166. Kā Dievs dod mums pārtiku un citu šai dzīvei nepieciešamo?


Sprediķis piektajā svētdienā pēc atspīdēšanas

Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi! Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam! Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. [Kol.3:12-17]

Arī šī ir pamudinājuma vēstule, kas māca, kādi augļi jānes ticībai. Tādēļ apustulis uzrunā kolosiešus tik laipni un draudzīgi – viņš nepavēl, nedraud un nepiespiež, kā to dara bauslības mācītāji un kā viņiem jādara ar tiem, kas atrodas zem bauslības, bet rosina un labina[1] kolosiešus ar mīļiem vārdiem, ar Dieva svētību (Wohlthot) un žēlastību, ko viņi saņēmuši, un Kristus piemēru. Kristīgiem cilvēkiem piederas visus savus darbus darīt ar prieku un labprāt, nebaidoties soda un netīkojot pēc atalgojuma – to daudzkārt esam dzirdējuši. Un, tā kā šī mācība tik daudzas reizes aplūkota iepriekšējās vēstulēs, es ceru, ka mēs zinām, kas ir kristietis; tādēļ šeit runāsim īsi.

“Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie tērpieties..”

Par to, kas izteikts ar vārdu “tērpieties”, tika runāts Jaungada dienas sprediķī – tajā mēs dzirdējām, kā tērpjamies Kristū un Viņš – mūsos – ticībā, kā tērpjamies savā tuvākajā un tuvākais – mūsos – mīlestībā. Tā nu kristiešiem ir divējāds ietērps – ticība un mīlestība; gluži kā pašam Kristum bija divi svārki – vieni nedalīti un viengabalaini, tie apzīmē ticību, otri – no vairākām daļām, tie apzīmē mīlestību. Šajā vēstulē Sv. Pāvils runā par otro no šiem tērpiem – par mīlestību, rādīdams mums, kristiešiem, kādu rotu un tērpu mums piederas valkāt šeit, pasaulē. Tas nav ne zīds, ne spožais zelts – kā Sv. Pēteris 1. Pēt. 3:3 un tāpat arī Sv. Pāvils 1. Tim. 2:9 saka sievām. Mums vislabāk piestāv mūsu tērps, proti, mīlestība pret tuvāko; tajā mēs pieņemam viņu un visas viņa vajadzības; tā ir mūsu kristīgā rota cilvēku priekšā.

Un redzi, cik augstiem un lieliskiem vārdiem apustulis mūs pamudina: tieši tā viņš allaž mēdz runāt – Sv. Pāvils mūs nevis spiež un dzen ar pavēlēm un likumiem, bet rosina un labina, atgādinādams neizteicamo Dieva žēlastību, nosaukdams mūs par Dieva izredzētajiem, svētajiem un mīļotajiem – to viņš dara, lai izvilinātu no mūsu ticības šādus mīlestības augļus un tie nāktu brīvi, priecīgi un labprātīgi. Jo tas, kas no sirds tic un uzticas tam, ka ir Dieva mīlēts, svēts un izredzēts, ne vien raudzīsies, kā attaisnot šādu godu un vārdu un izturēties tā, lai būtu šā vārda cienīgs, bet iekvēlosies dedzībā pret Dievu, tā ka labprāt darīs un panesīs visu, aizvien cenzdamies atlīdzināt saņemto žēlastību. Turpretī to, kas netic vai šaubās, šie vārdi neiedvesmo; viņš nejūt uguns liesmas, kas kvēlo mums sacītajos vārdos, ka esam svētie, Dieva mīlētie un izredzētie.

Lai tad nu svētie, kas mīl un izredz paši sevi, rotādamies ar bauslības darbiem, turas pie savas gavēšanas, askētiskās dzīves, apģērbiem un vietām; jo viņi negrib Dieva priekšā būt grēcinieki. Bet mums ir cita rota, kam nav nekāda sakara ar šādu ākstīšanos – tā ir nopietnība un godīgums, kas dara labu tuvākajam un ievēro viņa vajadzības neatkarīgi no likumiem par ēdieniem, apģērbiem, laikiem utt. Tādēļ mēs esam svēti Dieva priekšā; bet Viņa priekšā svēts nevar būt neviens cits kā vienīgi tas, kurš ir grēcinieks un atsakās no sava paša svētuma. Turpretī viņi ir svēti tikai paši savā priekšā, tādēļ Dieva priekšā ir un paliek bezdievji un grēcinieki. Dieva priekšā mēs esam mīlēti – tādēļ ka paši sevi ienīstam, notiesājam un nolādam, atteikdamies no mīlestības pret sevi; turpretī viņi paši sev šķiet mīļi un vērtīgi – tādēļ Dieva priekšā tie iemanto tikai naidu un nepatiku. Mēs esam Dieva izredzēti, jo paši sevi noraidām un nicinām kā netīrus un necienīgus; tā tas ir bijis un ir ar visiem, ko Dievs izredz un kopš mūžības ir izredzējis. Bet tiem, kas izredz paši sevi, ir jātop Dieva atmestiem; tādus Viņš jau kopš mūžības ir atmetis. Redzi, to Sv. Pāvils saka ar šiem vārdiem.

“.. sirsnīgā līdzjūtībā..”

Tā ir daļa šīs rotas, brīnišķīgs kristiešu dārgakmens, kas Dieva priekšā mūs rotā daudz skaistāk nekā pērles, dārgakmeņi, zīds un zelts pasaules priekšā. “Sirsnīga līdzjūtība” ir ikviena patiesa kristieša pazīme. Turklāt apustulis ar to vēlas pateikt, ka jums jābūt žēlsirdīgiem un līdzjūtīgiem ne vien ārējos darbos un izskatā, bet pašos sirds dziļumos – kā tēvs un māte ar visu sirdi un visām jūtām pārdzīvo, redzot vai dzirdot, ka viņu bērns nokļuvis nelaimē; bērna dēļ viņi ir gatavi atdot savu dzīvību un visu, kas tiem pieder; kristieša prātam un sirdij arvien jābūt pilnīgi pārņemtiem ar žēlsirdības darbu, lielajā dedzībā pat nepamanot, ka viņš ir žēlsirdīgs vai dara labu.

Ar šiem vārdiem Sv. Pāvils nolād visu liekulīgo svētuļu dzīvi; jo viņi to iekārtojuši tā, ka ar grēciniekiem un vājajiem viņiem nevar būt nekā kopīga. Visam ir jānotiek atbilstoši viņu likumu bardzībai, kas ir vieni vienīgi spaidi un vajāšanas. Tur nav nekādas līdzjūtības, bet tikai sodi, zaimi, tiesāšana, nopelšana un trakošana; viņi nespēj panest neko nepareizu. Taču kristiešu vidū ir daudz grēcinieku, daudz vāju un neveselu, jā, ar tādiem vien mums nākas sastapties – un ne ar svētajiem. Tādēļ kristieši nevienu neatmet, bet panes ikvienu; viņi uzlūko grēciniekus sirsnīgā līdzjūtībā – tā, itin kā pašiem būtu viņu vainas – lūdz par viņiem, pamāca, mudina un pārliecina, un dara visu iespējamo, lai tiem palīdzētu. Šādi rīkojas patiess kristietis; tā Dievs mums ir darījis un vēl arvien dara Kristū. Tā rīkojas Kristus (Jņ. 8:3‑11), atbrīvodams laulības pārkāpēju no viņas vajātājiem ar laipniem un draudzīgiem vārdiem un darbiem. Viņš izraisīja šajā sievā grēknožēlu un ļāva tai iet. Tāpat par svēto Antoniju lasām, ka viņš novērtējis Pafnutija prasmi rūpēties par dvēseļu pestīšanu, tādēļ ka tas bija pasargājis kādu no brāļiem, ko pārējie vajājuši, gribēdami sodīt kāda pārkāpuma dēļ. Vide Vitas Patrum (skat. grāmatu “Tēvu dzīve”). Ja Dievs pret mums izturētos atbilstoši bauslības bardzībai, mēs visi būtu pagalam; bet tagad Viņš izturas pret mums sirsnīgi un ir atcēlis savas bauslības prasības, – kā Jes. 9:3 sacīts: “Jo viņu nastas jūgu un viņu iejūgu, un viņu dzinēja rīksti Tu esi salauzis..”. Nu Viņš mūs tikai rosina un mīļi labina.

Tādēļ ievēro, cik dziļi bauslībā un liekulībā ir grimuši tie, kas tagad uzskata sevi par izciliem kristiešiem, tomēr ir tik neiecietīgi un nepazīst žēlsirdību pret citu kristiešu trūkumiem. Neredzēdami nevainojamu svētumu – īpašu brīnumu tajos, kam tagad ir Kristus un Evaņģēlijs un kas to pazīst, viņi nav apmierināti un domā, ka nekas nenotiek pareizi; tiem šķiet, ka nu gan debesis sabruks un zeme ies bojā – viņi neprot nekā cita kā vien pelt, tiesāt un zoboties: jā, tas gan ir īsti “evaņģēliski”; patiesībā tie ir jūsmotāji![2] Bet, tā runādami, viņi parāda tikai savu aklumu un to, ka viņiem par Kristu nekas nav zināms – baļķis viņu acī paliek. Tad nu zini: ja redzi kādu, kas veikli tiesā un nopeļ, prasīdams no kristiešiem, lai tie būtu nevainojami un pilnīgi – tas ir tikai bauslības kalps, liekulis un cietumsargs, kas par Kristu nezina gluži neko. Kristiešu vidū vairs nav neviena likuma, bet tikai mīlestība; tā nu viņu vidū nav un nevar būt ne tiesāšanas, ne vainošanas un nopelšanas. Un ir skaidrs, ka tas, kas otru sauc par jūsmotāju, pats ir desmitkārt lielāks jūsmotājs. Īsi sakot, tiesādams otru, viņš nolād pats sevi. Tā kā viņš nepazīst ne žēlsirdības, ne līdzjūtības, viņš pats Dieva priekšā nepieredzēs žēlsirdību; tāds arī iepriekš nav ne jutis, ne pieredzējis, kas ir Dieva žēlsirdība. Tādēļ viss, ko viņš jūt – kā pret Dievu, tā arī pret tuvāko –, ir tikai žults un rūgtas vērmeles.

Taču šāda sirsnīga līdzjūtība un žēlsirdība jāparāda tikai kristiešiem un kristiešu vidū. Pret tiem, kas vajā un nolād Evaņģēliju, ir jāizturas citādi; te manai mīlestībai nav jāapžēlojas un jābūt pacietīgai pret viltus mācībām. Lietās, kas attiecas uz ticību un mācību, ir vajadzīga nevis mīlestība un pacietība, bet nopietnība un apņēmība – te nedrīkst piekāpties ne par mata tiesu. Turpretī tad, ja ļaudis pieņem un apliecina ticību, man arvien jāizturas pret viņiem sirsnīgi un žēlsirdīgi – arī tad, ja viņu dzīvē atklājas vājības; man pienākas viņus mīļi labināt, lūgt, lūgties un aizlūgt par viņiem, būt pacietīgam un panest viņu nepilnības. Jo šādas kristiešu dzīves nepilnības kristīgo ticību nesamaitā, bet vingrina; turpretī nepilnības mācībā un neīsta ticība samaitā visu. Tādēļ tādas lietas nav paciešamas, nedz uzlūkojamas ar līdzjūtību, bet apkarojamas, pakļaujamas dusmām un bardzībai – tomēr tikai ar Dieva vārdu.

Savukārt tiem, kas tiek panesti ar žēlsirdību un sirsnīgu līdzjūtību, nav jāuzskata sevi par taisniem tādēļ vien, ka viņus nepeļ un nevajā; viņi nedrīkst kļūt slinki un nolaidīgi, nedz palikt savos trūkumos – šāda žēlsirdība viņiem tiek parādīta tādēļ, lai tie kļūtu dedzīgi un stipri. Bet, ja tie grib palikt, kādi bijuši – atstāj viņus. Ilgi uz vietas viņi nepaliks – velns tos vedīs tālāk, likdams nonākt līdz pilnīgai atkrišanai un naidam pret Evaņģēliju – tādēļ ka viņi ir nicinājuši tiem parādīto žēlsirdību. Tā nu šādās lietās nedrīkst slinkot, nedz snaust, nedz arī paļauties uz to, ka citi mūs nevajā un nenicina; mums jākļūst jo stiprākiem un modrākiem, jo velns neguļ un nesnauž – viņš cenšas panākt, lai mums vairs nebūtu iespējams baudīt šādu žēlsirdību.

“.. laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā..”

Arī šīs īpašības ir daļa no kristīga cilvēka rotas. Kas ir “laipnība”, to atradīsi Kristus Dzimšanas svētku rīta sprediķī, proti, tā ir laipna attieksme pret katru cilvēku – ka nevienu neatbaidām ar bargu seju, skarbiem vārdiem vai mežonīgu izturēšanos; lai esam tie, par kuriem saka: viņš ir tik laipns, viņš prot tik laipni izturēties un palīdzēt. Šāds tikums parādās ne tikai kādā noteiktā darbā, bet visā dzīvē – laipns cilvēks izturas mīļi un laipni pret ikvienu, ir labprātīgs pret visiem, tāpat arī pārējie ir labprātīgi pret viņu. Pavisam pretēji rīkojas stūrgalvji, kas nav mierā ne ar ko citu kā vien ar sevi un saviem apgalvojumiem – it kā ikvienam būtu jācenšas līdzināties viņiem un pielāgoties viņu domām, turpretī viņi paši negrib pielāgoties neviena vajadzībām; tādus sauc par nelaipniem, nedraudzīgiem ļaudīm.

Tomēr šī laipnība nav pielietojama mācības lietās, bet tikai darbos vai dzīvē; kā jau iepriekš bieži sacīts – mīlestībai ar visiem tās darbiem vai augļiem mācībā nav īstā vieta. Es gan varu – un man arī piederas – parādīt mīlestību un laipnību manam tuvākajam, lai kā viņš dzīvotu. Bet, ja viņš negrib pareizi mācīt, nedz ticēt, es nevaru un nedrīkstu viņu mīlēt un būt laipns pret viņu; kā Sv. Pāvils Gal. 1:8‑9 saka, man tāds cilvēks jāuzskata par nolādētu atkritēju – kaut arī tas būtu eņģelis no debesīm. Tik brīnumainā veidā viena no otras nošķiras un atšķiras šīs divas lietas – ticība un mīlestība. Mīlestība cenšas būt laipna pat pret visniknāko ienaidnieku, ja vien tas neuzbrūk mācībai un ticībai; ticība nav mierā pat ar tēvu, māti vai vistuvāko draugu, ja tie uzbrūk mācībai un ticībai – kā lasām 5. Moz. 13:6‑8. Tādēļ mīlestībai un visiem tās darbiem jāpievēršas nevis tuvākā ticībai un mācībai, bet viņa dzīvei un darbiem; turpretī ticībai jāraugās nevis uz viņa darbiem un dzīvi, bet gan uz ticību un mācību.

Runājot par vārdu “pazemība” – man šķiet, tā mums ir labi pazīstama, proti, ka cilvēks uzskata sevi par neievērojamu, uzlūko otru kā augstāku un, kā Kristus saka, kāzu viesu vidū apsēžas necilākajā vietā. Pazemībai jānāk no sirds dziļumiem un jāizpaužas arī pret tiem, kas nav to pelnījuši vai pat ir mūsu ienaidnieki – kā Kristus bija pazemīgs sava nodevēja Jūdas un mūsu visu priekšā; Viņš nāca, lai kalpotu cilvēkiem, nevis, lai cilvēki kalpotu Viņam. Nav brīnums, ka šāds tikums ir reti sastopams – tāpat kā viss kristīgais; visretāk šādi kristīgi tikumi atrodami tajos, kuri iedomājas, ka tieši viņi vislabāk zina, kas ir Kristus – šie ļaudis labi prot nopelt visus kristiešus. Te sastopamies ar Dieva noslēpumu, kā to nosauc Sv. Pāvils; pie tā arī paliksim.

“Lēnība” stājas pretī dusmām; tā neļauj sevi sadusmot, nenolād, nesit, nenīst, nedara un nevēl nevienam nekā ļauna – pat ienaidniekam ne; tā tiešām ir liela māksla. Jo būt lēnīgi pret draugiem un pret tiem, kas dara labu, spēj arī liekuļi un visa pasaule; turpretī būt patiesi lēnprātīgi un pazemīgi – to spēj vienīgi izredzētie un Dieva mīļotie svētie – kā Sv. Pāvils šeit saka. Turklāt arī izredzēto vidū daudzi ir vāji, īpaši šajās lietās; tādēļ liekuļi arī viņos var atrast kaut ko peļamu, saskatīt kādu piedauzību Dieva mīļajos, izredzētajos svētajos; savukārt īstiem svētajiem te rodas iespēja parādīt savu pazemību, žēlsirdību, lēnprātību un pacietību. Jo tie, ko Sv. Pāvils šeit nosauc par izredzētajiem, mīļajiem svētajiem, nekļūst nesvēti, nedz atmetami vai nīstami, pat ja viņiem pietrūkst pazemības, lēnprātības, žēlsirdības.

Lēnprātību Sv. Pāvils šeit atšķir no pacietības – kā Rom. 2:4, sacīdams: “Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību..”. Tas nāk no ebreju valodas – kā Psalmos, tā arī citās Rakstu vietās Dievs tiek slavēts ar vārdiem arich apaim “lēnīgs dusmās”; tas nozīmē, ka Viņš ir ne vien pacietīgs un panes ļaunumu, bet arī atkal un atkal novilcina savu atriebību un rāda, ka labprātāk gribētu piedot, nevis sodīt, lai arī tiek izaicināts un būtu tiesīgs izrādīt bardzību. Tā lēnprātība sniedzas tālāk nekā pacietība, proti, pacietība panes ļaunumu un netaisnību, bet lēnprātība nesteidzas sodīt – tā nesteidzas atriebties, nevienam nevēl ļaunu, cenšoties atmaksāt par nodarīto. Bieži varam sastapt cilvēkus, kas daudz panes un ir pacietīgi, taču arvien domā, ka ļaundariem savā laikā būtu jāsaņem atmaksa. Turpretī lēnprātība negaida atriebības laiku, bet vēlas, kaut grēcinieks labotos.

“.. ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.”

Šeit kristiešu vidū tiek atceltas visas tiesības un netiek pieļauts, lai kāds prasītu savu, pamatodamies uz šādām tiesībām; katram ir jāpiedod un jāpiekāpjas. Tas tiek mācīts, norādot uz Kristus piemēru – lai piedodam, kā Viņš mums ir piedevis. Bet kā Viņš mums ir piedevis? Kristus piedevis ne vien pagātnē izdarītos grēkus, bet – kā Sv. Jānis saka savā vēstulē (1. Jņ. 2:1‑2): “Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku izpircējs..”.

Ievēro, ka apustulis raksta īstiem kristiešiem un svētajiem, tomēr šeit varam noprast, ka viņi ir tik nepilnīgi un vāji, ka dara cits citam pāri un vienam ir ko sūdzēties par otru. Kristiešu un svēto vidū nekam tādam nevajadzētu notikt, taču ir tā, kā esmu jau sacījis – Kristus valstība ir mysterium – noslēpums, ko arvien jāturpina mācīt un sludināt. Tos, kas netic, nav iespējams atraut no viņu darbiem, bet tos, kuri tic, jāmudina uz darbiem. Vieni negrib turēties pie ticības, citi – pie mīlestības. Tā nu Kristus valstībā notiek – Viņa kristieši nav pilnīgi svēti, bet vēl tikai pieņemas un pieaug šajā svētumā. Viņu vidū vēl arvien sastopamas dusmas, ļauna iekāre, zūdīšanās, neīsta mīlestība un citi trūkumi un grēki, kas mūsos palikuši no vecā Ādama. Tos Sv. Pāvils nosauc par tuvākā nastām, kas mums jāpanes (Gal. 6:2), un vājībām (Rom. 15:1). Arī Kristus panesa un pacieta daudzās savu apustuļu vājības; un vēl tagad Viņš ik dienas panes to vājības, kuri Viņam pieder.

Ja nu kāds jums aizrāda un sāk uzskaitīt Gara augļus, par ko rakstīts Gal. 5:22, un apgalvo, ka kristiešiem jābūt mierīgiem, laipniem, pacietīgiem un šķītiem, uzskatīdams šos vārdus par likumiem un pavēlēm un negribēdams ticēt, ka cilvēks, kam nepiemīt visi šie tikumi un Gara augļi, bet ir vēl daudz trūkumu, tomēr arī var būt kristietis, – redzi, tāds cilvēks nespēj ticēt, ka Kristus ir tur, kur Viņš patiesi ir. Tādēļ arī šāds aizrādītājs sāk tiesāt un sūdzēties, ka kristieši nekur neesot atrodami; viņš Kristū atrod piedauzību, lielīdamies ar savu izcilo gudrību un piesaukdams Rakstus, apgalvojot, ka kristiešus var pazīt pēc augļiem – tādēļ ka arī Kristus Mt. 7:16 apliecina: koku var pazīt pēc augļiem. Pie tā viņš paliek.

Saki nu, kā šādam cilvēkam pietrūkst? Viņš nespēj saprast gluži neko no tā, kas ir Kristus valstība; vārdus, kas sacīti par kristiešiem, viņš saprot tā: kristiešiem jābūt laipniem un mierīgiem, tas ir, viņiem neklājas dusmoties, bet jāpanes visas pārestības, nekļūstot nepacietīgiem ne pret vienu cilvēku; kas tā nerīkojas, tas nav kristietis, jo tādam cilvēkam nav Gara augļu. Mīļais, kas gan cits varētu būt mācījis viņam šādu izpratni kā vienīgi viņa paša aklums? Viņš iedomājas, ka kristietība ir pilnību sasniegušu svēto kārta, kurā nevienam nav nekādu trūkumu – kā tas būs debesu valstībā, eņģeļu vidū. Bet saki, kura Rakstu vieta gan apraksta kristiešus šādi? Kas iepazīst kristietību kā tādu, kura vēl tikai veidojas un aug, tas neskaišas, ka kāds kristietis pret citiem reizēm ir nelaipns, nedraudzīgs vai nepacietīgs; jo viņš zina, ka kristiešu vidū mums jānes citam cita nastas un jāpacieš pārējo vājības. Tādēļ arī Gara augļi nav doti kā likums, kas būtu noteikti jāpilda, lai Kristus netiktu noliegts. Pareiza izpratne būtu šāda: kristiešiem jābūt laipniem – tas ir mērķis, uz ko jātiecas. Taču var būt arī tā, ka viņi vēl tikai sāk kļūt laipni un pieaug šajā tikumā, taču vēl joprojām bieži ir nelaipni un nes pavisam nesaprātīgus Gara augļus. Ir sacīts, ka mums jākļūst laipniem, nevis, ka mums jau tagad jābūt laipniem; mēs topam laipni un esam šajā tapšanā. Bet, kamēr vēl topam, mūsos saglabājas daudzas vecās būtības iezīmes, kurai jāpārtop jaunā.

Tādēļ zini, ka Kristus brīnumaini mājo savos svētajos, un sargies kādu tiesāt vai nosodīt; to vari darīt vienīgi tad, ja savām acīm redzi un dzirdi, ka viņš runā un tic pretēji Evaņģēlijam. Jo to, kas ar vārdiem vai darbiem pretojas Evaņģēlijam, tu droši vari tiesāt un atzīt, ka viņš atrodas ārpus Kristus un ir pakļauts velna varai; tad nu lūdz par viņu, pamudini viņu, lai viņš atgrieztos. Bet tad, ja tu redzi, ka viņš slavē Evaņģēliju un tur to godā, – ievēro Sv. Pāvila mācību, ko lasi Rom. 14:4: “Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt”, tāpat 1. Kor. 10:12: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” Kristus grib būt reizē apslēpts un redzams, reizē atrodams un neatrodams. Tādēļ Viņš ļauj, lai starp Gara augļiem, pēc kā varam pazīt Viņu un, Viņu uzlūkojuši, laboties, reizumis atrodas arī trūkumi – tajos Viņš sevi apslēpj un kļūst par piedauzību pārdrošajiem tiesnešiem.

“Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.”

Apustulis nošķir mīlestību no pacietības un lēnprātības, tāpat arī no citiem garīgās rotas dārgakmeņiem, par ko tikko dzirdējām; lai gan tas viss notiek mīlestībā. Bet, tā kā ticība ir kristīgas dzīves pamats, mīlestība arī ir viens no Gara augļiem un mūsu rotas dārgakmeņiem; taču noteikti – pats labākais. Tādēļ arī apustulis šeit saka: “Un pāri visam .. lai ir mīlestība..”. Tātad mīlestība ir kas vairāk nekā žēlsirdība, laipnība un pazemība. Mīlestība te nosaukta par “pilnības saiti” – tādēļ ka satur kopā mūsu sirdis – nevis daļēji, ne tikai kādā noteiktā lietā, bet caur un cauri, visās lietās un pāri visām lietām. Mīlestība vieno mūsu jūtas, prātus un domas; tā neļauj nevienam uzsākt ko savu un īpašu mācības un ticības lietās – šajā ziņā visi paliekam vienoti un vienādi. Mīlestība dara vienādas nabago un bagāto sirdis, vareno un pakļauto, slimo un veselo, augsto un zemo, godāto un nicināto sirdis – visu labo, ko mīlestība dod, tā dara par mūsu visu kopīgu īpašumu; ikviena nespēku tā pieņem kā savu. Tā visās lietās rodas pilnīga vienotība un kopība – kā ļaunajā, tā labajā. To tiešām varam saukt par pilnības saiti.

Bet tur, kur nav mīlestības, sirdis gan arī var būt saistītas un vienprātīgas, taču tikai atsevišķās lietās; daudz vairāk ir lietu, kurās tām pietrūkst vienprātības. Tā arī laupītāju vidū pastāv kāda saite, taču tā nesniedzas tālāk par nodomu kopīgi laupīt un slepkavot. Pasaulīgi draugi arī mēdz būt vienprātīgi, taču tikai tik tālu, cik tas atbilst viņu savtīgajām interesēm. Mūki ir vienprātīgi lietās, kas saistītas ar viņu ordeņiem un godu. Hērods un Pilāts arī ir vienprātīgi – tikai savā attieksmē pret Jēzu Kristu. Bet pārējās lietās ne mūki, ne priesteri, ne laji gandrīz nekad nav vienprātīgi; tādēļ viņiem trūkst ciešu saišu un tie sevi spēj sasaistīt ar citiem gluži tikpat cieši kā cilvēks, kas mēģinātu pelavas sasiet ar salmu valgiem.

“Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti..”

Ir daudz lietu, kas draud saraut šo saiti; velns neguļ – tas vienmēr rada nemieru un nevienprātību. Arī Sv. Pāvils nenoliedz, ka mīlestības saiti piemeklēs pārbaudījumi. Taču viņš mūs mudina, lai turamies velnam pretī un zinām, ka mīlestībai jātop pārbaudītai, lai tā tiktu stiprināta. Tādēļ Sv. Pāvils saka, ka mieram jāvalda mūsu sirdīs, – itin kā viņš gribētu sacīt: ja miesīgs un pasaulīgs miers nespēj pastāvēt un ja jums nākas redzēt un dzirdēt lietas, kam jānoved pie nemiera un nevienprātības, – labi, lai notiek, tomēr jūsu sirdis lai saglabā mieru Dievā. Par mieru Dievā esam dzirdējuši iepriekš, Adventa sprediķī par Rom. 15. Tas ir miers, kurā tiekam aicināti caur Evaņģēliju – nevis pasaules, miesas vai velna miers, bet miers, kas pārsniedz visu saprašanu – kā saka Sv. Pāvils. Tas paliek un pastāv ne tikai mierīgos laikos, bet arī tad, kad grēks, nāve, velns, miesa, pasaule trako un rada visādas nelaimes.

“.. esiet pateicīgi!”

Šī pateicība saprotama divējādi: visupirms tā ir pateicība Dievam; Sv. Pāvils vēlas, lai jūs aizkustina tas, ka Dievs jūsu labā tik daudz darījis – pateicieties Viņam par Viņa žēlastību un žēlsirdību un, pateicīgi būdami, mīliet un gūstiet mieru. Otrkārt, tā ir pateicība cilvēkiem; lai ikviens, kas no citiem saņēmis mīlestību un labos darbus, to arī atzīst. 2. Tim. 3:2 apustulis māca, ka pēdējās dienās daudzu netikumu vidū būs arī ļaužu nepateicība citam pret citu. Lai katrs izvēlas kādu no šīm izpratnēm. Manuprāt, tā kā Sv. Pāvils par pateicību Dievam vēl īpaši runā tālāk šajā pašā vēstulē, bet šeit ir mācījis par mīlestību pret tuvāko, viņš šajā vietā runā par pateicību tuvākajam. Un tas nozīmē: ikviens labprāt pieņem mīlestību un labprāt ļauj, lai viņam dara labu un pret viņu izturas evaņģēliski. Bet, ja viņš nevienam negrib atbildēt ar to pašu, tad viņa nepateicības dēļ visi labie darbi būs bijuši veltīgi. Nepateicība gan nespēj uzvarēt mīlestību, kas panes visu – kā lasām 1. Kor. 13:7; taču tā nogurdina un rada nepatiku. Ir postoši un negodīgi, ja cilvēkam, kas visiem palīdz, pašam neviens negrib palīdzēt.

Par to arī apustulis runā Gal. 6:6, pamācīdams, lai tas, kas mācās Dieva vārdu, dalās visās labās lietās ar to, kas viņu māca; un 1. Tim. 5:17 Sv. Pāvils saka: tie, kas sludina vārdu, ir divkārša goda cienīgi. 1. Kor. 9:9 viņš plašāk izklāsta to, ka ir nepieciešams uzturēt mācītājus un vērsim, kas min labību, neklājas aizsiet purnu – tā būtu rupja nepateicība. Par tādu nepateicību tiek runāts arī šajā vēstulē. Jo šķiet, ka Dieva vārdam un tā sludinātājiem vienmēr būs grūti atrast dienišķo maizi; tie arvien tiek atalgoti ar nepateicību, lai gan sniedz ļaudīm tik lielus dārgumus – tā tas ir tagad un tā bijis visos laikos. Turpretī, ja kāds nāktu, solīdams noturēt mises un izsniegt grēku atlaidas, tad gan citi mācētu viņam pateikties visdažādākajos veidos. Tā noticis arī Vecās Derības laikos; levītiem klājās pavisam citādi nekā elku priesteriem.

“Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, žēlastībā dziedādami savās sirdīs Dievam!”

Šie vārdi seko tam, kas sacīts par pateicību; itin kā apustulis teiktu: pielūkojiet, ka godājat mācītājus un sludinātājus, – esiet pateicīgi, lai viņi varētu rūpēties par Dieva vārda sludināšanu un bagātīgi sniegt jums šo vārdu. Es domāju, Sv. Pāvils šeit nav runājis par Dieva vārdu, kā tas nācis no debesīm; tas nav mūsu ziņā – vienīgi Dievs var darīt tā, lai Viņa vārds mājotu mūsu vidū. Tā Viņš ir darījis un dara vēl joprojām; ik reizi, likdams sludināt Evaņģēliju, Viņš to bagātīgi izlej pār mums, nenoklusēdams ne vārda no tā, ko mums nepieciešams zināt. Bet tad, kad Viņš mums to ir devis, arī mums pienākas būt pateicīgiem un modriem, lasīt, klausīties, pārdomāt, dziedāt un slavēt šo vārdu dienu un nakti, rūpēties, lai mums būtu daudz mācītāju, kas bagātīgi un bez mitas sludinātu Evaņģēliju. Tā Dieva vārds bagātīgi mājos mūsu vidū.

Taču slinkos, apnikuma māktos cilvēkus šis uzdevums drīz vien nogurdina – tie par sludinātājiem vairs nerūpējas. Tā nu mācītājiem pašiem nākas strādāt un gādāt sev iztiku, tādēļ Dieva vārds tiek atstāts novārtā, tas kļūst reti dzirdams un grūti atrodams; kā arī Nehemija 13:10 sūdzas, ka levītiem nācies atteikties no kalpošanas templī un izklīst katram uz savu tīrumu, jo ļaudis tos nav gribējuši uzturēt. Levīti būtu varējuši arī izgudrot paši savas pasakas un sākt viltus dievkalpošanu, lai maldinātu tautu – tad gan viņi būtu ne vien paēduši, bet pat bagāti. Tāpat klājies arī kristiešiem: kad cilvēki dievbijīgu bīskapu un skolotāju uzturēšanu sāka uzskatīt par apgrūtinājumu (kā arī Augustīns sūdzas), tiem nācās vai nu pelnīt iztiku ar darbu, atstājot novārtā Dieva vārdu, vai arī izdomāt tās nolādētās viltus dievkalpojumu šausmas, kuras tagad sastopamas visā pasaulē un kuru dēļ tie, kas tādas lietas dara, kļuvuši par lieliem kungiem. Bet tagad, kad Evaņģēlijs ir atgriezies, arī turpmāk piedzīvosim, ka nebūs iespējams sadabūt simt guldeņus laba skolotāja vai sludinātāja uzturēšanai, lai gan agrāk tūkstošiem guldeņu tika ziedots baznīcām, klosteriem, misēm, vigilijām un tamlīdzīgām lietām – līdz brīdim, kad Dievs atkal sodīs mūsu nepateicību un ļaus sludinātājiem atkāpties no amata pienākumiem, lai viņi varētu paši sevi uzturēt, vai arī Dievs sūtīs vēl lielākus maldus, kas pievils ļaudis, atņemot tiem gan naudu, gan miesu un dvēseli – tādēļ ka tie nav gribējuši ļaut, lai Dieva vārds bagātīgi mājotu viņu vidū.

Turklāt apustulis saka: “visā gudrībā”. Jo, ja arī mēs Dieva vārdu saņemtu tik bagātīgi, ka tas skanētu visās ielās un stūros un visi bērni to dziedātu (ko apņēmušies panākt tie, kuri baznīcās ieviesuši daudzveidīgas lekcijas, lūgšanu stundas, dziedāšanu un lasīšanu) – kāda gan tam visam nozīme, ja pietrūkst izpratnes, saprašanas un gudrības? Dieva vārdam taču jātop sludinātam un dziedātam tieši tādēļ, lai tas būtu saprotams un dotu mums gudrību, tā ka tie, kas šo vārdu saņem, dzied un runā, saprastu un pieņemtu par savu visu to, kas kalpo dvēseļu pestīšanai un Dieva godam. Redzi, tā Dieva vārds visā gudrībā mājos pie mums. Te Sv. Pāvils ar vienu vārdu noraida visu pļāpāšanu, kas tagad valda baznīcās un klosteros – tur ir tik daudz sludināšanas un lasīšanas, tomēr Evaņģēlijs paliek nesaprasts. Sv. Pāvils ir paredzējis, ka pienāks laiki, kad Dieva vārda būs daudz, taču ļaudis no tā nesaņems ne izpratni, ne gudrību, bet kļūs tikai vēl trakāki un aplamāki, līdz būs tik neaptēsti un palikuši bez jebkādas gudrības, ka šādu trokšņošanu un ēzeļa brēcienus būs gatavi dēvēt par dievkalpojumu un dvēseļu pestīšanas pasludinājumu.

Par mācīšanu un pamudināšanu jau iepriekš daudzkārt runāts; tikai šeit Sv. Pāvils pamudināšanas amatu uztic visiem kristiešiem, sacīdams: “.. pamācait un paskubinait cits citu..”, tas ir, savā starpā – viens otru, turklāt arī katrs pats sevi – ārpus sludināšanas amata pienākumiem. Tā Dieva vārdam jāizplatās publiski un vienatnē, mācoties to visiem kopīgi un katram atsevišķi katrā vietā un laikā.

Runājot par atšķirību starp “psalmiem”, “himnām” un “garīgām dziesmām” – man šķiet, ka par psalmiem apustulis sauc tieši Dāvida psalmus un visus citus psalmus, kas atrodami Psalmu grāmatā; par himnām tiek dēvētas citas Rakstos atrodamās slavas dziesmas – tās, kuras rakstījuši pravieši – Mozus, Salamans, Jesaja, Daniēls, Habakuks; tāpat šeit pieskaitāmas dziesmas, kas tiek apzīmētas ar vārdu Cantica – Magnificat, Benedictus un citas. Par garīgām dziesmām tiek sauktas Dievam veltītas dziesmas, kas nav atrodamas Rakstos, bet var tikt no jauna sacerētas ik dienu. Apustulis uzsver, ka šeit tiek runāts par garīgām dziesmām; pieminot tās vēl papildus psalmiem un himnām, kas, pats par sevi saprotams, arī ir garīgas dziesmas. Ar šiem vārdiem apustulis mūs attur no laicīgu, miesīgu un neglītu dziesmu dziedāšanas; viņš grib, lai mūsu dziesmas būtu veltītas garīgām lietām, lai tās spēj mums ko mācīt un sniegt pamudinājumu, – kā viņš šeit saka.

Bet ko nozīmē tas, ka apustulis saka: “žēlastībā dziedādami”? Kas grib, var attiecināt šos vārdus uz Dieva žēlastību, tas ir, ka šīs dziesmas dziedamas neatkarīgi no likumiem, nepiespiesti, ar prieku un mīlestību, – ne tā kā tagad, kad baznīcas dziedājumi tiek uzspiesti ar likumiem un pavēlēm, tādēļ arī neviens ne sludina, ne dzied, ne lūdz labvēlības vai žēlastības dēļ, bet tikai atalgojuma, soda, kauna vai zaudējumu draudu dēļ. Savukārt vissvētākie rīkojas tā – tie piespiež sevi darīt šādas lietas paklausības dēļ – kā kalpošanu Dievam, gribēdami sev izcīnīt debesu valstību, nevis tādēļ, lai Dieva vārds visā gudrībā tiktu uzņemts un saprasts – kā to grib Sv. Pāvils. Bet es domāju, ka apustulis runā par dziedāšanas un dziesmu žēlastību jeb svētību – tāpat kā Ef. 4:29 viņš saka: “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” Tāpat dziesmām, par ko šeit runāts, ir jānes labvēlība un žēlastība katram, kas tās dzird; tās nedrīkst pārvērsties par laiskiem, nespēcīgiem, nešķīstiem vārdiem vai kādām nederīgām lietām, kam nav ne garšas, ne smaržas, ne spēka, ne satura. Ir vajadzīgas bagātīgas, skaistas, mīlīgas dziesmas, kuras ikviens labprāt klausās. Tieši tāda dziedāšana ebreju valodā tiek saukta par dziedāšanu žēlastībā, kā to Sv. Pāvils saka. Tā ir Rakstos atrodamo psalmu un himnu daba – tajās tiek dziedātas un slavētas labas lietas, kas izteiktas skaistos vārdos. Bet ir daudz dziesmu, kurās dzirdami visskaistākie vārdi, taču to saturs ir laicīgs un miesīgs; turpretī citās tiek dziedāts par labām lietām, taču ar neatbilstošiem vārdiem; ne vienā, ne otrā gadījumā tām nav ne labvēlības, ne žēlastības.

“.. dziedādami savās sirdīs Dievam!”

Sv. Pāvils ar šiem vārdiem nevēlas sacīt, ka mūsu mutēm būtu jāklusē, bet – ka mutes izteiktajiem vārdiem jāraisās no sirsnīgas dedzības, nopietnības un apņēmības – lai tie nebūtu liekulīgi vārdi un par mums neviens nevarētu sacīt to, ko lasām Jesajas 29:13: “.. šī tauta man tuvojas tikai ar savu muti un mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no manis..” Sv. Pāvils grib, lai Dieva vārds tik bagātīgi mājotu kristiešu vidū un būtu viņiem tik pazīstams un saprotams, ka it visur par to tiktu runāts, dziedāts un dzejots; tomēr visam jānotiek ar izpratni un Gara augļiem – lai šo dziesmu vārdi katram būtu mīļi un dārgi, lai tie nāktu no sirds dziļumiem, teikdami slavu un pateicību mūsu Kungam. Tādēļ apustulis saka: “Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos”, – nevis apmetas vai apstājas uz vienu vai divām naktīm kā kāds viesis, bet – lai tas mājo un paliek pie jums, lai Kristus vārds jūs nekad neatstāj. Sv. Pāvils arvien mūs brīdina no cilvēku mācībām – tās viņam dara reizes.

“Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.”

Kristiešu darbiem nav īpaša vārda, nedz noteiktu laiku un vietu. Viss, ko viņi dara, ir labi darīts; tad, kad viņi dara, ir īstais laiks; kur viņi to dara, tur ir īstā vieta. Tādēļ Sv. Pāvils šeit nenosauc nevienu noteiktu darbu un nešķiro darbus, bet sauc tos visus par labiem, vienalga, vai tā būtu ēšana, dzeršana, miegs, nomods, staigāšana, stāvēšana, runāšana, klusēšana, darbs vai bezdarbība. Tās visas ir brīnišķīgas lietas, ja vien notiek Kunga Jēzus vārdā – kā Sv. Pāvils šeit māca. Un Kunga Jēzus vārdā šie darbi tiek darīti tad, kad nešaubīgi ticam, ka Kristus ir mūsos un mēs – Viņā. Tā ne vairs mēs paši, bet Viņš mūsos dzīvo un darbojas, kā Sv. Pāvils saka Gal 2:20: “.. bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” Turpretī tad, ja darām savus darbus tā, it kā tos darītu mēs paši, tas notiek mūsu pašu vārdā un nekas labs mums nevar izdoties.

Ja ar muti sakām: “lai Dievs dod!” vai “lai notiek Jēzus vārdā” – tie bieži vien ir tikai liekulīgi vārdi; kā mēdz sacīt: Dieva vārdā tiek iesāktas visas nelaimes. Jo viltus mācītāji ir raduši pasniegt savas lietas Dieva vārda aizsegā; viņi arvien nāk Kristus vārdā – kā Viņš pats saka Mt. 24:24. Tādēļ šādiem vārdiem jātiek sacītiem no sirds, darbiem – patiesi un nopietni darītiem Kristus vārdā, lai mute nerunātu pretī sirdij. Ja mute saka: “lai Dievs palīdz”, sirdij drošā ticībā jāpaliek pie tā, ka Dievs mums nāk palīgā un paveic šo darbu mūsos, – kā Sv. Pēteris savā pirmajā vēstulē 4:11 māca: “.. ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir..”. Tad arī viss labi izdodas. Kristietim nekas nav jādara pašam savā spēkā, nedz savu domu vadītam, bet jābūt pārliecinātam, ka Dievs darbojas viņā un caur viņu, – kā arī Sv. Pāvils vēlreiz saka 1. Kor. 9:26: “Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā, gaisu sizdams.”

Te nu pavisam noteikti seko slava un pateicība Dievam, kam vienīgajam pienākas gods un slava par visu labo, – kā Sv. Pāvils šeit saka. Un arī Sv. Pēteris drīz pēc tam, kad runājis par Dieva spēku, kurā viss paveicams, turpina un saka: “.. ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu.” Bet tas, kas kādu darbu dara savā spēkā, pat ar savu muti pateikdamies Dievam, tomēr melo un ir negodīgs – tāpat kā liekulīgais farizejs evaņģēlijā. Tā nu pateicība ir upuris un vienīgais darbs, kas mums jādara Dievam – neko citu mēs nespējam darīt. Tomēr arī tam jānotiek ne caur mums pašiem, bet caur mūsu Starpnieku Jēzu, bez kura neviens nevar nākt, nedz nokļūt pie Tēva. Par to jau daudzkārt esam runājuši.


[1] – Šis ir Lutera vārdu “reizen und locken” tulkojums. Tā jēga ir aptuveni šāda: Dievs pārliecina neticīgo cilvēku, labinādams viņu ar mīļiem vārdiem tāpat kā māte niķīgu bērnu.

[2] – Par jūsmotājiem tika saukti reliģiskie entuziasti, kas apgalvoja, ka redzot dažādas vīzijas un saņemot tiešas Dieva atklāsmes, bet atstāja novārtā Dieva vārdu un Sakramentus.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.