pāvils mūs ir brīdinājis, teikdams, ka tā ir tukša maldināšana, no kā mums vajadzētu sargāties. Modernā zinātne patiesībā vairs nepazīst un nerunā par kādu mērķi, kuru tā vēlētos sasniegt, bet neskaitāmi viedokļi, tūkstošiem vispretrunīgākajās grāmatās un pētījumos, apkaro viens otru, tā arī nespēdami īsti par kaut ko vienoties. Jo vairāk tie mācās un pēta, jo vairāk tie attālinās no patiesības, tā no šodienas, izņemot kristiešus, neviens vairs neuzskata, ka vārdu patiesība nozīmē ko vairāk par tukšu skaņu. Austrumu gudrie bija pavisam citāda veida zinātnieki, kā mēs to dzirdēsim vēlāk.

Austrumu gudrie pavisam dabiski iesāka jaundzimušā ķēniņa meklēšanu Jeruzālemē. Pārsteidzoši ir tas, ka viņu attieksme pret Hērodu bija ne tikai netaktiska, bet arī bez kādas diplomātijas. Pavisam tieši, ignorēdami Hērodu kā ķēniņu, tie jautāja: “Kur it jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.”

Daudzi šajos vārdos atrod pamudinājumu nodarboties ar astroloģiju, jo uzskata, ka, pamatojoties tieši astroloģiskajās zināšanās, viņi ir devušies meklēt jaundzimušo ķēniņu. Taču tā tas nav. Jau baznīctēvs Augustīns kritizēja astroloģiju, teikdams: “Divus graudus iemet zemē zem vienām un tām pašām zvaigznēm. Viens izaug un nes augļus, bet otru apēd putni”. Tāpat arī attiecībā uz cilvēkiem: Ja jau Kristus dzimšanu noteica zvaigzne, tad kāpēc visi citi, kas piedzima zem šīs pašas zvaigznes nekļuva par ķēniņiem un nedarīja to, ko darīja Kristus? Secinājums ir pavisam vienkāršs: šai zvaigznei nebija nekādas varas nedz pār Kristu nedz citiem cilvēkiem. Lai gan daudz tiek spekulēts par to, kas šī zvaigne īsti bijusi, tomēr visticamākais, ka Dievs radīja jaunu zvaigzni, lai norādītu uz sava Dēla dzimšanu. Tā šī zvaigzne kalpoja tikai par zīmi tam, ka piedzimis Kristus. Tā nenoteica nedz viņa, nedz citu cilvēku īpašības un nākotni.

Jo, ja jūs man jautātu, bet kā tad viņi zināja, ka zvaigzne norādīja uz ķēniņa dzimšanu, tad man jāsaka, ka es to nezinu. Izskaidrojumi šeit var būd dažādi, un tie līdzinās modernās zinātnes uzskatiem par pasaules izcelšanos, tādā veidā, ka ir viens par otru neticamāki. Es pieļauju divas iespējas ­ vai nu Dievs viņiem to atklāja kādā pārdabīgā veidā, vai arī to darīja viņu zemē dzīvojošie jūdi, kuri zināja Vecās Derības pravietojumu. Ja kāds nav apmierināts ar šādu skaidrojumu, lai sniedz kādu labāku. Taču muļķīgi būtu domāt, ka ar astroloģijas palīdzību varētu kaut ko uzzināt par Kristu.

Austrumu gudrie arī iesākumā nezināja, ka tas ir Dieva Dēls, bet uzskatīja viņu par parastu ķēniņu. Dāvanu pasniegšana bija parasta lieta austrumu zemēs. Katrā ziņā šie vīri ir noslēpumaini un mēs par viņiem zinām diezgan maz. Ielaisties spekulācijās nozīmētu kļūt līdzīgiem šīs pasaules cilvēkiem, kas mācās un nekad neiemācās vienu un otru par izdomātām lietām. No tām detaļām, par kurām interesējas mūsu ziņkārīgais prāts, nav atkarīga mūsu pestīšana. Daudz svarīgāk būtu mācīties to, kas šajā tekstā ir atklāts.

Tāpēc tagad atgriezīsimies pie teksta, kurā tālāk stāstīts par ķēniņa Hēroda un visas Jeruzālemes izbailēm. Tas pirmajā brīdi varētu likties savādi, jo jūdi taču gaidīja Mesiju un tiem vajadzētu priecāties pat viņa atnākšanu. Taču nekā savāda šeit nav, arī mēs esam piedzīvojuši, ka tie, kam vajadzētu priecāties par Kristus apliecināšanu, izturas pilnīgi neatbilstoši savam stāvoklim un aicinājumam. Hērods bija ļoti nobijies, ka viņa ķēniņa vara varētu tikt apdraudēta. Visa Jeruzāleme savukārt bija uztraukusies, ka jaunā ķēniņa nākšana varētu pasliktināt attiecības ar Romu un būtu apdraudēta jūdu vadošās elites labklājība. Vārds “visa Jeruzāleme” nav jāsaprot burtiski. Tā bija lielākā daļa Jeruzālemes, kas bija kopā ar tās reliģisko vadību, bet bija daļa arī dievbijīgu jūdu, kas gaidīja Mesiju un priecājās par viņa nākšanu. Šādiem cilvēkiem pravietoja Anna.

Bet Hērods bija viltīgs. Viņš saaicināja visas tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, lai uzzinātu, kur Kristum ir jādzimst. Tas ir, pat Hērods saprata ­ ja mēs kaut ko gribam precīzi zināt par Kristu, tad mums ir jāvēršas pie Rakstiem. Raksti ir tie, kas arī mūs ved pie Kristus. To nespēj ne zinātne, ne astroloģija, ne kādas citas cilvēku gudrības vai māņticības. Par to skaidri runā arī pats Kristus un apustuļi. Jāņa evaņģēlijā 5:39 Kristus saka par Vecās Derības rakstiem ­ “tie ir, kas dod liecību par mani!” To pašu saka arī Pāvils vēstulē romiešiem 3:21: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības darbiem atklājas Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši.” Arī Anna un Sīmanis pārstāv Veco Derību norādīdami uz Kristu; un arī Lūkas evaņģēlijā 16:29­31 mēs lasām, ka Abrahams noraida lūgumu sūtīt Lācaru ar brīdinājumu pie bagātā cilvēka brāļiem, bet norāda uz Rakstiem, sacīdams: “Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa… ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšā.” Pret šo skaidro Rakstu principu nostājas viss, kas tradīcijas vai racionālo prātu stāda augstāk par Rakstiem, aizmirsdami, ka Raksti skaidro paši sevi. Tas ir, neskaidrās Rakstu vietas ir saprotamas, ļaujot tās skaidrot tām Rakstu vietām, kas ir skaidras un runā par to pašu, ko grūti saprotamās vietas. Bet kā tad ir ar mūsu Baznīcas Ticības Apliecībām, vai tās mēs neliekam Rakstu vietā? Nē, apliecības neaizvieto Rakstus, bet tās ir Rakstu skaidrojums. Mēs apliecinām, ka tas ir pareizs Rakstu skaidrojums, pie kura arī mēs vēlamies palikt un nevēlamies ļaut maldiem aizstāt patieso mācību. Tā luterāņi, ne tikai nepaaugstinās pār Rakstiem, bet ceļ tos godā, ar savām Ticības apliecībām uzturot pareizo Rakstu jēgu un skaidrojumu. Mēs novēršamies no nepareizajiem Rakstu skaidrojumiem kā, piemēram, Romas baznīcas tradīcijas, un pieturamies pie pareiza Svēto Rakstu skaidrojuma, noraidot arī visus brīvdomātājus, spirituālistus un entuziastus, kuri arī sakās turamies tikai pie Rakstiem, bet sniedz nepareizu Svēto Rakstu skaidrojumu. Tātad ­ vienīgi Raksti, kas skaidro paši sevi un sniedz mums pareizu skaidrojumu, kas, kā mēs to apliecinām, atrodami luteriskajās Ticības apliecībās.

To visu mēs brīnišķīgi varam mācīties no šodienas Svēto Rakstu teksta: Gudrie, sekodami zvaigznei, nomaldījās un devās uz Jeruzālemi, nevis uz Betlēmi. Nokļuvuši Jeruzālemē tie nevaicāja pēc rakstu mācītājiem, ķēniņa gudrajiem un svētajām vietām, bet “kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš?” Tas ir, kur ir Kristus? Un to viņi uzzināja no Svētajiem Rakstiem, kas ir vienīgais avots, kurš mums dod pareizas zināšanas par Kristu. Arī Mozus savā 5. grāmatā mūs brīdina, lai nekādas zināšanas nemeklējam ar zīlēšanas palīdzību, nedz taujājam laika zīmes. Viņš brīdina arī no apvārdotājiem un burvjiem, garu izsaucējiem, pareģiem un mirušo izvaicātājiem. Mozus saka, ka viņi, kas šīs lietas dara, piekopj negantību tā Kunga acīs, bet Israēlam, savai tautai, tas Kungs, tavs Dieva to nav atļāvis. Un tad Mozus saka, kam ir jāklausa: “Pravieti, kāds es esmu, tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu!” Šis pravietis, kuru Mozus pavēl klausīt ir Kristus.

Šodienas teksts mums māca arī kādu dīvainu lietu ­ gan rakstu mācītāji, gan Hērods tic, ka Raksti ir patiesi. Viņi meklē tur zināšanas par Kristu. Taču rakstu mācītāji aiz bailēm no Hēroda nedodas pie Kristus, lai dotu viņam godu. Savukārt Hērods cer tikt galā ar Dieva darbu un gribu, ja tas ir pret viņa interesēm. Tikai austrumu gudrie ir atstājuši visu savā zemē un nepieķeras nekam svešā zemē, bet tiklīdz izdzird patiesību par Kristu no Rakstiem, dodas pie tā, lai godinātu viņu, lai gan tie pat īsti vēl nezina, kas Kristus ir. Taču viņi vienīgie pilda uzticīgi savu uzdevumu. Rakstu mācītāji un priesteri sniedz Hērodam atbildi no pravieša Mihas grāmatas, ka Kristum jādzimst Betlēmē, jūdu zemē. Lai gan Mateja teksts nedaudz atšķiras no Mihas, to ir viegli izskaidrot, un mums nav jādomā, ka Svētie Raksti varētu būt kļūdaini vai pretrunīgi. Mums pietiek, ja mēs saprotam galveno teksta jēgu, ka no Betlēmes Jūdejā nāk patiesais Israēla ķēniņš, kura valdīšana ilgs līdz pat pasaules galam.

Tad Hērods, ieguvis tādas ziņas no Rakstiem, paaicināja austrumu gudros un izjautāja par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Hērods savā sirdī jau bija izlēmis nogalināt jaundzimušo ķēniņu, tāpēc viņš gribēja iespējami sīkāk uzzināt visu par viņu. Gudros viņš izjautāja slepeni, jo baidījās no jūdiem, ka tie varētu sazvērēties pret viņu. Viņa izturēšanās pret austrumu gudrajiem rāda, ka tie nebija ķēniņi, bet vienkārši cilvēki ­ kā mēs jau teicām ­ sava laika zinātnieki. Hērods arī centās tos pievilt, sakot, ka viņš grib to visu zināt, lai varētu iet Kristus pielūgt. Tas mums atgādina, tos “draugus”, kas nāk pie mums paslepšus un it kā patiesības dēļ grib ko vairāk uzzināt. Ne vienmēr cilvēku motīvi ir godīgi. Taču mēs redzam, cik brīnišķīgi Dievs pasargā no šādas viltības. Lai gan gudrie, liekas savā sirds vientiesībā vēlējās atgriezties pie Hēroda, tomēr Dievs tos sapnī brīdināja, un tie devās atpakaļ uz savu zemi pa citu ceļu.

Kad austrumu gudrie, uzklausījuši Hērodu, devās ceļā, tie atkal ieraudzīja to pašu zvaigzni, kuru bija redzējuši austrumu zemē. Tā gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Tas bija īpašs Dieva radīts brīnums, kuram vajadzēja stiprināt patieso ticību, kuru no Dieva vārda bija saņēmuši austrumu gudrie.

Tiklīdz tie dzirdēja vārdu, tie ticēja! Pretēji tā saucamajam veselajam saprātam tie devās prom no galvaspilsētas uz mazo Betlēmes ciematu. Pamatojoties Svētajos Rakstos jūs esat novērsušies no tā, kas saprātam liekas pievilcīgāks ­ godības teoloģijas. Patiešām, neliekas prātīgi no Jeruzālemes doties uz mazo Betlēmi. Taču ­ ko lai dara, ja Kristus ir tieši tur? Baznīcas tradīcijas stāsta, ka austrumu gudrie esot bijuši trīs. Ja tas tā ir, tad tas brīnišķīgi sasaucas ar pašreizējo stāvokli Latvijā. Kāds to, protams, atkal varētu nosaukt par fantastiku ekseģēzi, bet, skaties kā gribi, šeit ir zināma līdzība. Gan Jeruzālemē, gan Latvijā daudzi lasīja Rakstus. Tur bija tādi, kam tā pat bija profesija. Tur bija ķēniņi, augstie priesteri, rakstu mācītāji, farizeji, taču viņi palika Jeruzālemē, jo baidījās zaudēt savu labumu. Vai tāpat nenotika Latvijā? Lai tas paliek kā jautājums? Kas grib lai tic, kas negrib, lai domā, kā tam patīk, es nevienu nespiežu, bet fakts ir, ka trīs Latvijas draudzes ir atstājušas Jeruzālemi, lai dotos uz Betlēmi. To viņas nav darījušas nekādu citu iemeslu dēļ, bet tādēļ, ka to māca Raksti. Nevajag zvaizgznes, ja ir Raksti, kas mums dod Kristu, bet arī mēs esam piedzīvojuši zīmes un brīnumus, kas stiprina mūsu pārliecību. Un mēs nevis sapnī, bet no Rakstiem esam saņēmuši norādījumu, neatgriezties pie Hēroda, bet pa citu ceļu, tas ir pa Kristus ceļu, doties uz savām debesu mājām, jo šis ir vienīgais drošais ceļš, kas tur noved.

Kad austrumu gudrie sasniedza Betlēmi un ieraudzīja, ka zvaigzne apstājas virs pavisam parastas mājas, tie varbūt sāka šaubīties. Kad tie iegāja namā un ieraudzīja nabadzīgos ļaudis viņu šaubas droši vien pieauga. Tikai ticība, kas nāk no Svētajiem Rakstiem ļauj ticēt, ka šajā vienkāršajā namā piedzimis jūdu ķēniņš. Tikai tāda, kas pamatota Svētajos Rakstos ļauj ticēt, ka šis mazais nabadzīgo ļaužu bērniņš ir viņš ­ Pasaules valdnieks! Un šāda ticība nepaliek bez darbiem ­ tā vietā, lai dotos ķēniņu meklēt citur un nekad to neatrastu, tā metas ceļos pielūdz bērnu ­ Kristu un dāvā tam dāvanas. Vai austrumu gudrie neliekas muļķi, pielūdzot šo bērniņu kā ķēniņu? Liekas gan. Taču ar šādu muļķbu apveltītus cilvēkus Raksti sauc par garā nabagajiem un apsola tiem debesis. Cik daudzreiz nākamajā gadā mums būs vajadzīga šī muļķība pasaules lietās, ticība Dieva vārdam un patiesā gudrība, kas no tā nāk.

Šāda vientiesīga ticība saņem aizsardzību ne no ķēniņiem un citām laicīgām institūcijām, kam gan arī vajadzētu Dievam kalpot, bet no paša Dieva. Tas nenozīmē, ka mums būtu jākārdina Dievs un jāvaicā pēc brīnumiem. Nē, mums viss jāsaņem caur šīs pasaules kārtību, kas ir Dieva iestādīta. Taču mēs varam būt droši ­ ja šīs pasaules kārtība novērsīsies un nepildīs savu uzdevumu, tad Dievs nāks palīgā brīnumainā veidā. Mūsu nelaime ir tā, ka mums liekas, nu gan viņam ilgāk nevajadzētu vilcināties. Taču tā ir neticība. Mēs varam būt droši, ka Dievs zina īsto laiku un veidu, kā mums palīdzēt, un Viņš arī to darīs. Šāda ir ticība, kuru mācāmies no austrumu gudrajiem, un tādu izlūdzamies arī mēs, lai Dievs mums to dod caur savu Svēto Vārdu un sakramentiem nākamajā tā Kunga žēlastības gadā.
Āmen.