:: e – BAZNICA ::

Jēzus un Viņa vecāki templī Jeruzalemē Jūdu Lieldienu svētkos

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. [Lk.2:41-52]

Ikviens kristietis zina, cik skopas visos četros evaņģēlijos ir ziņas par Jēzus bērnību. Evaņģēlists Jānis nemin neko par Pestītāja bērnību, bet sāk savu liecību tieši ar Kunga publiskās kalpošanas sākumu. Tomēr liecību par Jēzu viņa pusaudža gados mēs atrodam vienīgi pie Lūkas, kad Jēzus kopā ar saviem vecākiem, būdams divpadsmit gadus vecs, dodas uz Templi Jeruzalemē, lai tur svinētu Neraudzētās maizes svētkus.

Kāds bija autora nolūks, iesaistot savā evaņģēlijā īso notikumu no Jēzus bērnības? Kādu patiesību par Jēzu Kristu ar šo nelielo epizodi viņš vēlējās uzsvērt? Vai vienīgais Lūkas nodoms bija uzskatāmā veidā pārliecināt lasītāju, cik mazais Jēzus bija paklausīgs saviem vecākiem, lai tādējādi, šo fragmentu ņemot par paraugu, vecāki varētu iedvesmot arī savus bērnus uz līdzīgu paraugu?

Dominējošais jautājums, par ko Lūka runā savā evaņģēlijā, ir parādīt, kā pilnīgā Dieva žēlastība ir atspoguļojusies Jēzū Kristū. Ņemot to vērā attiecībā arī uz šo epizodi, apdomāsim, vai autors ir vēlējies vienīgi demonstrēt Kristus sekotājiem Jēzus paklausību saviem vecākiem.

Tiešām, šis evaņģēlijs rāda ticīgajiem Jēzus darbus un Viņa mācību, kas ir īpaši svarīgi, lai saprastu, kāds ir pestīšanas ceļš cilvēkam. Svarīgi ievērot, ka vienīgi pie Lūkas atrodam līdzību par “Pazudušo dēlu”, kā arī par “Farizeju un muitnieku”. Šīs līdzības izceļ pilnīgo Dieva žēlastību, kurā Viņš apžēlojas par nabaga cilvēci un piedod visus tās grēkus. Svētie Raksti māca, ka šī žēlastība nāk pie cilvēkiem Jēzū Kristū. Pats Lūka par Jēzu saka:

Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem. (Lk. 15:2.)

Pāvils saka par Jēzu:

Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā. (Kol. 1:19.)
Bet evaņģēlists Jānis: Jo no viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši žēlastību un atkal žēlastību. (Jn. 1:16)

Tātad galvenā šā evaņģēlija tēma parādīt, kāda ir Jēzus Kristus pestīšānas būtība un tās uzdevums. Viss Lūkas evaņģēlija un attiecīgi šīsdienas perikopes īss kopsavilkums ir koncentrēts vārdos:

Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo. (Lk. 19:10.)

Tā evaņģēlija autors vēlas vērst ļaužu uzmanību uz to, ka nevis cilvēku pūles Dievs ņem vērā cilvēku pestīšanā, bet vienīgi:

Jēzus pieņēmās gudrībā ..un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lk. 2:52.)

Tādējādi Lūka šājā fragmentā akcentē, kā Jēzus jau no mazotnes pildīja Dieva Likumu, darbodamies Tēva uzdevumā cilvēces pestīšanas labad.

Šis īsais, bet satura ziņā tik bagātais fragments mums vēstī, ka Jēzus auga un dzīvoja gluži kā visi pārējie Viņa vienaudži. Tomēr ar to vienīgo, lielo atšķirību, ka Viņš bija bez grēka. Kad Jēzus iesāka savu publisko kalpošanu, ļaudis Viņu vairākkārt jau gribēja celt par pasaules ķēniņu. Tā viņi saprata Mesijas sūtību Israēlā. Tomēr Viņš aizvien izvairījās no šādas godināšanas, sacīdams: “Mans laiks vēl nav pienācis.” Viņa laiks pienāca Golgātā, Lieldienu notikumā. Dievs pazemībā nāca pie cilvēkiem, klusi veikdams Tēva uzticēto cilvēces glābšanas darbu. Tāds ir arī Lūkas nolūks: pateikt patiesību par Jēzu Kristu, ka jau ar savu piedzimšanu Viņš ir gaidītais Mesija, klusi, mierīgi un pazemīgi pildīdams Dieva baušļus absolūtā harmonijā ar sava Tēva gribu. Viņš nāca, lai mirtu visas cilvēces glābšanas labad Golgātā, visus mūsu noziegumus uzņemdamies uz sevis. Visa Dieva dusmība pār grēkā kritušo cilvēku rima Golgātā.

Ja šis upuris nebūtu dots, ja Kristus būtu paklausījis nevis Dievam, bet būtu sekojis pūļa prasībām un ļāvis sevi celt par šīs pasaules ķēniņu, tad neviens cilvēks nebūtu glābts, tad aizvien vēl visi atrastos grēkā un žēlastība nebūtu nākusi pār pazudušo cilvēci. To saprata arī sirmais Sīmeans, jo Svētais Gars viņam bija atklājis, ka nemirs, pirms nebūs redzējis Dieva svaidīto Glābēju. Protams, šis vīrs, kā jau visi pārējie Israēlā, pildīja bauslības tradīciju, tomēr viņa sirdij aizvien vēl nebija drošās paļāvības, ka, viņš, kaut arī ļoti pūlējies, ir saņēmis cerēto iepriecinājumu, jo viņš arī nezināja, kāds tas būs. Tāpēc Svētais Gars apsolīja viņam, ka pirms savas nāves redzēs to, uz ko tas cer. Ieraudzījis mazo bērniņu, Sīmeana sirds kļuva mierīga, jo viņš saprata, ka šis mazais bērniņš Jēzus būs Israēla aizstāvis Dieva priekšā. Saskatīt mazajā zīdainī pasaules Pestītāju tiešām spēj vienīgi ticīgas acis. Sīmeanam acis atdarīja un ticību dāvāja Svētais Gars.

Tā arī nav nejaušība, ka Lūka šājā epizodē rāda Jēzu divpadsmit gadu vecumā. Pēc Mozus bauslības visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem Israēlā jādodas uz Jeruzalemi, lai svinētu trīs lielākos svētkus: Pasā svētkus, Nedēļas svētkus un Telts svētkus. Piecu gadu vecumā Israēla puisēns sāka savas pirmās mācības Svētajos Rakstos. Līdz desmit gadu vecumam kā vienīgā lasāmā grāmata tika lietoti Raksti. No desmit līdz divpadsmit gadiem vīriešu kārtas bērnus mācīja bauslībā. Tieši tā mums arī ir jāsaprot Sv. Pāvila teiktais:

Tu no mazām dienām zini Svētos Rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Jēzū Kristū. (2.Tim. 3:15.)

Divpadsmit gadu vecumā bērns ir sasniedzis savu pilngadību. Jaunekļa Likumu mācības nu notiek pilnībā. Viņš tiek nosaukts par “Likuma dēlu”. Nu viņš ir pilnīgi atbildīgs Baušļa priekšā. Tāpēc arī Lūka grib pārliecināt ticīgo, ka arī Jēzus ir sekojis visai šai mācībai un devis solījumu Tēva priekšā nevis vienīgi, lai sekotu tradīcijas prasībām, bet lai tiešām arī pildītu Baušļa prasības pēc tā satura, būdams pilnīgā saskaņā ar Dieva gribu. Lai gan Evaņģēlijā šī ir vienīgā norāde, ka Jēzus dodas uz Jeruzalemi, tomēr mums nekādā gadījumā nav jāuzskata, ka tas Jēzum un Viņa vecākiem bija vienīgais Jeruzalemes apmeklējums. Saskaņā ar Talmudu no bērniem tika prasīts, lai viņi pavadītu savus vecākus uz šiem svētkiem, tiklīdz šie bērni ir spējīgi turēties pie tēva rokas un uzkāpt Tempļa kalnā.

Turpinājumā Lūka ataino notikumus, kad Jāzeps un Marija pēc svētkiem dodas atpakaļ uz Nācareti. Abi vecāki ir pārliecināti, ka Jēzus ir pie saviem vienaudžiem. Droši vien iepriekšējos gados tas tā arī ir bijis, tomēr šoreiz situācija ir mainījusies, jo Jēzus taču nupat bija devis Tēvam solījumu — būt par “Likuma dēlu”. Viņš ir palicis Jeruzalemē, lai darbotos sava Tēva lietās.

Tomēr Jāzeps un Marija to nesaprot. Viņi meklē visur Jēzu, bet nesameklē. Tikai pēc trim dienām viņi atrod jaunekli Templī sēžam mācītāju vidū. Jēzus uzdod jautājumus nevis kā kāds eksaminētājs, bet gan kā tāds, kas vēlas, lai atklātos patiesība par Dieva apsolīto Mesiju. Šie bauslībā mācītie vīri ir satrūkušies un pārsteigti par pusaudža jautājumiem un saprātīgajām atbildēm.

Jēzus pārsteigts jautā saviem vecākiem, kāpēc viņi ir tā noraizējušies, kāpēc viņi ir to visur meklējuši. Jāzepam un Marijai taču vislabāk vajadzētu zināt, ka Pestītājam ir jādarbojas sava debesu Tēva lietās. Kāpēc viņi ir aizmirsuši, ka tikai trīs dienas iepriekš viņš ir devis solījumu — kalpot Tēvam.

Kāds ir šis darbs, uz ko Jēzus norāda saviem vecākiem? Tas ir Viņa cilvēces pestīšanas darbs, lai ar savu priekšzīmīgo paklausību Viņš izpelnītos atzinību Dieva priekšā. Tāpēc arī Lūka atspoguļo notikumus no Jēzus bērnības un jaunības, lai akcentētu domu, ka jau ar Jēzus piedzimšanas brīdi Dievs pats uzņemas iniciatīvu cilvēces pestīšānas labad. Lūka tādējādi grib pārliecināt lasītāju arī šajā nelielajā fragmentā, ka Jēzus ir tas, kas dara Dieva gribu cilvēku vietā, un vienīgi Viņa darbs ir Dievam tīkams:

Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.(Lk. 2:52.)

Tas Kungs ir arī vienīgais, kas rūpējas, lai ļaudīs rastos ticība Dieva apsolījumam attiecībā uz pestīšanu. Viņš arī nāk savā Vārdā pie cilvēkiem (kā mēs to redzam arī šīsdienas perikopē) uzdodams tiem jautājumus un izraisīdams garīgas diskusijas ļaužu starpā, lai viņu sirdīs dzimtu ticība. Savā lielajā mīlestībā Jēzus nāk pie cilvēkiem savā Vārdā, sniegdams ticīgajiem žēlastības dāvanas: Evaņģēliju un sakramentus. Tādējādi evaņģēlists vēlas mūs pamudināt, lai mēs droši paļaujamies un uzticamies Kristus Evaņģēlijam un, gluži kā sirmais Sīmeans, ikkatrs ticīgais mierā varētu doties pretī savam Pestītājam. Āmen!