Sprediķis Otrajos Ziemassvētkos

“Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem un tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu. Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis. Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš man būs par Dēlu. Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē, Viņš saka: un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz. Par eņģeļiem Viņš saka: kas savus eņģeļus dara par vējiem un savus sulaiņus par uguns liesmām, – bet par Dēlu: Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir Viņa valdnieka varas zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs, ir svaidījis Tevi ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem. Un: sākumā Tu, Kungs, zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu paliec; tās visas sadils kā drēbes, un Tu tās satīsi kā uzvalku, un tās pārvērtīsies, bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.” [Ebr.1:1-12]

Tā ir varena, spēkpilna un cēla vēstule, kas māca mūsu ticības augsto artikulu par Kristus dievišķo dabu; gluži ticama varētu šķist maldīgā doma, ka Vēstuli ebrejiem nav rakstījis Sv. Pāvils – šajā vēstulē viņa valoda ir daudz krāšņāka nekā cituviet. Daži domā, ka Vēstuli ebrejiem rakstījis Sv. Lūka, citi to piedēvē Sv. Apollam, kuru Sv. Lūka Ap. d. 18:24 slavē kā labu Rakstu pazinēju. Patiesi, tā tas ir, ka šajā vēstulē Raksti atklājas ar lielāku spēku nekā jebkur citur; tās rakstītājs – lai kas tas arī būtu – ir bijis izcils, apustulisks cilvēks. Vēstule pamato un stiprina ticību Kristus dievišķībai, un, kā jau esmu sacījis, visā Bībelē grūti atrast vēl kādu citu vietu, kur šis artikuls tiktu mācīts ar tādu spēku. Tā nu mums jāpakavējas pie šīs vēstules, aplūkojot to pantu pēc panta.

Pirmkārt, apustuļa nodoms ir – vest jūdus pie kristīgās ticības. Sv. Pāvila lietotie pamatojumi – kā turpmāk vēl dzirdēsim – ir tik stingri, ka jūdi tiešām nevar noliegt: Kristus ir patiess Dievs. Bet, ja Viņš ir pats Dievs un Dieva Dēls, kas turklāt arī pats mums sludinājis, pats par mums cietis, tad jau taisnība prasa, lai ticam Viņam daudz nešaubīgāk, nekā to darījuši mūsu tēvi senlaikos, kad Dievs runāja vēl tikai caur praviešiem.

Tā apustulis salīdzina sludinātājus un mācekļus. Tēvi un mēs esam skolnieki, pravieši un Kristus ir sludinātāji. Mums sludina Dieva Dēls – pats Kungs, turpretī tēviem ir sludinājuši Viņa kalpi. Ja jau tēvi ir ticējuši kalpiem, cik vēl daudz vairāk mums piederas ticēt pašam Kungam! Un, ja neticam pat Kungam, cik daudz mazāk mums būtu jātic kalpiem! Tā nu mums jāredz, kāds kauns ir mūsu neticība pretstatā tēvu ticībai; savukārt, tēvu ticība tiek celta godā, salīdzinot to ar mūsu neticību. Mūsu kaunu vēl vairo tas, ka Dievs uzrunājis tēvus ne vienreiz vien, bet daudzreiz, ne tikai vienā veidā, bet dažādos veidos, un viņi vienmēr ir ticējuši. Taču mūs viņu piemērs nav iedvesmojis pat tik daudz, lai mēs reiz noticētu pašam Kungam. Redzi, tā apustulis ar spēkpilniem vārdiem ir centies atgriezt jūdus; tomēr tas neko nav līdzējis.

“.. daudzkārt un dažādi..”

Šie divi vārdi, manuprāt, atšķiras viens no otra ar to, ka “daudzkārt” norāda uz daudziem praviešiem, kuri nākuši cits pēc cita, tā ka ne visi pravietojumi tikuši pasludināti caur vienu pravieti un vienlaicīgi; savukārt, vārds “dažādi” izsaka to, ka arī caur vienu pravieti – un vēl jo vairāk caur daudziem – Dievs runājis drīz tādā, drīz citādā veidā. Dažkārt Viņš izteicis pasludinājumu skaidros vārdos, citkārt – izmantojot tēlus un līdzības. Kā Ecēhiēls, norādīdams uz četriem evaņģēlistiem, runājis par četriem ķerubiem; tāpat arī Jesaja dažviet skaidri sauc Kristu par ķēniņu, citviet – par Isaja atvasi un ziedu, par zemes cildenāko augli un vēl citādi, – tā Raksti dažādos veidos runā par Kristu.

Vārds “dažādi” vēl sevī ietver to, ka Dievs arī laicīgās lietās dažādā veidā ir palīdzējis Israēla tautai. Viņš, darbodamies caur Mozu, izveda israēliešus no Ēģiptes; pavisam citādā veidā Viņš tiem palīdzēja, pašķirdams ceļu cauri Sarkanajai jūrai, vēl citādi – pavēlēdams Dāvidam cīnīties, un tā joprojām. Dievs sacījis viņiem ne vienu vien, bet dažādus vārdus; tāpat arī Viņa darbi ir bijuši dažādi. Tomēr ticība arvien ir viena un tā pati – tā paliek nemainīga visā šajā daudzveidībā.

Cik jauki un lēnprātīgi apustulis mudina un aicina jūdus, rādīdams viņiem kā piemēru tēvus, norādīdams uz praviešiem un Dievu, kas visiem ir viens un tas pats. Jūdi stingri turas pie tēviem, praviešiem un Dieva, kas senlaikos viņus uzrunājis, tomēr tagad tie negrib Viņam ticēt un ņemt pie sirds to, ka Dievs nevis vienreiz, bet daudzkārt, nevis vienā veidā, bet dažādi runājis ar tēviem – ko arī jūdi zina un apliecina – nu Dievs runā vēlreiz un citādā veidā, un šoreiz viņi negrib ticēt. Tieši šādā veidā Dievs nekad agrāk nav runājis un arī turpmāk nerunās. Viņš nekad nerunās tā, kā jūdiem gribētos dzirdēt; jo vēl nekad Viņš taču nav runājis cilvēku ieteiktajā veidā – tas arī kaitētu ticībai un Dieva darbam. Laiki, personas un izteiksmes veids mums jāatstāj Viņa ziņā un jādomā vienīgi par ticību.

Tādēļ Sv. Pāvils saka: “visbeidzot”; jo citāda sludināšanas veida nebūs līdz pat pastarai dienai. Šī ir pēdējā reize un pēdējais veids, kurā Viņš ir gribējis runāt, tādēļ arī atstājis un pavēlējis sludināt vienīgi šo vārdu – līdz pat pasaules galam, – kā Sv. Pāvils 1. Kor. 11:26 saka: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” Sv. Pāvils arī iebilst pret jūdu vilcināšanos, sacīdams: “šinīs dienās” – lai viņi negaidītu nekādas citas, nākamās dienas. Ir pienākušas pēdējās dienas, pēdējā pasludinājuma atskanēšanas reize un pēdējais no dažādajiem pasludinājuma veidiem.

“.. caur Dēlu..”

Te apustulis sāk slavēt Kristu – pēdējo skolotāju, sludinātāju, apustuli – ar spēcīgiem, stingri pamatotiem Rakstu vārdiem apliecinādams Viņu kā patiesu Dieva Dēlu un visu lietu Kungu. Te nu reiz mums jāiemācās patiesi atzīt Kristu, abas Viņa dabas – dievišķo un cilvēcisko. Šajā ziņā daudzi ir nonākuši maldu varā: ir tādi, kas stāsta visādas pasakas, pārveidodami Kristus vārdus, kurus viņi piedēvē Viņa dievišķajai dabai, lai gan tie apliecina Viņa cilvēcisko dabu; šādi ļaudis apstulbo paši sevi un vairs nesaprot Rakstus. Lasot Kristus vārdus, īpaša uzmanība jāpievērš tam, kuri no šiem vārdiem attiecas uz Viņa dievišķo dabu, kuri – uz cilvēcisko; tad tie visi būs skaidri un labi saprotami.

Bet, pirms mēs to aplūkojam, mums jāuzklausa jautājums, ko daži varētu uzdot: ja jau šim ir jābūt pēdējam pasludinājumam, kādēļ tad tiek runāts par Elijas atnākšanu un stāšanos pretī antikristam? Par Elijas atnākšanu es domāju, ka viņš nenāks miesīgā veidā.[1] Es gan zinu, ka Augustīns kādā vietā saka: visiem kristiešiem ir iegalvots, ka Elija un antikrists nāks. Bet es arī zinu, ka Rakstos nav tādu vārdu, kas to apliecinātu. To, ko Maleahija 3:23 saka par Elijas atnākšanu, eņģelis Gabriēls Lk. 1:17 attiecina uz Jāni Kristītāju. Vēl pārliecinošāk to izsaka Kristus Mk. 9:13, sacīdams: “Bet Es jums saku, ka arī Elija ir nācis, un tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” Ja jau – kā mūsu Kungs šeit saka – Jānis Kristītājs ir Elija, par ko sacīts minētais pravietojums, tad Maleahija vārdi ir piepildījušies, jo nevienā citā vietā Raksti nerunā par Elijas atnākšanu. Bet tas, ko Kristus saka Mk. 9:12: “.. Elija, papriekšu nākdams, visu atkal sataisīs”, – jāsaprot tā, ka mūsu Kungs paskaidro Elijas darbu un uzdevumu šādā veidā: jā, es zinu, ka Elijam bija jānāk pirms manis un viss jāsagatavo; bet viņš ir jau nācis un to visu paveicis.

Šādu izpratni nosaka arī tas, ka tūliņ pēc šīs Elijas atnākšanas un uzdevuma skaidrojuma Kristus runā par savām ciešanām: “Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus..” (Mk. 9:31). Ja tam bija jānotiek pēc Elijas atnākšanas, ir skaidrs, ka Elijam jābūt atnākušam jau iepriekš. Tā nu neko vairāk es par Elijas atnākšanu nezinu sacīt; ja nu vienīgi vēl varētu runāt par to, ka viņa gars, tas ir, Dieva vārds atkal izlauzīs sev ceļu un no jauna atskanēs – kā tagad tas sācis skanēt. Jo tas, ka pāvests ir antikrists līdz ar turkiem, vairs nav apšaubāms, vienalga, vai tu tam tici vai netici.

Tā nu, atkal atgriežoties pie Kristus, – mums nešaubīgi jātic, ka Kristus ir patiess Dievs un patiess Cilvēks, tādēļ arī Raksti par Viņu dažkārt runā kā par Dievu, dažkārt – kā par Cilvēku; arī Kristus pats dažviet runā atbilstoši savai dievišķajai dabai, cituviet atkal – cilvēciskajai. Tā vārdus Jņ. 8:58: “.. pirms Ābrahāms tapa, esmu Es”, Kristus saka par savu dievišķību. Turpretī, sacīdams Jēkabam un Jānim Mt. 20:23: “.. sēdēt pie manas labās un kreisās rokas, to dot man nepiederas”, – Viņš runā par savu cilvēcisko dabu; tāpat arī pie krusta Viņa cilvēciskā daba pati sev nespēja palīdzēt. Daži gan šeit grib parādīt savu īpašo prasmi, izdomādami dažādus miglainus skaidrojumus, lai vērstos pret ķeceriem. Tas ir Cilvēks Kristus, kas saka: “.. Tēvs ir lielāks nekā Es” (Jņ. 14:28), tāpat arī Mt. 23:37: “Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem..”. Un Mk. 13:32: “Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeļi debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs.”

Šeit nepavisam nav vajadzīgs tāds skaidrojums, kā, piemēram, vārdi: “Dēls nezina”, esot jāsaprot kā: “Viņš negrib to sacīt”. Jo ko tad ar šādu skaidrojumu iegūstam? Kristus cilvēciskā daba, tāpat kā jebkura svēta cilvēka daba, nav vienmēr zinājusi, izteikusi, gribējusi un pamanījusi visas lietas. Daži mēģina parādīt Kristu kā visvarenu Cilvēku, savas nezināšanas dēļ sajaukdami kopā Viņa divas dabas un to veiktos darbus. Viņš nav ik brīdi un vienmēr redzējis, dzirdējis un sajutis visas lietas, nedz arī visu vienmēr saskatījis ar savu sirdi, bet gan – tikai tā, kā Dievs Viņu ir vadījis un ko Viņam atklājis. Taču Kristus ir bijis žēlastības un gudrības pilns, tā ka par visu Viņš varējis pareizi spriest un mācīt, jo Viņa personā bija klātesoša dievišķā daba, kas vienīgā zina un redz visas lietas. Un visbeidzot – tas viss, kas sacīts par Kristus pazemošanos un paaugstināšanu, ir attiecināms uz Viņa cilvēcisko dabu; jo dievišķā daba nevar tikt pazemota, nedz arī paaugstināta.

“.. ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku..”

Tas sacīts par Kristus cilvēciskumu. Mums jātic, ka Viņš ir visu lietu Kungs ne vien savā dievišķībā, bet arī – cilvēciskumā, jo Kristum – Cilvēkam ir pakļauta un padota visa radība. Kā Dievs Viņš rada visas lietas; bet kā Cilvēks Viņš nerada neko, tomēr visi ir pakļauti Viņam, kā Dāvids psalmā (Ps. 8:7) saka: “.. visu Tu esi nolicis pie viņa kājām..”.

Tā Kristus ir mūsu Dievs un mūsu Kungs. Būdams Dievs, Viņš mūs ir radījis; kā Kungs Viņš valda pār mums, un mēs Viņam kalpojam. Tātad šajā vēstulē apustulis grib runāt par Kristu kā patiesu Dievu un visu lietu Kungu. Jo, lai gan Kristum piemītošās divas dabas ir atšķirīgas, tomēr Viņš ir viena persona, tā ka visu, ko Kristus dara vai cieš, ir darījis un cietis pats Dievs, kaut arī tas noticis tikai ar vienu no Kristus dabām. Tas ir tāpat kā, ja par cilvēku, kuram ievainota kāja, es saku: šis cilvēks ir ievainots, – lai gan ne viņa dvēselē, ne visā pārējā miesā nav neviena ievainojuma. Ievainota ir tikai kāda miesas daļa, taču miesa un dvēsele ir vienotas. Tomēr par cilvēka miesu un dvēseli man jārunā kā par atšķirīgām lietām; tāpat ir arī ar Kristus dabām. Tāpat arī – nebūs nepareizi sacīts, ja teikšu: naktī es sauli nepazīstu, lai gan es to pazīstu ar prātu, bet ne ar acīm. Tā Kristus neko nezina par pastaro dienu, tomēr tajā pašā laikā – šī diena ir Viņam labi zināma.

“.. caur ko Viņš arī pasauli radījis.”

Redzi, tas ir tas pats Dēls, kas – pēc savas cilvēciskās dabas – iecelts par visu lietu mantinieku, un tomēr caur Viņu – kā caur Dievu – visa pasaule ir radīta. Viņš ir viena persona ar divām dabām un divējādiem darbiem; Kristus ir tikai viens, taču Viņam ir divas dabas. Tādēļ par Viņu šeit sacīti tik augsti vārdi. Ir skaidrs, ka apustulis runā par Dēlu, kas iecelts par mantinieku – caur Viņu ir radīta visa pasaule. Un, ja caur Viņu viss ir radīts, tas nozīmē, ka Viņš pats nav ticis radīts; tā nu ir skaidrs, ka Viņš ir patiess Dievs, jo tas, kas ir, bet nav radīts, ir pats Dievs. Turpretī viss, kas ir radīts – ir radība, nevis pats Dievs. Radībai tās būtība nepiemīt pašai no sevis – tā nāk no Radītāja. Bet caur Kristu ir radītas visas lietas, un Viņš pats nav radīts; tātad Viņam Viņa būtība piemīt pašam no sevis un sevī – tā nav saņemta no kādas radītas lietas, nedz arī no Radītāja.

Un tālāk – ja Viņš ir Dēls, tad Viņam ir arī Tēvs. Un, ja caur Viņu Dievs ir radījis visu pasauli, tad Dievs, kas pasauli radījis, nav tas pats Dēls, caur kuru tā ir radīta. Tā nu saprotam, ka ir jābūt divām atšķirīgām personām – Tēvam un Dēlam; tomēr dievišķā daba ir tikai viena – var būt tikai viens Dievs. Tas nozīmē, ka Kristus un Tēvs ir viens patiess Dievs, ar vienu dievišķu būtību – pasaules Radītājs un Veidotājs; Dieva personas neatšķiras ne ar ko citu kā vien ar to, ka ir Tēvs un Dēls, turklāt Dēls nav Tēva radīts kā pasaule, bet gan ir mūžībā dzimis. Viņš nav mazāks par Tēvu, bet visādā ziņā Viņam līdzīgs – vienīgi ar to atšķirību, ka Dēls dzimis no Tēva, nevis otrādi.

Lai gan cilvēka prāts nespēj aptvert, kā tas var notikt, mums jāpaklausa un jātic šiem un līdzīgiem Rakstu vārdiem. Ja prāts šādas lietas varētu aptvert, ticība nebūtu vajadzīga; ir skaidrs, ka vārdi: “.. caur Dēlu .. Viņš .. pasauli radījis”, runā par divām personām. Tāpat ir skaidrs, ka tas, kurš pats nav radīts, bet caur kuru viss ir radīts, ir Dievs. Bet par to, kā tas var būt, Raksti klusē – nedz arī to būtu iespējams izteikt -, mums ir tam jātic. Raksti arvien runā šādi: Tēvs ir radījis pasauli caur Kristu Svētajā Garā. Tas gan nav pilnīgi izprotams, nedz izsakāms, taču Raksti lieto šādu izteiksmes veidu, lai parādītu, ka nevis Tēvs no Dēla, bet Dēls no Tēva ir saņēmis dievišķo būtību, tā ka Tēvs ir sākotnējā Dieva persona. Tādēļ Raksti saka nevis, ka Kristus ir pasauli radījis caur Tēvu, bet gan – Tēvs caur Kristu, tā ka Tēvs ir pirmā no šīm personām un no Viņa – tomēr tikai caur Kristu – nāk visas lietas. Tāpat runā arī Jānis Jņ. 1:3: “Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir”, un Sv. Pāvils Kol. 1:16: “Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu..”, tāpat Rom. 11:36: “No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas.”

Nu tu redzi, cik labi te iederas vārdi, kurus Sv. Pāvils saka, saukdams Kristu – pēc Viņa cilvēciskās dabas – par mantinieku. Jo kuram gan citam pienākas saņemt mantojumā visas Dieva bagātības, ja ne Kristum, kas ir Viņa Dēls? Viņš – līdz ar Tēvu – ir radījis visas šīs bagātības jeb visu radību; bet nu Viņš ir arī Cilvēks un Dievs Dēls, tādēļ arī manto visas šīs lietas; nu Viņš ir Dēls pēc abām savām dabām. Bet par to, no kurienes nāk šāds izteiksmes veids, dzirdēsim Evaņģēlijā.

“Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls..”

Šeit apustulis cenšas, cik vien iespējams, ar dažām līdzībām parādīt to, ka Kristus nav tā pati persona, kas Dievs Tēvs, tomēr ir viens vienīgs patiess Dievs, viena dievišķā būtība. Tomēr ne vācu, ne latīņu valodas vārdi īsti neizsaka to, ko apustulis rakstījis grieķu valodā. Par šādu “atspulgu” jeb “spožumu” viņš dēvē Kristu, kas nāk no Dieva Tēva skaidrības kā austošā rīta spožums no uzlecošās saules; šis spožums nes sev līdzi visu sauli – nevis tikai kādu daļu, bet visu saules spožumu, kas no saules spīd un pie saules paliek. Tā ar šo vienu vārdu mums jāsaprot Kristus dzimšana, dievišķās būtības vienība un personu atšķirība; jo Kristus vienmēr un nepārtraukti – mūžīgi dzimst no Tēva kā rīta saules izstarotā gaisma. Bet kā persona Dēls nav tas pats, kas Tēvs – gluži kā spožums nav saule; taču Viņš ir pie Tēva un Tēvā, nevis pirms vai pēc Viņa, bet mūžīgi ar Viņu un Viņā – kā spožums ir saulē, ar sauli un pie saules.

Arī Dieva Tēva skaidrību apustulis sauc par doxa, tas ir – gods jeb godība, tādēļ ka dievišķā daba ir gods un godība, kam pašai no sevis – un ne no kā cita – pieder visas lietas, un tā var pati saņemt slavu un godu. Tā nu apustulis saka: Kristus ir viss spožums, pilnīgs Dieva goda atspulgs, tas ir, arī Viņā pašā ir visa dievišķība, tā ka arī Viņš var lepoties ar visu to, kas ir Tēvam; vienīgi Kristum šāda godība ir no Tēva, nevis Tēvam no Viņa. Viņš ir Tēva godības izstarotais spožums, Dieva vienpiedzimušais Dēls, nevis Dievs Tēvs, kas Viņu dzemdinājis, un tomēr – Kristus ir patiess un pilnīgs Dievs, tāpat kā Tēvs.

Redzi, šādā veidā Raksti nerunā par svētajiem, kuri taču arī radīti Dievam par godu. Bet šeit, kad apustulis saka, ka Kristus ir Tēva godības atspulgs, vārdi liek domāt, ka Tēva godība ir šajā atspulgā, citādi to nesauktu par Viņa godības atspulgu. Un ko lai es saku? Šie vārdi drīzāk saprotami ar sirdi nekā izsakāmi ar muti vai uzrakstāmi ar spalvu. Tie paši par sevi ir skaidrāki nekā jebkurš skaidrojums, un, jo vairāk tos mēģina izskaidrot, jo neskaidrāki tie kļūst. Īsi kopā saņemot: Kristū ir visa dievišķības pilnība, un Viņam kā Dievam pienākas viss gods; taču šī dievišķība Viņam ir nevis pašam no sevis, bet no Dieva Tēva. Tas nozīmē, ka ir divas personas, bet viens Dievs. Par Svēto Garu apustulis šajā vietā nerunā, lai gan cilvēks, kas spēj uzlūkot divas personas kā vienu Dievu, spēj ticēt arī trešajai Dieva personai.

Otra līdzība, kuru apustulis izmanto, izteikta vārdos “būtības attēls”. Es lūdzu atļauju runāt man pavisam vienkārši un skaidri. Ja tiek izgatavots kāda cilvēka tēls, tas tomēr nav viņa būtības jeb dabas attēls; jo attēls nav cilvēks, bet koks vai akmens, pēc savas būtības jeb dabas tas ir un paliek koks vai akmens, kas atveido cilvēku. Bet, ja es varētu ņemt cilvēka būtību, kā podnieks ņem mālus, un izveidot tēlu, kas būtu cilvēka attēls un vienlaikus sevī pilnīgi ietvertu arī cilvēka būtību jeb dabu, – redzi, tas būtu cilvēka būtības attēls. Radītu lietu vidū šāds attēls nekur nav sastopams, jo visiem attēliem ir citāda daba un būtība nekā tam, ko tie atveido. Turpretī šeit Dēls ir Tēva būtības attēls, un, ja tā drīkst sacīt, attēls ir veidots no pašas Tēva būtības, tā ka Dēls ir ne vien līdzīgs Tēvam, bet nes sevī visu Viņa būtību un dabu. Tā arī, runājot par vārdiem “godības atspulgs”, var sacīt, ka atspulgs ir veidots no pašas Dieva godības un ne vien līdzinās tai, bet nes sevī tās būtību un dabu, tā ka atspulgs un godība ir vienoti.

Redzi, kā es varu teikt par cilvēku veidotiem tēliem: tas ir koka vai akmens tēls; tāpat varu sacīt: Kristus ir Dieva tēls, un, kā cilvēka veidotais tēls ir koks, tā Dieva attēls ir Dievs. Tādēļ Sv. Pāvils nosauc Kristu par dzīvā un neredzamā Dieva attēlu. Nevienā koka tēlā šādas pilnības nav un nevar būt. Jo, būdams koka tēls, tas tomēr ir cilvēka, nevis koka attēls, kas veidots, lai parādītu cilvēku, nevis koku. Un otrādi – kaut arī cilvēks tiktu atveidots kokā, viņš pats taču nav koks un viņa būtība atšķiras no šā attēla būtības; tā tas ir ar visām radītām lietām: attēlam ir citāda būtība nekā tam, kas tiek attēlots, un neviens būtības attēls nekur nav atrodams. Bet šeit attēlam un tam, ko tas attēlo, ir viena būtība – tikai ar to atšķirību, ka Tēvs nav attēls; jo nevis Tēvs ir veidots pēc Dēla līdzības, bet gan Dēls nāk no Tēva un attēlo Viņu – vienādā, dabīgā, dievišķā būtībā.

Pat saulei ar tās atspīdumu nav tik pilnīgas vienotības, jo saulei ir pašai savs gaišums, atspīdumam – savs, lai gan atspīdums savu gaišumu gūst no saules. Bet šeit godības atspīdums – ja tā var sacīt – ir pašas godības veidots un ieguvis tās dabu, tā ka būtībā godība un tās atspīdums ir viens un tas pats, tikai atspīdums guvis savu dabu ne pats no sevis, bet gan no Tēva godības.

Redzi nu, apustuļa vārdi paši par sevi tomēr ir skaidrāki nekā visi paskaidrojumi. Tie skan pietiekami saprotami: “Viņa būtības attēls” un “Viņa godības atspulgs”, – ja liekam savai sirdij tos pārdomāt, bet mutei – klusēt. Latīņu valodā iespējams parādīt ebreju valodai raksturīgo izteiksmes veidu: pauperes sanctorum – pauperes sancti; virtus Dei – virtus Deus; character substantiae – character substantia, subsistens et ipsemet Deus; splendor gloriae – splendor gloria ipsa. Bet mums, vāciešiem un vienkāršiem ļaudīm, pietiks ar to, ka sapratīsim: kā tēlu, kas darināts no zelta, saucam par zelta tēlu, tā arī Kristus ir saucams par Dieva Tēva attēlu tādēļ, ka Viņš savu būtību pilnīgi pārņēmis no Tēva. Viņš, būdams Tēva attēls, ir saņēmis savu dievišķību no Viņa kā no pirmās personas, un Viņi abi ir viens Dievs. Radītajās lietās mēs neko tādu nevaram saskatīt; jo zelta tēls neparāda zelta dabu, bet atveido sev svešu – cilvēka dabu. Tādēļ, lai gan tas ir zelta tēls, tomēr nav paša zelta būtības attēls. Zelts būtu jāparāda ar cita attēla palīdzību; tā varētu būt zelta krāsa vai kas cits, kas pats par sevi nav zelts. Turpretī šeit tēls ir arī pati būtība, kura piemīt tam, kas tiek attēlots, un neviens cits attēls nav vajadzīgs. Te nepieciešama ticība, nevis ass prāts – apustuļa vārdi ir pietiekami skaidri, noteikti un spēcīgi. Kam šie vārdi neatklāj Kristus dievišķību, tam neviens nevarēs palīdzēt to saskatīt. Raksti arī nerunā par vienkāršu, parastu attēlu, bet gan par būtības – character – attēlu, tas ir, īpašu attēlu, kas nelīdzinās nevienam citam; tā tas ir ar portretiem. Tātad tas nav parasts attēls, bet apaugasma – īpašs atspulgs, kas raksturīgs vienīgi Tēva godībai, no kuras tas nāk.

“.. nesdams visas lietas ar savu spēcīgo vārdu..”

Šī ir jau trešā reize šajā vēstulē, kad apustulis sludina par Kristu kā Dievu. Vispirms Sv. Pāvils saka: visa pasaule ir radīta caur Kristu; pēc tam: Kristus ir Dieva atspīdums un Viņa attēls; šeit viņš saka: Kristus nes visas lietas. Tas, kas spēj nest visas lietas, pats netiek nests un ir pārāks par visām lietām – tas var būt vienīgi Dievs. Bet “nest” nozīmē to, ka Viņš visu uztur un pasargā, tā ka visas lietas – kā iepriekš sacīts – ne vien ir radītas caur Viņu, bet – visas lietas Viņā pastāv un tiek uzturētas, – kā Sv. Pāvils Kol. 1:17 saka: “.. Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā.” Apustulis lietojis ļoti skaistus vārdus, sacīdams: Viņš nes. Jā, Viņš netrokšņo, nedzen un nevajā, bet lēnprātīgi nes, ļaudams visai radībai baudīt Viņa brīnišķīgo laipnību. Kā Salamana Gudrības grāmatā 8:1 ir rakstīts: “Dieva gudrība sniedzas līdz pasaules malām, tā valda visas lietas ar laipnību un lēnprātību.”

Bet ko īsti nozīmē apustuļa vārdi: “.. ar savu spēcīgo vārdu..”? Ja tikai kāds cilvēks tā sacītu, es teiktu, ka viņš maldās – tādēļ ka Kristus pats ir Vārds – kā Evaņģēlijā dzirdams -, un nav neviena cita vārda, caur kuru Viņš darbotos. Ja apustulis to būtu attiecinājis uz Dieva Tēva personu, šie vārdi labi saskanētu ar Rakstiem; jo Tēvs caur savu vārdu ir radījis visas lietas, un tajā Viņš arī nes visas lietas, kā psalmā (Ps. 33:6) sacīts: “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu.”

Te es gribētu apvaldīt savu prātu, dodot vietu citai, labākai izpratnei, tādēļ teikšu tikai, kā man šķiet: Sv. Pāvils šādus vārdus varētu būt sacījis, runādams par visām Dieva personām kopā, jo tās ir viens Dievs, tā ka šoreiz runāts par Tēva personu. Visu, ko Dievs dara, ir darījusi katra no Viņa personām; tā Dievs nes visas lietas caur savu vārdu; un šis Dievs patiesi ir Kristus un Vārds.

Arī cituviet Rakstos sastopama šāda Dieva personu pārmaiņus pieminēšana, piemēram, Ps. 2:6-7: ““Bet Es savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, savā svētajā kalnā.” Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.”” Pirmā daļa sacīta Tēva personā un attiecas uz Kristu, savukārt, otrā ir Kristus personā sacītie vārdi, kas runā par Tēvu. Abas šīs personas tiek vienlaikus pieminētas tādēļ, ka tās ir viens Dievs. Iespējams, ka tā tas ir arī Sv. Pāvila vēstulē: par Kristu sacīts, ka Viņš ir Dieva attēls, savukārt, par Tēvu šajā pašā vietā teikts, ka Viņš nes visas lietas ar savu spēcīgo vārdu; šeit netiek norādīta nekāda atšķirība – tādēļ ka abas personas ir viens Dievs.

Ja šāda izpratne kādam nepatīk, ir iespējams arī, ka ar “vārdu” šeit domāti Dieva darbi jeb notikumi – kā gani saka (Lk. 2:15): “Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot.” Tā šeit varbūt ir domāts tas, ka Kristus nes visas lietas ar savu spēcīgo vārdu, tas ir, ar saviem spēkpilnajiem darbiem. Jo Viņa darbu spēks uztur visas lietas, un viss, kas pastāv un kaut ko spēj, gūst savu spēku ne pats no sevis, bet no Dieva darbīgā spēka. Tātad arī šeit spēks un vārds nav šķirami – vārds un spēks ir viens vesels, tā ka droši varam sacīt: tas ir spēcīgais jeb darbīgais vārds – spēks ir šā vārda būtība un daba, kas darbojas visās lietās. Tomēr šeit katrs var spriest tā, kā viņam tas saprotams.

“.. un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem..”

Te norādīta pareiza Evaņģēlija izpratne. Jo viss, kas vien var tikt sacīts par Kristu, mums neko nepalīdz līdz brīdim, kad izdzirdam, kādēļ viss sacītais mums ir derīgs un vajadzīgs. Kāda vajadzība būtu sludināt mums Kristus nopelnu, ja Viņš šo savu darbu būtu darījis pats savā labā? Bet tas ir vajadzīgs tieši un tikai mūsu pestīšanai; tādēļ klausīsimies ar prieku – šie ir bezgala laipni un jauki vārdi. Visvarenais Kristus, visu lietu mantinieks, Dieva godības atspulgs, Viņa būtības attēls, kas nes visas lietas – ne ar kāda cita palīdzību un spēku, bet gan ar savu darbu un spēku, īsi sakot – Viņš, kas ir viss, pats ir mums kalpojis, izlējis pār mums savu mīlestību un šķīstījis mūs no grēkiem.

Viņš izpildījis šķīstīšanu no mūsu grēkiem, nevis no saviem vai neticīgo grēkiem; jo tam, kas šai šķīstīšanai netic, tā neko nedod un viņam tā arī nav notikusi. Kristus šo šķīstīšanu mūsu labā izpildījis ne ar mūsu brīvās gribas, saprašanas vai mūsu spēku līdzdalību, ne caur mūsu darbiem, ne arī caur mūsu grēknožēlu vai grēksūdzi – jo visām šīm lietām Dieva priekšā nav nekādas vērtības -, bet gan caur sevi pašu. Kā tas ir – caur sevi pašu? Viņš ir uzņēmies mūsu grēkus pie svētā krusta, kā Jesaja saka (Jes. 53:6).

Bet tas vēl nav viss; “caur sevi pašu” nozīmē vēl vairāk: ja ticam, ka Kristus ir to paveicis mūsu labā, tad caur šo ticību un ticības dēļ Viņš pats mājo mūsos un ik dienu mūs šķīstī ar šo savu īpašo darbu. Tātad šķīstīšanā no grēkiem nekas un neviens cits nevar palīdzēt, nedz dot kādu ieguldījumu kā vien pats Kristus. Un mājot mūsos, izpildot šādu šķīstīšanu caur sevi pašu, Viņš nevar citādi kā vien – ticībā un caur ticību.

Tad nu klausieties, jūs, pasaules samaitātāji un aklie ceļa rādītāji, pāvest, bīskapi, mācītāji, mūki, skolotie vīri, jūs, tukšo salmu kūlēji, kas mācāt šķīstīšanos no grēkiem ar cilvēku darbu un gandarīšanas palīdzību, jūs, kas sūtāt grēku atlaidu vēstules un pārdodat pašu izdomātu šķīstīšanu no grēkiem! Te jūs dzirdat, ka šķīstīšana no grēkiem nav rodama nekādos darbos, bet vienīgi Kristū un caur pašu Kristu. Bet Viņš mūsos nevar ienākt ne ar kādu darbu palīdzību; tas notiek vienīgi caur ticību, kā Sv. Pāvils Ef. 3:17 saka: “.. lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs..”. Tā nu ir skaidrs, ka šķīstīšana no grēkiem patiesi ir ticība, un tas, kas tic, ka Kristus viņu šķīstījis no grēkiem, tiešām top šķīstīts – caur šo ticību un nekādā citā veidā. Tādēļ Sv. Pāvils Ap. d. 15:9 saka: “.. šķīstīdams viņu sirdis ar ticību.”

Kad esam ieguvuši šādu ticību un šķīstīšana caur Kristu ir mums notikusi, darīsim arī labus darbus, ienīdīsim un nožēlosim grēkus – tad darbi patiesi būs labi; bet pirms ticības tie ir nekam nederīgi un rada tikai maldīgu cerību, pievildami tos, kas uz šādiem darbiem paļaujas. Grēks ir tik liels ļaunums un šķīstīšana no tā prasa tik daudz, ka to spēj izdarīt vienīgi Kristus, kas šeit tiek slavēts kā īpaša, dievišķa persona – vienīgi Viņš mūs šķīstī caur sevi pašu. Ko gan tik lielās lietās varētu dot mūsu niecīgais veikums – mēs taču esam tikai radība, jā, turklāt vēl grēcīgas, samaitātas un nespēcīgas būtnes! Ja mēģināsim šķīstīt paši sevi no grēkiem, tas ir tā, itin kā mēs gribētu ar izdzisušām oglēm nodedzināt debesis un zemi. Nepieciešamā atlīdzība par grēkiem ir tik liela, ka to spēj samaksāt vienīgi pats Dievs, ciezdams mūsu grēka dēļ.

“[Dēls] .. sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu.”

Tas sacīts par Kristus cilvēcisko dabu, kurā Viņš arī ir īstenojis šķīstīšanu no grēkiem; tajā pašā laikā patiesība arī ir tas, ka to paveicis Dieva Dēls. Viņa persona nedrīkst tikt dalīta divu atšķirīgo dabu dēļ. Tāpat ir patiesība, ka Dieva Dēls sēž pie Majestātes labās rokas, lai gan tas notiek tikai ar Viņa cilvēcisko dabu; jo pēc dievišķās dabas Viņš pats līdz ar Tēvu ir šī Majestāte. Tomēr pašlaik atstāsim malā šos grūti saprotamos skaidrojumus un paliksim pie Sv. Pāvila vārdiem, kas ir daudz skaidrāki.

Sēdēt “pie Majestātes labās rokas”, – tas, pavisam noteikti, nozīmē – būt tai līdzīgam. Tādēļ, aprakstot to, ka Kristus sēž pie Dieva labās rokas, tiek pierādīts un pamatots, ka Viņš ir patiess Dievs. Dievam neviens cits nevar līdzināties – tikai pats Dievs, tādēļ, ja par Cilvēku Kristu tiek sacīts, ka Viņš sēž pie Dieva labās rokas, tas ir gluži tāpat, kā, ja tiktu sacīts, ka Viņš ir patiess Dievs, – kā 110. psalma 1. pantā lasām: “Tā Kunga vārds manam kungam: “Sēdies pie manas labās rokas..”.” Tas nozīmē: Dievs sacījis Kristum, kas ir Cilvēks: “Esi man līdzīgs – tev jātop atzītam ne vien kā Cilvēkam, bet arī kā Dievam”, – arī apustulis Pāvils savā vēstulē arvien lieto šādus psalmu vārdus. Tāpat Ps. 8:7 sacīts: “Tu .. esi to darījis par valdnieku pār saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām”, tas ir, Tu esi darījis viņu sev līdzīgu. Tas nenozīmē, ka tikai tagad Kristus būtu kļuvis Dievs; bet Cilvēks, kas agrāk nav bijis Dievs, tagad ir Dievam līdzīgs. Tapdams Cilvēks, Kristus reizē ir tapis Dievs. Tā nu Raksti runā par Kristu daudz veiksmīgāk, nekā mēs to spējam, un ietērpj Viņa personu vienā vai otrā dabā, norādot šo dabu atšķirības; nav daudz to, kas šīs lietas pareizi saprot. Arī es pats ne reizi vien, lasīdams šos un līdzīgus vārdus, esmu nonācis pie maldīgām domām, piedēvēdams Kristus dabai to, kas attiecas uz Viņa personu, un otrādi. Tā Fil. 2:6-7 lasām, ka Kristus, “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs,” – lai gan šie vārdi nav viegli saprotami.

Bet atgriezīsimies atkal pie mūsu aplūkojamā vēstules teksta. Šeit apustulis sāk norādīt Vecās Derības Rakstu vietas, kas apstiprina to, ka Kristus ir Dievs. Līdz šim viņš ir sacījis pats savus vārdus un izteicis savus uzskatus, kas gūti no Rakstiem. Apustulis saka: Kristus ir kļuvis daudz augstāks par eņģeļiem – Viņš ir tapis Dievs un mantojis pavisam citādu vārdu nekā eņģeļi. Tas nozīmē – Cilvēks Kristus ir kļuvis Dievs, Viņa dievišķība ir atklājusies un kļuvusi zināma.

“Jo kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis: Mans Dēls Tu esi, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis.”

Šos vārdus atrodam 2. psalmā. Lai kļūtu skaidrs, ka tas sacīts par Kristu, lasīsim visu šo psalmu, kas skan tā: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto: “Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus!” Bet, kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku. Taču reiz Viņš runās uz tiem savās dusmās un iztrūcinās tos savā bardzībā: “Bet Es savu ķēniņu esmu cēlis Ciānā, savā svētajā kalnā.” Es darīšu zināmu Dieva spriedumu. Viņš uz mani sacīja: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis. Prasi man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi!” Tad nu, ķēniņi, nāciet pie prāta, ņemiet to vērā, jūs, zemes soģi! Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas. Bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras!”

Te skaidri redzams, ka Kristus ir tas, pret ko [dusmās] trakojuši jūdi līdz ar Pilātu, Hērodu, visvarenākajiem valdniekiem un priesteriem. Un Kristus ir tas, kam Dievs saka: “Tu esi mans Dēls.”

No šiem vārdiem jūdi mēģina izvairīties, izdomādami neprātīgus skaidrojumus un nevarēdami noliegt, ka psalms runā par personu, kas ir Ķēniņš un Kristus, tas ir, Svaidītais, viņi saka, ka tas esot rakstīts par Dāvidu, kas arī bijis svaidītais. Viņi šajā vārdā – messias jeb Kristus, tas ir, svaidītais – sauc visus ķēniņus. Tomēr jūdu skaidrojums nav pareizs; Dāvids nekad nav valdījis pār pagāniem, un viņa valstība nav sniegusies līdz pasaules galiem, kā to psalms apliecina, runājot par Ķēniņu Kristu. Tāpat arī – nevienam cilvēkam Dievs nav sacījis: “Tu esi mans Dēls.”

Ja arī jūdi pieļauj, ka psalms runā par Mesiju, viņi vēl atrod divus atkāpšanās ceļus: tie uzskata, ka šis Mesija vēl tikai nāks un ka tas nav Jēzus Kristus; turklāt jūdi iebilst, ka, lai gan Kristus tiek saukts par Dieva Dēlu, Viņš tomēr nav Dievs. Jo arī 82. psalma 6. pantā visiem Dieva bērniem tiek sacīts: “Jūs esat dievi un visi esat Visuaugstākā dēli!” Tāpat vēl daudzās citās vietās Rakstos svētie tiek dēvēti par Dieva bērniem – tā, piemēram, 1. Moz. 6:2; Ps. 89:27; Mt. 5:45; 1. Jņ. 3:2. Arī mūs Sv. Pāvils ik vēstulē sauc par Dieva bērniem; tādēļ arī mēs saucam Dievu par Tēvu, sacīdami: “Mūsu Tēvs debesīs..”.

Ko lai mēs te sakām? Vai atstāsim to visu tā, it kā apustulis nebūtu atradis saviem vārdiem labu, skaidru pamatojumu Rakstos? Tā nedrīkst palikt. Pirmkārt: to, ka Jēzus ir tas vīrs, par ko runā Raksti, apstiprina vēsturiskie notikumi – šis Rakstu vārds ir piepildījies. Ķēniņi un valdnieki ir nolieguši Jēzu; tie gribējuši Viņu iznīcināt, bet paši kļuvuši par apsmieklu un gājuši bojā – kā šeit ir sacīts. Jēzus Kristus ir uzlūkots kā Kungs visā pasaulē, tā ka neviens ķēniņš ne pirms, ne pēc Kristus nav pārvaldījis tik plašu ķēniņvalsti. Ja nu Kristū šie psalma vārdi ir piepildījušies, tos nav jācenšas attiecināt uz kādu citu.

Bet, lai gan citi svētie arī tiek dēvēti par dieviem un Dieva bērniem, tikai Kristus ir Dievs – to apustulis pārliecinoši pierāda, atgādinot, ka nevienam eņģelim – kur nu vēl cilvēkam – Dievs nav sacījis: “Tu esi mans Dēls.” Tādēļ šim Dēlam ir jābūt īpašam, pārākam par visiem cilvēkiem un eņģeļiem; ja jau Viņš tiek nevis nosaukts kopā ar pārējiem, bet īpaši izcelts, – šim Dēlam jābūt augstākam par visiem citiem. Un augstāks par eņģeļiem Viņš var būt tikai tad, ja ir patiess Dievs, jo eņģeļi taču ir augstākie visas radības vidū.

Turklāt visus pārējos bērnus Dievs dzemdina ar kādu līdzekļu starpniecību – kā Sv. Jēkabs (Jēk. 1:18) raksta: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu..”; un arī eņģeļus Viņš ir radījis, nevis dzemdinājis. Turpretī šo Dēlu Dievs nevis rada, bet dzemdina – pats, nevis ar kādu līdzekļu starpniecību, sacīdams: “Es”, tas ir, Es pats, caur sevi pašu, “šodien Es Tevi esmu dzemdinājis”. Šādi vārdi nevienam citam nav sacīti. Šo vienīgo personīgo dzemdināšanu noslēdz dabiska dzimšana. Pirmajā Laiku grāmatā 22:10 Dievs gan saka par Salamanu: “.. viņš būs mans dēls..”, tomēr arī šim vīram Viņš nekad nav teicis: “Tu esi mans dēls, Es tevi esmu dzemdinājis”, un Salamanu ir dzemdinājis Dāvids. Turpretī Kristu nav dzemdinājis neviens cits kā pats Dievs.

Dievs saka: “šodien”, tas ir, mūžībā; nav iespējams, ka miesīga piedzimšana notiktu vienā dienā – to redzam pie cilvēkiem un dzīvniekiem. Bet, gribēdams nošķirt Kristus piedzimšanu no visām pārējām dzimšanām, Dievs saka “šodien”. Viņš savu Dēlu ir dzemdinājis tikai reizi – mūžībā. Viņš nesaka: pirms gada Es tevi esmu dzemdinājis, bet: tieši tagad, kad tu esi mans Dēls, Es tevi esmu dzemdinājis. Tādēļ šī dzimšana ir īpaša, augstāka par jebkuru citu.

Arī Hozejas 11:1 Dievs saka: “.. Es .. savu dēlu .. atsaucu šurpu no Ēģiptes.” Šie vārdi skan tā, it kā būtu sacīti par Dēlu, tāpat kā psalma vārdi; jūdi apgalvo, ka šī Rakstu vieta runā par Israēla tautu. Turpretī Sv. Matejs tos attiecina uz Kristu. Bet, lai kā arī tas būtu, – nekur Rakstos neatrodam citu vietu, kurā Dievs kādam teiktu: “Tu esi mans Dēls”, to Viņš nav teicis pat vareniem ķēniņiem. Un nekādā ziņā nav iespējams atrast kādu Rakstu vietu, kur Dievs vēl kādam cilvēkam būtu sacījis: “Es pats tevi esmu dzemdinājis”, vai: “Šodien Es tevi esmu dzemdinājis”. Tātad šis psalms sniedz pietiekami drošu un nepārprotamu pamatojumu tam, ka Jēzus ir Kristus un Dieva īstais, patiesais Dēls.

Turklāt ir īpaši svarīgi ievērot, ka apustulis tik augstu vērtē Rakstus, ka lietas, kas tajos nav sacītas, viņš neuzskata par patiesību. Ja tas tā nebūtu, vārdiem: “.. kuram eņģelim gan jebkad Viņš teicis..”, nebūtu izšķirošas nozīmes. Jūdi tad varētu sacīt: ja arī Rakstos Dievs to nav teicis, Viņš tomēr itin labi vēl varētu ko tādu sacīt; ne jau viss ir atrodams Rakstos. Bet apustulis vēlas, lai tas, kas mums nav atklāts Rakstos, netiktu uzskatīts par patiesību; tā nu visas mācības, kas nenāk no Rakstiem, ir noraidāmas.

Tas ir tiešs pretstats pāvesta un viņa piekritēju negantībai, ko tie dara, nekaunīgi apgalvodami, ka – pretēji apustuļa teiktajam – esot jāievēro vēl daudz citu lietu, ne tikai tās, kas atrodamas Rakstos. Tie saka, ka nedrīkstot spriest šādā veidā: ja kas nav sacīts Rakstos, tas nav spēkā; gribēdami ieviest savu koncilu, skolotāju un augsto skolu sagudrotās mācības, tie atņem spēku šim apustuļa vārdu pamatojumam un rīkojas vēl daudz nekrietnāk par jūdiem. Sargies no tādiem un esi pārliecināts, ka Rakstos pārpārēm atrodams viss, kas mums jāievēro. Bet par to, kā Rakstos nav, tev jāsaka tie paši vārdi, kurus šeit saka apustulis: kad Dievs ko tādu ir sacījis?

“Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš man būs par Dēlu.”

Arī šos vārdus viņi ir padarījuši nespēcīgus – itin kā tādēļ vien būtu kļuvuši mācītāji, lai varētu atņemt spēku Rakstiem; viņi apgalvo, ka šos vārdus varot saprast divējādi; tie varot būt sacīti par Salamanu kā Kristus attēlu vai arī – par pašu Kristu. Bet, ja tiek pieļauts, ka Raksti nav jāsaprot viennozīmīgi, tie nevienā cīņā vairs nevar pastāvēt. Jūdi uzskata, ka šie vārdi sacīti par Salamanu, un, ja mēs tam esam gatavi piekrist, tad jau apustulis ir nonācis nopietnās grūtībās un nekādus secinājumus vairs nevar izdarīt. Tādēļ stingri jāpaliek pie tā, ka šie vārdi sacīti vienīgi par Kristu un, gluži tāpat kā iepriekšējie vārdi, raksturo īpašu Dēlu, kas pārāks par visiem citiem dēliem; šādi vārdi nav sacīti pat eņģeļiem, kur nu vēl Salamanam. Apustulis šeit saka: šādā vārdā saucams tas, kas ir augstāks par visiem eņģeļiem; tādēļ šī Rakstu vieta nekādā ziņā nav attiecināma uz Salamanu.

Taču nepietiek ar to vien, ka ticam apustulim. Mums ir pienākums pierādīt, ka viņš šajā vēstulē minējis skaidru pamatojumu savam apgalvojumam. Tādēļ mums jāzina, ka šie vārdi ņemti no 2. Sam. 7:14 un Ps. 89:27-28; tās ir pravietojumu grāmatas, kas runā tikai par Kristu, nevis par Salamanu. Savukārt 1. Laiku 22:10, šajā vēsturiskajā grāmatā, tiek runāts tikai par Salamanu: “.. viņš būs mans dēls, un Es būšu viņa Tēvs..”. Un arī jūdu vidū tiek atzīts, ka psalmā (Ps. 89:27 28) sacītie vārdi attiecas uz pašu Kristu: “Viņš sauks mani: “Tu esi mans Tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints patvērums!” Jā, Es viņu iecelšu par pirmdzimto, par visaugstāko zemes ķēniņu starpā.” Un 7. pantā: “.. kas līdzinās Tam Kungam no dievu dēliem?”, tas ir – tikai viens visu dievu dēlu vidū ir Dievs, un nav neviena Viņam līdzīga.

Kaut arī vārdi, kas rakstīti 2. Sam. 7 un 1. Laiku 22, skan līdzīgi, 2. Sam. 7 no konteksta redzams, ka tie nekādā ziņā nav sacīti par Salamanu; tā nu Dievs divreiz uzrunājis Dāvidu – vienu reizi, runādams par Kristu, otru reizi – par Salamanu. 2. Sam. 7:12 Viņš Dāvidam saka: “Kad tavs laiks būs piepildījies un tu dusēsi līdz ar saviem tēviem, tad Es uzcelšu tavu dzimumu pēc tevis, kas nāks no tavām miesām, tam Es nostiprināšu viņa ķēniņa valstību.”

Salamans taču nav dzimis un celts par ķēniņu pēc Dāvida nāves, bet jau viņa dzīves laikā – kā lasām 1. Ķēn. 1:30 utt. Arī Dāvids labi saprata, ka Dievs runājis par Kristu; tādēļ viņš Dievam tik sirsnīgi pateicas, 2. Sam. 7:19 sacīdams: “.. Tu esi, ak, Kungs, mans Dievs, runājis par sava kalpa namu un esi devis solījumus par nākamajiem ilgiem laikiem..”. Savukārt 1. Laiku 22:9-10 Dāvids jau savas dzīves laikā uztic Salamanam viņa mantojumu, teikdams pavisam vienkārši: redzi, dēls, Dievs man ir sacījis, ka man piedzims dēls, kas būs miera vīrs un uzcels namu Dieva vārda godam; es pats esmu izlējis pārāk daudz asiņu. Par asins izliešanu 2. Sam. 7 nekas nav sacīts, un šajā vietā Dievs pats apsola celt Dāvida namu. Tomēr visspēcīgāk nepelnītās Dieva žēlastības apsolījums izskan 89. psalmā: “Bet, ja viņa dēli atmetīs manu bauslību un nestaigās pēc maniem likumiem, ja viņi neturēs svētus manus noteikumus un nepildīs manus baušļus, tad Es gan piemeklēšu viņu pārkāpumus ar rīksti un viņu noziegumus ar sitieniem, tomēr savu žēlastību Es viņam neatraušu, nedz liegšu savu uzticību” (Ps. 89:31-34). To pašu lasām arī 2. Sam. 7:14-15.

Šis apsolījums nerunā par Salamanu – kā to parāda Ps. 132:12, tomēr piebilst: “Ja tavi dēli turēs manu derību..”, kā arī Dāvids apliecina 1. Ķēn. 2:4 un kā pats Dievs saka Salamanam 1. Ķēn. 3:14. Tādēļ vārdi, ko lasām 2. Sam. 7, nav jāsaprot kā tas pats apsolījums, kas izteikts 1. Laiku 22; te runāts tieši par Kristu. Tādēļ šie Rakstu vārdi ir spēcīgs pierādījums un pamatojums apustuļa Pāvila sacītajam.

“Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē, Viņš saka: un visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz.”

Šie Rakstu vārdi, kas ņemti no 97. psalma, ir jau trešā apustuļa citētā vieta, kura skaidri runā par Dieva valstību, ko arī Kristus Evaņģēlijā arvien no jauna pasludina; šajā valstībā valda Kristus – Viņš šeit ir Kungs, kas sācis valdīt līdz ar savu uzkāpšanu debesīs un īsteno savu varu caur Evaņģēlija sludināšanu; jo arī par sludināšanu šeit tiek skaidri pateikts. Psalma vārdi skan tā: “Tas Kungs ir ķēniņš! Lai līksmojas zeme, lai priecājas līdzi jūras salas lielā pulkā! Padebeši un tumsa ir ap Viņu,” – tas ir, Viņš valda apslēpti, ticībā, – “taisnība un tiesa ir Viņa troņa balsti. Uguns iet Viņa priekšā un sadedzina visapkārt Viņa ienaidniekus. Viņa zibeņi apgaismo pasauli,” – tās ir Viņa brīnumu zīmes – “zeme to redz un trīc bailēs. Kalni,” – tie ir lielie vadoņi un augstprātīgie vīri – “izkūst kā vasks Tā Kunga, visu zemju augstā valdnieka, priekšā. Debesis,” – tie ir apustuļi – “sludina Viņa taisnību un taisnīgumu,” – ticību – “un visas tautas redz Viņa godību,” – jo Evaņģēlijs ir pasludināts visā pasaulē. “Apkaunoti lai kļūst visi elku tēlu kalpi, kas lepojas ar saviem elkiem; Viņa priekšā zemojas visi elki, Ciāna klausās un priecājas, Jūdas meitas līksmo par Tavām tiesām, ak, Kungs!”

Šis psalms atklāj pieredzi un piepildījumu; jo visas šīs lietas ir notikušas un piepildījušās Kristū. Viņš ir sludināts visā pasaulē un valda Dieva valstībā – tas nav noticis ne ar vienu citu ķēniņu. Tādēļ apustulis saka šādus ievadvārdus: “Un, kad Viņš pirmdzimto atkal ieved pasaulē..”, itin kā sacīdams: Gars psalmā runā par Kristus otro ienākšanu pasaulē – caur Evaņģēliju. Pirmoreiz Viņš nāca pasaulē miesīgā veidā, un tie, kas sita Viņu krustā, ir Viņu iedzinuši nāvē; taču pēc savas augšāmcelšanās un caur vārdu Kristus ir ienācis vēlreiz; un Viņš patiesi ir sācis valdīt un nekad vairs nemirs, nedz arī tiks padzīts. Par šo ieiešanu runā psalma vārdi.

Es pieļauju – Sv. Pāvils saka – ka Dievam varbūt ir vairāki dēli; taču šis ir Viņa pirmdzimtais Dēls, kuru Tēvs ieved pasaulē un dara par Ķēniņu, tā ka eņģeļi Viņu pielūdz; to viņi nedarītu, ja Dēls nebūtu patiess Dievs.

Mēs gan lasām, ka arī Dāvids un citi ķēniņi ir tikuši pielūgti, bet eņģeļi gan nekad nav pielūguši nevienu citu kā vienīgi Dievu. Tādēļ šie vārdi liek mums saprast, ka Dēlam, kuru pielūdz eņģeļi, ir jābūt Dievam. Ja jau pielūgts tiek vienīgi tas, kas ir augstāks – kā to redzam arī uz zemes – un augstāks par eņģeļiem ir vienīgi Dievs, tātad šim Ķēniņam ir jābūt Dievam, kas ar sludinātāju starpniecību tiek nests pasaulē un uzklausīts – Dievam, kuru pielūdz eņģeļi. Un nav nekādas nozīmes tam, ka apustulis necitē visus psalma vārdus tiešā un precīzā veidā. Psalmā sacīts: “Pielūdziet Viņu, jūs, visi Viņa eņģeļi!”[2] Savukārt apustulis saka: “.. visi Dieva eņģeļi Viņu lai pielūdz.”[3] Tomēr šo izteikumu nozīme ir vienāda – tikai toreiz laiks, kad eņģeļi Viņu pielūgs, vēl bija nākotnē. Bet, ja tie Viņu pielūdz, Viņš ir Dievs; tad arī eņģeļi pieder Viņam. Tajā pašā laikā Viņš ir arī Cilvēks. Taču jāievēro, ka ebreju valodā šie vārdi skan: “Pielūdziet Viņu, visi dievi”; šādā vārdā tiek saukti eņģeļi un visi svētie – tādēļ ka viņi visi ir Dieva bērni.

“Par eņģeļiem Viņš saka: kas savus eņģeļus dara par vējiem un savus sulaiņus par uguns liesmām..”

Ar šiem vārdiem apustulis grib panākt, lai ne par vienu no eņģeļiem netiktu teikts, ka Dievs kādam no tiem būtu sacījis: “Tu esi mans Dēls” vai “Viņš būs mans Dēls”, vai “Viņu pielūgs visi eņģeļi”. Eņģeļus Dievs uzlūko tikai kā vēstnešus, kurus Viņš sūta pasaulē. Psalma vārdi saka – ja arī Dievs eņģeļiem pavēl darīt lielas lietas, tomēr nevienu no tiem Viņš neieceļ par šādu Kungu, bet sūta tos visus kā vēju un uguns liesmas. Par vēju vai gariem, vai par uguns liesmām Viņš tos sauc tāpēc, ka, sūtīti savā uzdevumā, eņģeļi iegūst šādu veidu – tie lido viegli un ātri kā vējš, atmirdz kā zibens un uguns liesmas, – kā tas Rakstos daudzviet tiek apliecināts. Tomēr tādēļ vēl neviens no eņģeļiem nekļūst par pasaules Kungu, neviens netiek sludināts visā pasaulē tā, kā tiek sludināts šis Ķēniņš, kas ir visu lietu Kungs. Tas jāatzīst arī jūdiem.

“.. bet par Dēlu: Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos, un taisnības zizlis ir Viņa valdnieka varas zizlis. Tu esi mīlējis taisnību un ienīdis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs, ir svaidījis Tevi ar prieka eļļu vairāk par Taviem biedriem.”

Šī ir jau ceturtā Rakstu vieta – 45. psalma 7.-8. pants. Tā, manuprāt, visskaidrāk un visspēcīgāk apstiprina secinājumu, ka Kristus ir Dievs; te nu – bez šaubām – arī jūdi neko nevar iebilst. Aplūkosim šos vārdus. Pirmkārt, ikvienam ir zināms, ka šis psalms runā par Kristu – arī tad, ja, kā maldīgi apgalvo jūdi, Viņam vēl tikai vajadzētu nākt. Otrkārt, pirmais izteikums: “Tavs tronis, Dievs, paliek mūžu mūžos..”, noteikti sacīts par īstu, patiesu Dievu, kam pieder Ķēniņa tronis un vara. Jo, lai gan vārds “Dievs” dažkārt tiek piedēvēts arī svētajiem – kā iepriekš, Ps. 82:1, esam dzirdējuši -, tomēr vara un tronis pieder tikai vienīgajam, patiesajam, īstajam Dievam – un nevienam citam. Vai tas nav skaidrs un neapstrīdams fakts? Labi, tagad nu zinām, ka mums ir Dievs, kam pieder tronis un kas valda mūžīgi.

Un tālāk par šo Dievu sacīts: “Tu esi mīlējis taisnību .. tāpēc Dievs, Tavs Dievs, ir svaidījis Tevi..”. Kas šeit ir pateikts? Vai Dievs, kas mūžīgi valda savā tronī, saņem svaidīšanu no sava Dieva? Turklāt tiek svaidīts vairāk nekā Viņa biedri? Īstajam Dievam jābūt tam, kas svaida; tomēr arī tas, kurš tiek svaidīts, ir īsts Dievs, kas mūžīgi valda savā mūžīgajā tronī. Dievs nevar svaidīt pats sevi – tas, kas top svaidīts, ir apslēpts tajā, kurš Viņu svaidījis. Jo ar vārdu “svaidīt” šeit tiek apzīmēta Svētā Gara un žēlastības izliešana, ko, kā redzam, var saņemt tikai radība.

Redzi, tā šeit tiek neapstrīdami parādīts, ka šis Ķēniņš ir patiess Dievs – to apliecina vārdi, kas sacīti šīs Rakstu vietas sākumā; tajā pašā laikā Viņš ir arī patiess Cilvēks – to apliecina pēdējie vārdi. Pēc cilvēciskās dabas Kristum ir biedri; Viņš ir visu ticīgo Galva – tie visi saņem Viņa Garu, ko Viņš pats saņēmis pārpārēm. Turpretī dievišķībā Kristum nav neviena biedra, jo ir tikai viens Dievs – bet ne viena vien Dieva persona. Šie Rakstu vārdi liek noprast divu personu esamību; viena ir tā, kas valda, otra – tā, kura ir svaidījusi šo pirmo, kas pēc savas dievišķās dabas nevarētu tikt svaidīta. Tā nu ir skaidrs, ka šeit runāts par Dieva Dēlu, kam tiek dots šāds vārds; Viņš ir Dievs, kam pieder mūžīgais tronis un ķēniņvalsts, kas ir atklājusies pēc Kristus uzkāpšanas debesīs. Un tomēr Dieva Dēlam ir biedri, Viņš tiek svaidīts, Viņš mīl taisnību, tā nopelnīdams šo svaidīšanu – tas viss attiecas uz Viņu kā patiesu Cilvēku.

Viņa valstības zizlis jeb scepteris ir Evaņģēlijs. Tas ir zizlis, kas rāda taisnu un pareizu ceļu – pretēji cilvēku mācībām, kas aizved greizos maldu ceļos, bet nekad neved uz pestīšanu. Tā nu mums jāiemācās mūsu kristīgajā dzīvē ievērot vienīgi šo Viņa valstības scepteri. Kristus negrib pārvaldīt savu valstību ne ar kādu citu zizli kā vien ar Evaņģēlija zizli.

Šeit esmu bijis spiests atkārtot vārdu “Dievs” divas reizes: “Dievs, Tavs Dievs”, – tādēļ ka mūsu valodā nav cita vārda, kas apzīmētu to, ko saucam šajā vārdā – “Dievs”. Turpretī ebreju valodā tādu vārdu ir daudz, un šajā vietā tiek lietoti divi no tiem – elohim un elohe.

Vecajā Derībā ir vēl daudz šādu vietu, kas bieži paslīd garām nepamanītas, tomēr ļauj izdarīt nekļūdīgus secinājumus. Tā, piemēram, 1. Moz. 19:24: “.. Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.” Ko gan citu nozīmē “Tas Kungs”, “no Tā Kunga”, kā to, ka šeit norādītas divas personas – Tēvs un Dēls? Tāpat Caharijas 3:2: “.. Tā Kunga eņģelis teica sātanam: Tas Kungs lai norāj tevi, sātan!” Redzi, arī šeit Dievs runā par Dievu; un Ps. 68:19 pēc tam, kad jau daudz par Dievu ir sacīts, Viņš saka: “Tu uzkāpi augstumā, atvedi gūstekņus..”, – šādi “uzkāpis” ir vienīgi Cilvēks Kristus. Un tālāk: “.. tavs Dievs ir pavēlējis tavam spēkam..”[4], un: “Dievs pavēl Dieva spēkam”. Ir vēl daudz citu līdzīgu vietu Rakstos.

“Un: sākumā Tu, Kungs, zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu paliec; tās visas sadils kā drēbes, un Tu tās satīsi kā uzvalku, un tās pārvērtīsies, bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.”

To, kā šie vārdi mums palīdz apstiprināt iepriekš sacīto, uzreiz vēl nevaram pamanīt; jo tiešā veidā tie viegli varētu tikt attiecināti uz Dievu kā vienu personu. Tādēļ jāaplūko viss psalma teksts, kas runā arī par nākamo Dieva valstību, par kuras valdnieku Raksti sauc Kristu – kā to redzam šeit un daudzās citās vietās. Psalmā (Ps. 102:13 17) par šo valstību teikts: “Bet Tu, Kungs, Tu paliec mūžīgi – un Tava piemiņa uz radu radiem. Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt,” – caur Evaņģēliju – “noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi, jo Tavi kalpi,” – apustuļi – “mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos..”. Apustuļi ir Kristus kalpi, kas ar savu sludināšanu ved žēlastībā “Ciānas akmeņus”, tas ir, izredzētos; šādu kalpu nekad nevienam citam ķēniņam nav bijis. “.. lai taču tautas bītos Tā Kunga vārdu un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību, kad Tas Kungs Ciānu uzcels un parādīsies visā savā spožumā.”

Un tālāk atrodam šos vārdus: “.. sākumā Tu, Kungs, zemi esi dibinājis..”. Pēc šiem vārdiem apustulis spriež, ka Ķēniņš, kura kalpi nes žēlastību Ciānas akmeņiem, Ķēniņš, par kuru sludināts visā pasaulē, lai Viņu bītos visi pagāni un visi ķēniņi, – šis Ķēniņš ir Dievs, kas radījis zemi un pats paliek mūžīgi nemainīgs. Neviens ķēniņš nav ticis sludināts pagānu vidū tā, kā ir sludināts Kristus; tas tādēļ, ka Viņš ir patiess Dievs un patiess Cilvēks. Varbūt kādam dižākam prātam šeit atrastos vēl kas piebilstams; es gan vairāk nezinu sacīt.

Tā nu redzam, ka visa šī vēstule ir bruņas, kas sargā mūsu ticības artikulu par to, ka Kristus ir Dievs un visu lietu Kungs – arī pēc savas cilvēciskās dabas. Mēs redzam šo brīnumu – cik skaidri ir paši Raksti un cik vāji esam, ja nespējam to saskatīt. Patiesi, ir tā, kā Lūka saka Lk. 24:31: “.. viņu acis tapa atvērtas..”, – Kristus atver savu mācekļu prātus, lai tie spētu saprast Rakstus; jo Raksti ir atvērti un skaidri, tikai mūsu acis vēl nav atvērušās.

---

[1] – Jautājumā par Elijas atnākšanu es it kā karājos starp debesīm un zemi un sliecos domāt, ka viņš nenāks miesīgā veidā; tomēr es arī daudz nepretošos pretējam viedoklim, katrs šajā jautājumā var ticēt, kā viņš grib.

[2] – Latviešu valodā izdotajā Bībelē (ne 1965.gada, ne arī tās revidētajā tekstā) 97. psalma tulkojumā šādu vārdu nav.

[3] – M. Lutera tulkojumā: “Visi Dieva eņģeļi Viņu pielūgs.”

[4] – “Tavs Dievs ir licis tavai valstībai būt stiprai..” (Ps. 68:29).