Bauslības un žēlastības ļaudis

“.. kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospraustam laikam. Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā. Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs! Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.” [Gal.4:1-7]

Šī ir Sv. Pāvilam īsti raksturīga vēstule; tādēļ arī daudzi to nesaprot – ne tādēļ, ka tā būtu noslēpumaina vai grūta, bet tādēļ, ka ticības mācība pasaulē ir tik ļoti panīkusi, bet bez tās nav iespējams saprast Sv. Pāvilu, kas visās savās vēstulēs ar lielu spēku un nopietnību runā par ticību. Tādēļ arī mums būs vajadzīgs garāks paskaidrojums, lai apustuļa vēstuli darītu saprotamāku. Lai izteiktos tik skaidri, cik vien iespējams, sāksim ar priekšvārdu jeb ievadu.

Mums jāzina, ka nepieciešams izšķirt divas dažādas lietas – kad tiek mācīts par labajiem darbiem un kad – par taisnošanu: gluži kā būtība jeb persona ir viena lieta, savukārt, darbi jeb rīcība – pavisam kas cits. Taisnošana attiecas uz personu, nevis uz darbiem. Jo tieši persona – un nevis darbi – tiek taisnota un pestīta vai tiesāta un nolādēta.

Tā nu ir skaidrs arī tas, ka neviens darbs nespēj personu taisnot; tai ir jābūt taisnotai jau iepriekš – bez kādiem darbiem, caur kaut ko pavisam citu. Tā Mozus 1.Moz.4:4-5 saka: Dievs redzēja Ābelu un viņa upuri. Vispirms Dievs uzlūkoja Ābelu, personu, pēc tam arī viņa upuri; tātad vispirms Ābels kā persona bija dievbijīgs, taisns un Dievam tīkams, un tikai pēc tam tika atzīts par pareizu arī viņa upuris – tas tika pieņemts personas dēļ, nevis persona upura dēļ. Savukārt, Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Vispirms jau Viņš neuzlūkoja Kainu, personu, tad arī viņa upuri ne. No šiem vārdiem var spriest, ka neviens darbs nevar būt labs Dieva priekšā, ja persona, kas to paveikusi, jau iepriekš nav bijusi laba un Dievam tīkama; tāpat darbs nevar būt ļauns Dieva priekšā, ja persona jau iepriekš nav ļauna un Viņam netīkama.

Ar to šoreiz pietiks, lai būtu skaidrs, ka ir iespējami divējādi labie darbi: vieni tiek darīti pirms, otri – pēc taisnošanas. Pirmie tikai izskatās labi un nekam nav derīgi; turpretī otrie, kas seko taisnošanai, ir patiesi labi.

Redzi, te rodas domstarpības starp Dievu un augstprātīgajiem svētuļiem. Cilvēka daba saceļas pret Svēto Garu – par to runā visi Svētie Raksti. Dievs tajos izteicis savu spriedumu, ka visi darbi, kas darīti pirms taisnošanas, ir ļauni un nekam nederīgi – Viņš grib, lai persona, kas darbus dara, vispirms pati būtu taisnota un laba. Otrkārt, Viņš atzīst par netaisnu un ļaunu ikvienu personu, kas vēl paliek savā pirmatnējā dabā, – kā 116. psalmā, 11. pantā sacīts: “Visi cilvēki ir meļi”; un 1. Moz. 6:5: “.. cilvēku .. sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu..”. Tādēļ dabiskais cilvēks nevar darīt labus darbus, un, ja arī mēģina ko darīt – tie ir tikai Kaina darbi.

Šeit priekšplānā iznāk laipnības kundze ar savu cilvēka dabu; tā uzdrīkstas riet pretī savam Dievam un saukt Viņu par meli, tērpdamās savās salmu bruņās – saprāta gaismā, lielīdamās ar cilvēka prātu, brīvo gribu, dabiskajiem spēkiem, kā arī ar pagāniskām grāmatām un cilvēku mācībām; tā atkal sāk dziedāt savu dziesmu, sacīdama: arī pirms taisnošanas varot tikt darīti labi darbi, un neesot tā, kā Dievs saka – ka tie ir Kaina darbi, – nē, šie darbi esot tik labi, ka ar tiem cilvēks tiekot taisnots. Jo Aristotelis ir mācījis tā: kas dara daudz laba, tas savu labo darbu dēļ pats kļūst labs. Pie šādas pārliecības cilvēku gudrība cieši turas, sagrozīdama Rakstus un domādama, ka Dievam vispirms vajadzētu uzlūkot darbus un tikai tad – personu. Tādas velnišķīgas mācības tagad valda visās augstajās skolās un klosteros: visi, kas tām seko, ir tikai Kainam līdzīgi svētie – Dievs viņus atstāj neievērotus.

Otrkārt: tā kā viņi visu savu lietu pamato darbos un personas taisnošanai nepievērš lielu uzmanību, tad viņi iet vēl soli tālāk un darbiem, kas seko taisnošanai, piešķir visus nopelnus un visaugstāko taisnību; tie saka: ticība bez darbiem nav nekas – kā to apliecina Sv. Jēkabs 2:26. Nepareizi sapratuši šos vārdus, viņi uzskata ticību par mazsvarīgu lietu, pieķerdamies tikai darbiem un gribēdami ar tiem pieglaimoties Dievam, it kā darbu dēļ Viņam vajadzētu kļūt labvēlīgam pret darītāju. Šīs divas lietas ir nepārtrauktā pretrunā: Dievs uzlūko personu, turpretī Kains – darbus. Dievs grib atalgot darbus darītāja dēļ; Kains grib, lai darbu dēļ darītājs saņemtu goda kroni. Dievs, būdams taisnīgs, savu prātu nemaina; arī Kains neļauj sevi pārliecināt un atrunāt no maldiem, pie kuriem viņš turējies kopš pasaules iesākuma, un grib tajos palikt līdz galam. Viņš arī negrib pieļaut, ka viņa labie darbi tiktu atmesti, viņa prāts nonicināts, viņa brīvā griba atzīta par bezspēcīgu – viņš dusmojas uz Dievu un nosit savu brāli Ābelu; līdzīgas lietas arī mums ne reizi vien nāksies pieredzēt.

Ja nu tu jautā: kas tad man jādara? Kā es pats jau iepriekš, pirms visiem darbiem, varu kļūt labs un Dievam tīkams? Kā varu saņemt šo taisnošanu? – Atbildi sniedz Evaņģēlijs: tev jāuzklausa Kristus un jātic Viņam, jāatmet paļaušanās uz saviem spēkiem; tev jādomā, kā vari no Kaina kļūt par Ābelu, un tikai tad jāupurē savs upuris. Šī ticība tev tiek dota neatkarīgi no taviem darbiem, no tīras žēlastības – tāpat, kā tā tiek sludināta ne tavu nopelnu dēļ. Redzi, tieši tā šī ticība taisno tevi kā personu un ir pati taisnība. Tai Dievs piedod visus grēkus, visu, ko sevī nesis Ādams un Kains – to Dievs dara Kristus, sava mīļā Dēla, dēļ, kura vārdu nes šī ticība. Turklāt Viņš arī dod tai savu Svēto Garu, kas maina personu, pārvēršot to jaunā cilvēkā, kam ir pavisam citāds prāts un citāda griba, kas tagad tiecas uz labu. Šāda persona katrā lietā un vietā dara tikai labus darbus, un viss, ko tā dara, ir labi darīts – kā sacīts iepriekšējā vēstulē.

Tādēļ taisnošanai nav nepieciešams nekas cits kā vien – uzklausīt Jēzu Kristu un ticēt Viņam kā mūsu Pestītājam. Un tie nav vis cilvēka dabas, bet Dieva žēlastības darbi. Bet tas, kas domā ar darbiem panākt taisnošanu, traucē Evaņģēlijam, ticībai, žēlastībai, Kristum un Dievam. Savukārt, lai darītu labus darbus, nav nepieciešams nekas cits kā vien taisnošana (vienīgi tas, kas ir taisnots – un neviens cits – dara labu; viss, ko viņš, būdams taisnots, dara, ir labs; te darbi nav jāšķiro), tā ka cilvēka pestīšanas sākums, turpinājums un kārtība ir šāda: visupirms un pāri visām lietām – uzklausīt Dieva vārdu, tad ticēt un visbeidzot – darīt. Tā cilvēks top pestīts. Kas maina šo kārtību, tas noteikti nav no Dieva.

Šo pašu kārtību apraksta Sv. Pāvils Rom. 10:13-15: “Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina? Un kā lai sludina, kad nav sūtīti?” Tādēļ arī Kristus mums māca lūgt nama Tēvu, lai Viņš izsūta strādniekus savā pļaujā, tas ir, īstus sludinātājus; kad tie nāk, tie arī sludina patiesu Dieva vārdu; to dzirdēdami, cilvēki tic, savukārt ticība viņus taisno un dara dievbijīgus, ka tie var piesaukt Dievu un darīt tikai labus darbus. Tā cilvēks top pestīts. To izsaka vārdi: “Kas tic .., tas tiks izglābts”; turpretī tas, kas dara darbus bez ticības, top pazudināts, – kā Kristus saka Mk. 16:16: “.. kas netic, tiks pazudināts”; tur nelīdz nekādi darbi.

Bet redzi, kā ļaudis mēdz domāt un runāt: es gribu kļūt dievbijīgs; cilvēkam jābūt dievbijīgam utt. Bet, ja kāds jautātu: saki, mīļais, kā tu domā kļūt un būt dievbijīgs? Te nu viņi saka: vajag lūgt, gavēt, iet uz baznīcu, negrēkot utt. Daži steidzas uz klosteriem un pievienojas kādam mūku ordenim, citi kļūst par priesteriem, citi valkā astru kreklus, citi sevi šausta un visādi moka, citi izdomā vēl kaut ko. Redzi – tā rīkojas Kains; tie visi ir Kaina darbi. Jo šie ļaudis paši paliek, kādi bijuši – tā nav taisnošana, bet tikai ārējas izmaiņas un darbu, tērpu, vietu, izturēšanās maiņa – viena vienīga māžošanās; tie ir īsti mērkaķi, kas atdarina svētu cilvēku dzīvesveidu, bet tādēļ taču viņi nav svēti. Tie nemaz nedomā par ticību, bet tikai traucas uz debesīm ar labajiem (kā tiem pašiem šķiet) darbiem un sevis mocīšanu. Par viņiem Kristus runā evaņģēlijā, Lk. 13:24: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” Kādēļ ne? Tādēļ, ka tie nezina, kas ir šaurie vārti: tā ir ticība, kas cilvēku dara neievērojamu, jā, pavisam necienīgu, tā ka viņam jāatmet jebkāda paļaušanās uz saviem darbiem un jāturas tikai pie Dieva žēlastības, tās dēļ atsakoties no visām lietām. Bet Kainam līdzīgi svētie domā, ka šaurie vārti ir labie darbi; tādēļ tie nekļūst neievērojami, nezaudē paļāvību uz saviem darbiem, jā, tie krāj darbus lielos maisos, apkraujas ar tiem un tad mēģina tikt uz priekšu; tas viņiem var izdoties tikpat labi kā kamielim, kas ar lielu kupri mēģina izlīst caur adatas aci.

Ja viņiem stāsta par ticību, tie smejas un zobojas, sacīdami: vai tad jūs mūs uzskatāt par turkiem vai pagāniem, kam nepieciešams no jauna mācīties ticību? Vai tad tik daudzi mūki, mūķenes un priesteri varētu nepazīt ticību? Kurš gan nezina, kas ir ticība? To taču zina pat atklāti grēcinieki. Tā nu, domādami, ka ticības viņiem ir diezgan, šie svētie steidzas tālāk un dara darbus; kā jau sacīju – ticība tiem šķiet visai maznozīmīga lieta, jo tie to nepazīst un nezina, ka vienīgi ticība spēj cilvēkam dot taisnību. Viņi atzīst, ka tas, ko viņi ir dzirdējuši par Kristu, ir taisnība, un domā, ka tā arī ir ticība; tāda ticība ir arī velniem, taču tā viņus nedara dievbijīgus. Bet tā nav kristīga ticība, jā, tie drīzāk ir maldi nekā ticība.

Iepriekšējo vēstuļu lasījumos mēs bieži dzirdējām, ka cilvēkam, kas grib būt kristietis, nepietiek ar ticību, ka viss, kas par Kristu sacīts, ir patiesība. Tā ir kainisku svēto ticība. Kristietim turpretī nešaubīgi jātic, ka viņš ir viens no tiem, kam dāvāta šāda žēlastība un žēlsirdība, un ka viņš to noteikti ir saņēmis caur Kristību vai Sakramentu. Ja viņš tam tic, tad droši var par sevi sacīt, ka ir svēts, dievbijīgs, taisns Dieva bērns, pārliecināts par savu pestīšanu; viņam par to nav jāšaubās – tā saņemta nevis viņa paša vai viņa nopelnu un darbu dēļ, bet no tīras Dieva žēlastības, kas Kristū pār mums izlieta. Šo žēlastību viņš uzskata par tik varenu – un tāda tā arī ir -, ka nešaubās, zinādams: tā dara viņu svētu un ļauj kļūt par Dieva bērnu. Šaubīdamies par šīm lietām, viņš parādītu vislielāko nicinājumu savai Kristībai un Sakramentam, apvainodams Dieva Vārdu un Viņa žēlastību, kas tiek sniegta sakramentos.

Te nav vietas ne bailēm, ne šaubām par to, ka kristietis ir Dieva bērns – no Viņa žēlastības; ir jābīstas un jārūpējas vienīgi par to, kā palikt šajā žēlastībā līdz pat mūža galam – tā ir vienīgā lieta, kur iespējami dažādi draudi un raizes. Jo mūsu pestīšana ir droša un neapšaubāma; rūpes rada vienīgi tas, kā to paturēt un pastāvēt tajā. Tādēļ jādzīvo bijībā, jo īsta ticība nelepojas ar darbiem vai sevi pašu, bet vienīgi ar Dievu un Viņa žēlastību, kas nevar ticīgo atstāt, jo viņš lepojas ar to. Bet, cik ilgi tā turpināsies, nav droši zināms; kārdinājumi var aizdzīt cilvēku projām no Dieva žēlastības – tā var beigties, tiklīdz cilvēks ar to vairs nelepojas. Par to runā Salamans Mācītājs 9:1: “.. taisnīgie un gudrie visā savā darbībā ir Dieva rokā. Cilvēks nezina, vai viņš piedzīvos mīlestību vai naidu; viss viņa priekšā nākotnē ir aizplīvurots.” Viņš nesaka, ka aizplīvurots būtu tas, kas notiek tagad, bet gan – kas notiks nākotnē, tādēļ ka cilvēks nezina, vai spēs stāties pretī uzbrukumiem un kārdinājumiem.

Kad kainiskie svētie dzird mūs runājam par šādu ticību, tie met krustus ar rokām un kājām, sacīdami: lai Dievs mani pasargā! Vai tad man būtu jāsaka, ka esmu svēts un dievbijīgs? Kā gan es varētu būt tik pārdrošs un augstprātīgs? Nē, nē, es esmu nabaga grēcinieks. Redzi, tā nu šī ticība viņiem nav pieņemama un visa šī mācība šķiet īsta ķecerība; viņi pazaudē visu Evaņģēliju. Tie ir ļaudis, kas noliedz kristīgo ticību un izskauž to visā pasaulē; par viņiem Sv. Pāvils pravietojis 1. Tim. 4:1, sacīdams: “.. vēlākos laikos daži atkritīs no ticības..”. Jo tagad visā pasaulē par īstu kristīgu ticību tiek klusēts, jā, tā tiek nolādēta un vajāta – līdz ar visiem, kas to māca un pie tās turas. Šī ticība tiek uzskatīta par visbriesmīgāko ķecerību: pāvests, bīskapi, klosteri un augstās skolas vienprātīgi pretojas tai nu jau apmēram četrsimt gadu, nedarīdami neko citu kā vien – ar varu dzīdami uz elli visu pasauli; tā tiešām ir antikristam piedienīga, pēdējiem laikiem raksturīga vajāšana.

Ja nu viņiem saka: pravietis 86. psalmā 2. pantā taču arī raksta: “Pasargi manu dvēseli, jo es Tevi bīstos!”, un Sv. Pāvils Rom. 8:16: “[Dieva] Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni”, tie atbild: jā, pravietis un apustulis tā runā ne tādēļ, lai mūs mācītu jeb rādītu piemēru, bet viņš bijis apskaidrots cilvēks un saņēmis atklāsmi, ka ir svēts. Līdzīgi viņi saprot visas pārējās Rakstu vietas, sacīdami, ka tās nesniedz mācību, bet rāda tikai dažus brīnumus un īpašus nopelnus, kas nav attiecināmi uz visiem ticīgajiem – šie skaidrojumi ir radušies tikai viņu galvās. Jo, tā kā tie netic un nepazīst Dieva Garu, viņi domā, ka arī nevienam citam to nevajadzētu pazīt, nedz arī ticēt – pēc šiem augļiem ikviens var tos atpazīt un redzēt, ka šādi cilvēki ir tikai ērkšķi un dadži, nevis kristieši, bet visu kristiešu un kristīgās ticības nīdēji, postītāji un vajātāji.

Viņi, savukārt, tic, ka paši ar saviem darbiem var kļūt dievbijīgi un svēti un ka Dievam tos vajadzētu atpestīt viņu darbu dēļ. Redzi, tam nu gan vajadzētu būt īsti kristīgi, ka viņi ar saviem darbiem kļūst dievbijīgi; bet kļūt un būt dievbijīgiem caur Dieva žēlastību būtu ķecerīgi. Tātad viņu darbi ir kas vairāk nekā Dieva žēlastība – viņu ticība uzdrīkstas lepoties ar darbiem, negribēdama lepoties ar Dieva žēlastību. Viņiem arī notiek pēc taisnības, ka tie savu namu ceļ uz smiltīm, atstādami klinti bez ievērības – tie iekrīt savos darbos tā, ka nomoka paši sevi līdz nāvei, strādādami velnam par godu, jo nav palikuši pie Dieva žēlastības un nav gribējuši darīt vieglo darbu, ko prasītu kalpošana Dievam.

Jo visiem, kam ir kristīga ticība, tā arī dod mieru un prieku Dievā un Viņa žēlastībā, dara viņus labprātīgus pret labiem darbiem – ne tiem darbiem, ko paveic kainiski svētie ar savām lūgšanām un īpašiem tērpiem, bet tiem darbiem, kas ir labi un vajadzīgi tuvākajam – kā jau iepriekš sacīts. Jā, ticīgie kļūst priecīgi un gatavi panest visas lietas; jo viņi nešaubās, ka Dievs ir ar viņiem un viņi ir uzņemti Dieva žēlastībā. Tie ir cilvēki, kas ir noderīgi un dara godu kā Dievam, tā arī pasaulei.

Turpretī kainiski svētie nav noderīgi nedz Dievam, nedz pasaulei, nedz arī paši sev, jā, tie ir tikai nederīga nasta visai zemei, paši sev un ikvienam; tie atnes tikai postu. Tā kā viņiem nav ticības, tie nav noderīgi un nedara godu Dievam; tādēļ viņi arī nedara nevienu darbu, kas nāktu par labu viņu tuvākajam – viņa miesai, mantai, godam vai dvēselei. Jo viņu darbi ir savtīgi, saistīti tikai ar viņu pašu ceremonijām, apģērbiem, vietām, laikiem un ēdieniem. Saki – ko gan man var līdzēt tas, ka tev ir liela tonzūra vai pelēki mūka svārki ar kapuci? Kam būsi palīdzējis ar to, ka būsi kādu dienu gavējis, citu dienu svinējis, neēdis kādu noteiktu ēdienu, kādā noteiktā vietā dzīvojis kā ieslodzījumā, ik dienu lasījis un murminājis tik daudz vārdu? Ar visiem šiem darbiem tu nepaveic neko vairāk kā vien – nomoki pats sevi velnam par prieku un rādi visiem pārējiem ļaunu, samaitājošu piemēru, mudinādams sekot šādai dzīvei, it kā tā būtu laba; taču tajā visā nav ne miņas no kristīgas dzīves. Tas tādēļ, ka tev nav kristīgas ticības; tā nu arī tava lūgšana nav kristīga, tava gavēšana nav miesas savaldīšana – kādai tai būtu jābūt -, bet tikai darbs, kas darīts kā labais darbs. Īsi sakot, šāda dzīve nav nekas cits kā elku pielūdzēju kalpošana Baālam un Moloham, kas senlaikos bija sastopama jūdu vidū; arī tie nomocīja, nonāvēja un sadedzināja savus bērnus velnam par godu.

Tu varbūt jautāsi: ja jau ir tā, ka darbi nespēj cilvēku taisnot, bet taisnību sniedz vienīgi Kristus uzklausīšana un ticība Viņam, kas dots mums kā Pestītājs, – kāda tad nozīme bauslībai un kam tā vajadzīga? Kādēļ tad Dievs mums devis tik stingras pavēles? Atbilde: te nonākam pie vēstules teksta – tas mums pateiks, kādēļ bauslība ir dota. Galatieši kristīgo ticību bija mācījušies no Sv. Pāvila, pēc tam, dažu viltus sludinātāju maldināti, novērsušies no ticības un pievērsušies labajiem darbiem, domādami, ka dievbijība panākama ar bauslības darbu palīdzību. Te Sv. Pāvils aicina viņus projām no šiem darbiem – atpakaļ pie ticības, ar daudziem spēcīgiem vārdiem pierādīdams, ka pastāv divējādi bauslības darbi, un secinādams, ka darbi, kas darīti pirms taisnošanas jeb ticības, nekam nav derīgi un rada tikai kalpus. Turpretī ticība dara ticīgos par Dieva bērniem jeb dēliem; pēc tam seko īsti labie darbi.

Ir jāpierod pie apustuļa vārdiem, kādus viņš lieto, parādīdams atšķirību starp kalpu un bērnu. Par “kalpiem” Sv. Pāvils sauc tos, kas grib kļūt svēti ar darbiem; par tiem jau diezgan esam runājuši. Par “bērnu” viņš sauc Kristum ticīgo, kas bez saviem darbiem, tikai caur ticību top un ir taisnots. Tas tādēļ, ka darbu svētais kalpo ne tā kā bērns un mantinieks savā īpašumā, bet kā algādzis, kas strādā svešā īpašumā. Kaut arī kalpa un bērna darbi ir līdzīgi vai pat vienādi, šos cilvēkus vienu no otra atšķir prāts, sirdsapziņa un ticība. Bērnam ir sirdsapziņa un viņš domā, ka, būdams mantinieks, viņš šeit paliks; kalps domā, ka viņam galu galā būs jāiet projām – viņam mantojums nerūp, viņš to nemaz negaida. Tā arī Kristus Jņ. 8:35 saka: “.. vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.”

Kainiskie svētie, kam nav šīs kristīgās ticības, arī paši atzīst, ka neuzdrīkstas droši uzskatīt sevi par Dieva bērniem, bet bīstas no šādas – kā viņiem šķiet – ķecerīgas pārdrošības, palikdami savās šaubās. Tādēļ arī tiem notiek, kā viņi ticējuši – viņi tiešām nav Dieva bērni un nekad par tādiem nekļūst. Viņi neiemanto pestīšanu, tomēr turpina darīt bauslības darbus, vingrināties un piespiest sevi; tā dzīvodami, viņi ir un paliek kalpi, kas nesaņem neko vairāk kā vien savu laicīgo algu – mieru, godu un labas dienas uz šīs zemes. To arī tagad redzam pie mūsu garīdznieku kārtas, kam šajā pasaulē pieder visas bagātības, vara, gods un atzinība. Tā ir viņu alga; viņi ir kalpi, nevis bērni, tādēļ mirstot tiek izstumti no mūžīgā mantojuma, ko viņi nav gribējuši, nedz spējuši saņemt caur ticību šajā dzīvē. Redzi, tātad kalpu un bērnu darbi nav vienādi – ticība un cilvēka domas dara tos atšķirīgus.

Apustulis grib sacīt – un tā tas patiesi ir -, ka bez šādas ticības bauslība līdz ar visiem tās darbiem rada tikai kalpus; jo vienīgi ticība rada Dieva bērnus. Šo ticību nevar dot ne bauslība, ne darbi, ne cilvēka daba – to nes sev līdzi vienīgi Evaņģēlijs, ko cilvēks uzklausa. Tas ir žēlastības vārds; kur vien tas tiek sludināts un uzklausīts ar klusām sirdīm, tam seko Svētais Gars. To apliecina Ap. d. 10:44, kur sacīts, ka Svētais Gars nācis pār Kornēliju un viņa ļaudīm, kad tie uzklausījuši Sv. Pētera sludināšanu.

Arī bauslība nav dota ar kādu citu nolūku kā vien tādēļ, lai cilvēks ar tās palīdzību atzītu, cik ļoti viņam trūkst Dieva žēlastības, ka viņam nav vis bērna, bet kalpa prāts; ka viņš kalpo Dievam bez ticības un uzticēšanās, turklāt vēl nelabprāt. Viņi paši arī atzīst, ka tiem nav šādas paļāvības, un, ja šo atzīšanos vajadzētu turpināt, tiem nāktos sacīt, ka viņi drīzāk gribētu dzīvot bez bauslības nekā ar labu prātu tai pakļauties. Tātad visas šīs lietas viņiem ir uzspiestas un netiek darītas ticībā; viņiem nākas atzīt, ka ar bauslību tie nekur tālāk nevar tikt. Tādēļ no bauslības šādiem cilvēkiem jāmācās un jāapzinās tas, ka viņi ir kalpi, nevis bērni, un jādomā, kā būtu iespējams pāriet no kalpu kārtas bērnu kārtā, jāatliek malā savi darbi un nodomi, lai caur Dieva žēlastību un ticību nonāktu pie pareizas dzīves.

Tāda būtu pareiza bauslības izpratne un pielietojums – visus, kas pilda bauslības prasības bez ticības, tā pārliecina un parāda tiem, ka viņi ir kalpi, kas bauslības darbus dara nelabprāt, bez paļāvības uz Dieva žēlastību. Viņiem pašiem tas jāpamana, jāpārbauda sevi un jāiemācās atzīt, cik nelabprātīgi un neticīgi viņi ir, – lai beidzot sāktu meklēt palīdzību citur, nevis paši uzdrīkstētos mēģināt bauslību piepildīt. Jo to iespējams pildīt tikai ar labu prātu un tikai Dieva bērniem; bauslība ir kalpu un nelabprātīgo ienaidniece.

Pat atzīdami, ka netic, vajādami ticību, kas dara cilvēkus par Dieva bērniem, sajuzdami savu nelabprātību un vēlēdamies atbrīvoties no bauslības, viņi tomēr uzdrīkstas mēģināt ar bauslības darbu palīdzību kļūt dievbijīgi. Viņi negrib kļūt par Dieva bērniem, bet grib palikt kalpi, tomēr dzīvot un palikt namā; tie visu sajauc un sagroza. Bauslību (kas kļūst tiem par piedauzību, lai gan viņiem no tās vajadzētu mācīties atzīt sevi par nelabprātīgiem kalpiem, atmest cerību uz saviem spēkiem un turēties pie ticības, kas nes žēlastību un dara visus ticīgos par Dieva bērniem) viņi saista tikai ar darbiem, pārdroši iedomādamies, ka, darīdami darbus, varēs to piepildīt. Tā viņi neļauj piepildīt bauslības galveno mērķi, turklāt pretojas ticībai un Dieva žēlastībai, uz ko bauslība viņiem rāda ceļu, vada un mudina; viņi paliek akli, nesaprātīgi, bet strādīgi kalpu ļaudis. To grib parādīt un izteikt Sv. Pāvils Rom. 3:20 un 7:7, skaidri un droši sacīdams: “Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Dieva priekšā.” Kādēļ ne? Viņš pats uz šo jautājumu atbild un saka: tādēļ, ka ar bauslības palīdzību nav panākams nekas vairāk kā vien grēka atziņa.

Mīļais, kā tad tas notiek? Paskaties uz Kainu, un tu sapratīsi. Pirmkārt, viņš visus savus darbus dara saskaņā ar bauslību – ar lielām pūlēm un smagu darbu, tajā pašā laikā brīvi atzīdams savu neticību tam, ka ir Dieva bērns un svēts cilvēks. Jā, viņš nolād šādu ticību kā visbriesmīgāko pārdrošību un ķecerību – kā jau iepriekš sacīts. Kains grib palikt šaubās un gaidīt, līdz ar saviem darbiem būs kļuvis par Dieva bērnu.

Te nu tu skaidri redzi, ka šāds cilvēks nav ne labs, ne taisns – tādēļ ka viņam nav ticības, jā, viņš ir šādas ticības ienaidnieks, līdz ar to arī – taisnības ienaidnieks. Tādēļ arī viņa darbi nekādā ziņā nav labi, lai cik jauki un atbilstoši bauslībai tie izskatītos. Tā nu tu saproti, cik pareizi runā Sv. Pāvils, sacīdams: “.. ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Dieva priekšā.” Jo Dieva priekšā Vispirms jābūt taisnam pašam cilvēkam un tikai pēc tam – viņa darbiem. Bet cilvēku priekšā gan Kains var būt taisns ar saviem darbiem, jo cilvēki spriež pēc darbiem, nevis pēc to darītāja sirds. Cilvēki vērtē personu pēc darbiem; Dievs vērtē darbus pēc personas. Bet pirmais bauslis prasa un pavēl: mums jāņem vērā un jāgodā Dievs, tas ir, jāuzticas Viņam, jābalstās un jāpaļaujas uz Viņu; tā ir patiesa ticība, kas dara cilvēkus par Dieva bērniem. Tā tu ar bauslības palīdzību saskati un atzīsti Kaina grēku, proti, viņa neticību; līdzīgā veidā arī pats sevī vari apjaust, vai tu tici vai ne – bez šādas bauslības to neviens nevarētu apjaust, nedz atzīt. Redzi, to Sv. Pāvils sauc par grēka atziņu caur bauslību.

Bet izkļūt no šādas neticības tu pats nevari; te tev nevarēs palīdzēt arī bauslība. Tādēļ visiem taviem darbiem, ar ko tu domā piepildīt bauslību, ir jāpaliek tikai bauslības darbiem; tie nespēj tevi taisnot Dieva priekšā, jo Viņš atzīst par taisniem vienīgi tos, kas Viņam tic un ir Viņa bērni. Tikai viņi piepilda bausli un godā Dievu kā patiesu Dievu. Jo – ja arī tu ar darbiem nomoki sevi līdz nāvei, tomēr tajos tava sirds nevar smelties ticību, ko prasa bauslis. Jā, darbi šādu ticību nepanes un neatzīst; tie – kā jau sacīts – arī nezina, ka bauslība prasa ticību. Tādēļ tas, kas domā panākt taisnošanu ar darbiem, paliek velna moceklis, ticības un bauslības vajātājs – līdz brīdim, kad atzīst patiesību par sevi, atmet paļaušanos uz saviem darbiem, dod godu Dievam, atzīst, ka viņš pats nav nekas, un sauc tikai pēc Dieva žēlastības, jo Dievs ar bauslību ir novedis viņu līdz šādai atziņai. Tad arī nāk ticība un žēlastība, kas piepilda tukšos un paēdina izsalkušos. Tad seko godīgi un labi darbi. Tie vairs nav bauslības darbi, bet žēlastības Gara darbi; Raksti tos sauc par Dieva darbiem – Viņš tos mūsos paveic. Jo viss, ko mūsos nav darījis Dievs ar savu žēlastību, viss, ko esam darījuši paši no sevis, bez Viņa žēlastības, noteikti ir tikai bauslības darbi, kas nav derīgi taisnošanai, bet ir ļauni darbi un pretošanās Dievam – neticības dēļ, kurā tie darīti.

Otrkārt, šāds Kains savus darbus nekad nedara labprāt, ar brīvu, priecīgu sirdi; ja nu vienīgi tad, kad jau iepriekš ir saņēmis par tiem atlīdzību un ieguvis to, ko vēlējies – gluži kā kalps, kas nepilda savu pienākumu, ja to nespiež vai arī neļauj tam darīt pēc viņa prāta. Tā ir nekrietna saime, kas slinko un mūk, ja to nedzen pie darba. Tātad katrs Kains ir nekrietns Dieva priekšā un netīkams Viņam, jo bauslības darbus viņš nedara citādi kā vien bailēs no elles un mokām vai arī – gaidīdams, ka Dievs pildīs viņa prātu un bagātīgi atlīdzinās viņa darbus. Nu tu atkal redzi, ka šādu Kainam līdzīgu cilvēku sirdīs nav prieka par bauslību; tās meklē tikai savu labumu vai bīstas no soda. Ir skaidrs, ka sirds dziļumos viņi ir bauslības ienaidnieki, kas labprāt vēlētos, kaut bauslības nebūtu. Tā nu šie bauslības darbu darītāji paši nav labi, tādēļ arī viņu darbi nav labi, jo viņi tos dara tikai, baiļu piespiesti vai meklēdami savu labumu, it kā ar savām lūgšanām būtu panākuši, ka Dievs dara viņu prātu.

Tātad bauslība mums māca apjaust sevī šādu nelabprātību, kas ir grēks Dieva priekšā. Jo kas gan tas par svētumu, ja ar rokām dari darbus, taču ar sirdi neesi padevīgs un labvēlīgs bauslībai un pašam bauslības Devējam? Nebūt padevīgam bauslībai ir grēks. Redzi, to Sv. Pāvils šeit nosauc par grēka atziņu caur bauslību – ka cilvēkam savā sirdī nākas apjaust nepatiku pret bauslību un izbīties šo jūtu dēļ, atmest paļaušanos uz saviem darbiem un ar steigu sākt tiekties pēc Dieva žēlastības, kas atņemtu viņa sirdij šo nepatiku un radītu viņā labprātīgu, priecīgu garu, kas uzņem bauslību ar sirsnīgu prieku un pakļāvību, darīdams darbus labprātīgi un nepiespiesti, bez savtīgiem nolūkiem; nu viņš nemeklē atalgojumu un nebīstas no sods, bet taisnība un bauslība pati par sevi viņam ir tīkama. Tā cilvēks no kalpa pārtop par bērnu, no saimes locekļa – par mantinieku. Šo Garu nes un dod vienīgi Kristus ticība un nekas cits – kā jau iepriekš ir sacīts. Tagad lasīsim tālāk apustuļa vēstuli.

“.. kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder.”

Tā ir līdzība, kas ņemta no cilvēku sadzīves. Mēs redzam, ka nepilngadīgs mantinieks, kam vecāki atstājuši mantojumā vai ar savu testamentu novēlējuši mantu, tiek audzināts un uzturēts viņam piederošajā namā gluži kā kalps. Viņam vēl nav tiesību ar šo mantu rīkoties un to brīvi izlietot, darot visu, kas pašam ienāk prātā. Mantinieks tiek audzināts bijībā un saņem no sava īpašuma tikai tik, cik vajadzīgs ēdienam un apģērbam, lai gan visa manta pieder viņam. Tādēļ viņš ir kā svešinieks, kā kalps pats savā īpašumā.

Tāpat arī šeit, garīgās lietās. Dievs ir sastādījis savu Testamentu, 1. Moz. 22:18 apsolīdams Ābrahāmam, ka viņa dzimumā, Kristū, būs svētītas visas tautas. Šo Testamentu ir apstiprinājusi Kristus nāve, un pēc Viņa augšāmcelšanās tas ticis atklāts caur Evaņģēliju, kas arī nav nekas cits kā šā Testamenta pasludinājums un atklāsme. Tajā visai pasaulei tiek sacīts, kā Kristū, Ābrahāma dzimumā, visiem ļaudīm piešķirta un dāvāta žēlastība un svētība, kuru var saņemt katrs, kas grib šim pasludinājumam ticēt.

Pirms šis Testaments ir ticis atvērts un pasludināts, Dieva bērni ir dzīvojuši zem bauslības, ļāvušies bauslības darbu spaidiem un apgrūtinājumiem, kaut arī, šos darbus darīdami, nav iemantojuši taisnošanu; arī viņu darbi ir bijuši nederīgi kalpu darbi. Tomēr, tā kā šie cilvēki ir bijuši izredzēti nākamajai ticībai, kas tos darīs par Dieva bērniem, tad viņi, neapšaubāmi, ir īstie šīs žēlastības un svētības mantinieki – tādi viņi bijuši jau tolaik, kad neko no sava mantojuma vēl nevarēja saņemt, nedz lietot, bet dzīvoja kalpu dzīvi, līdzīgi neticīgajiem darīdami bauslības darbus. Arī mūsu dienās visur vēl arvien notiek tas pats – daudzi no tiem, kas agrāk bija nogrimuši darbos, tagad sāk ticēt un iepazīt ticību; arī viņi agrāk neko par šo ticību nav zinājuši un visu savu dzīvi pavadījuši bauslības darbos – gluži tāpat kā visi pārējie liekuļi. Bet tagad viņi ir satvēruši ticību un pieņēmuši savu mantojumu, tātad arī agrāk noteikti bijuši mantinieki – Dieva izredzētie, lai gan paši nav to zinājuši līdz pat noteiktajam laikam un dzīvojuši gluži kā kalpi, kā Kainam līdzīgi darbu svētie.

Tā arī tagad daži no tiem, kas joprojām paliek pie darbiem un kainiska svētuma, būdami kalpi līdz ar citiem Kainam līdzīgiem ļaudīm, tomēr ir mantinieki un nākamie Dieva bērni – tādēļ, ka viņi nāks pie ticības, lai atbrīvotos no savas kalpu dabas un noliktu malā bauslības darbus; viņi saņems vislielāko dārgumu un taisnības mantojumu, tapdami taisnoti un pestīti neatkarīgi no darbiem. Pēc tam viņi darīs visus savus darbus brīvprātīgi, Dievam par godu un tuvākajam par labu, nemeklēdami atlīdzību un necenzdamies ar darbiem panākt taisnošanu; jo to visu viņi ir jau saņēmuši – šajā mantojumā un vislielākajā dārgumā caur ticību, ko Kristus tiem piešķīris savā Testamentā, kuru vēlāk licis caur Evaņģēliju atvērt, nolasīt un pasludināt; to Viņš ir darījis no tīras žēlastības un žēlsirdības.

Redzi, šo Dieva Testamentu ir iepazinuši Ābrahāms un visi tēvi; tas dots arī viņiem, tāpat kā mums visiem; lai gan viņu dzīves laikā tas vēl netika lasīts un pasludināts, kā tas noticis pēc Kristus debesbraukšanas. Tomēr tēvi ir saņēmuši to pašu, ko mēs – tieši ar to pašu ticību, ar ko mēs – un visi Dieva bērni – saņemam savu mantojumu. Mums ir viena žēlastība, viena svētība, viens Testaments, viena ticība – gluži kā ir viens Tēvs, viens mūsu visu Dievs.

Te tu redzi, kā Sv. Pāvils it visur savās vēstulēs māca, ka taisnošana nenāk caur darbiem, bet vienīgi no ticības, bez mūsu darbiem; tā nav saņemama pa daļām, bet gan – visa uzreiz. Jo Testaments sevī ietver visu: taisnošanu, mantojumu un vislielāko dārgumu. Caur ticību mēs to visu iegūstam savā īpašumā – visu uzreiz, nevis pa daļām. Tādēļ ir skaidrs, ka nevis kāds darbs, bet tikai ticība atnes mums šādus dārgumus, tas ir, taisnošanu un pestīšanu; uzreiz, nevis pakāpeniski (atšķirībā no darbiem, kas ir paveicami pa vienam) ticība dara mūs par Dieva bērniem un mantiniekiem, kas vēlāk brīvprātīgi dara visdažādākos darbus – bez kalpa domām, bez nodoma ar darbiem kļūt dievbijīgam un kaut ko nopelnīt. Nekādi nopelni te nav vajadzīgi; ticība to visu dod par brīvu – tā dod daudz vairāk, nekā cilvēks spētu nopelnīt. Dieva bērni dara darbus bez atlīdzības, jo viņiem jau pieder viss, ko kainiski svētie ar saviem darbiem cenšas iegūt un tā arī nekad neiegūst, proti, taisnošanu un dievišķo mantojumu jeb žēlastību.

“Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospraustam laikam.”

Tie ir cilvēki, kas mantinieku audzina un raugās, lai viņš paliktu sava tēva īpašuma tuvumā – lai jaunais mantinieks nekļūtu mežonīgs un nedauzītos apkārt pa pasauli. Lai gan aizbildņi un pārvaldnieki nenodod mantojumu viņa rokās, tie mantiniekam ir daudzējādā ziņā vajadzīgi un noderīgi; pirmkārt, kā jau sacīts, viņi to patur mājās, viņa īpašuma tuvumā, lai viņš būtu krietns un cienīgs mantojuma saņēmējs; lai viņa tieksme pēc mantojuma pieaugtu, redzot, cik stingri viņa aizbildņi viņu audzina. Jo, kļūdams saprātīgāks, viņš sāk tiekties pēc brīvības un nelabprāt pakļaujas svešinieku varai.

Tā notiek un ir jānotiek ar ikvienu, kas vēl dzīvo kā kalps, būdams bauslības varā, un dara darbus, ko tā prasa. Bauslība ir aizbildne un audzinātāja, kuras pakļautībā šis cilvēks atrodas – gluži kā svešu ļaužu varā. Viņš atrodas bauslības varā, pirmkārt, tādēļ, lai tiktu audzināts, lai tiktu atturēts no ļauniem darbiem – baidīdamies no soda, paklausīdams ārējai varai; bauslības dēļ viņš nevar kļūt vieglprātīgs un bezrūpīgs, nevērīgs pret Dievu un savu pestīšanu – kā mēdz notikt ar tiem, kas brīvi atļaujas grēkot; otrkārt, bauslība māca cilvēkam iepazīt pašam sevi un nākt pie prāta, ieraudzīt, cik nelabprāt viņš pakļaujas bauslības prasībām un ka nevienu pašu darbu nav darījis ar labu prātu, kā bērns, bet arvien rīkojies kā kalps, kas ir spiests strādāt. Tā viņš atzīst un saprot, kā viņam pietrūkst, proti, brīva, jauna, labprātīga gara, ko ne bauslība, ne bauslības darbi viņam nespēj dot; jā, jo vairāk viņš strādā, jo grūtāki un nepatīkamāki viņam kļūst bauslības darbi – tas notiek gara trūkuma dēļ.

Atklājis sevī šādas lietas, viņš redz, ka ir pildījis bauslību tikai ārēji – ar darbiem; turpretī iekšēji, savā nelabprātīgajā, negribīgajā sirdī bijis bauslības pretinieks un ienaidnieks; tātad viņš ir nemitīgi grēkojis pret bauslību, lai arī ārēji dzīvojis kā svētais, pēc bauslības prasībām. Viņš bijis īsts Kains un liels liekulis. Nu viņš redz pats savām acīm, ka viņa darbi ir bauslības darbi, taču sirds ir grēka pilna, jo sirds arvien ir pretojusies bauslībai, tātad – tiekusies uz grēku; tikai viņa rokas ir pakļāvušās bauslības spaidiem.

Tādēļ arī Sv. Pāvils šādus darbus sauc par “bauslības darbiem”. Jo bauslība piespiež cilvēku tos darīt; tie arī ir tikai darbi – un nekas vairāk. Taču bauslība grib arī cilvēka sirdi – lai viņš labprāt pildītu bauslības prasības, lai varētu sacīt ne vien “bauslības darbi”, bet arī “bauslības sirds”, ne vien “bauslības rokas”, bet arī “bauslības griba, prāts un spēki”, kā 1. psalmā 1.-2. pantā sacīts: “Svētīgs tas cilvēks .., kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem..”. Tādu prātu bauslība prasa, bet nesaņem; cilvēka daba pati no sevis to arī nespēj dot, tādēļ bauslība tai uzbrūk un pazudina, nolemdama elles mokām – kā visus, kas ir nepaklausīgi Dieva baušļiem. Te nu ir tikai bailes un sirdssāpes, taču nav neviena, kas nāktu palīgā. Tagad pienācis tēva noteiktais laiks, nu sirds ilgojas pēc žēlastības un palīdzības; nu tā atzīst savu postu, nespēku un vainu; nu tā atmet pārdrošo paļāvību uz saviem darbiem un pati tos nonicina. Jo cilvēks ir sapratis, ka atšķirība starp viņu un acīmredzamu grēcinieku ir tikai ārējos darbos; sirdī viņš ir tāds pats bauslības pretinieks kā ikviens grēcinieks. Jā, iespējams, ka viņa sirds nīst bauslību vēl vairāk nekā citu grēcinieku sirdis. Tas tādēļ, ka grēcinieks, darīdams grēku, vairs neizjūt pret to tik lielu patiku un var pat sākt to ienīst, pieredzēdams nelaimes un zaudējumus, ko grēks nes sev līdzi. Turpretī šis cilvēks, kuram ceļā stājas aizbildne bauslība, gribēdama viņu aizkavēt, var iekvēloties kārībās un tieksmē uz grēku, tomēr ar darbiem negrēkot; tā nu viņš darbos ir dievbijīgāks, bet sirdī – ļaunāks par katru grēcinieku.

Katram ir saprotams, kas notiek, ja rokas paklausa bauslībai, bet visa sirds tiek atdota grēkam. Sirds ir kas nesalīdzināmi vairāk par darbiem jeb rokām. Kas gan cits te tiek darīts, kā – salmi atdoti bauslībai, bet graudi – grēkam; Dievam tiek čaumalas, bet velnam – kodoli? Notiek tieši tas, par ko runā evaņģēlijs: acīmredzama grēcinieka grēki ir skabarga salīdzinājumā ar šāda cilvēka grēku, kas ir kā liels baļķis.

Te klāt nāk vēl tāda nelaime, ka Kains šo baļķi neredz un nespēj šādā veidā ar bauslības palīdzību iepazīt pats sevi, bet paliek neprātīgs un nocietināts savos darbos, neievērodams savu iekšējo nešķīstību; viņš, daudz nedomādams, sāk pārdroši tiesāt visu pasauli, nicina grēciniekus tāpat, kā to dara farizejs evaņģēlijā, iedomādamies, ka viņš pats nav tāds kā citi cilvēki. Kains pats sev šķiet dievbijīgs, un, ja kāds taisnīgi nosoda viņa dzīvi un darbus, Kains saniknojas un sāk trakot – nonāvē Ābelu, vajā katru, kas viņu grib nosodīt, aizbildinādamies, ka darot to labo darbu un taisnības dēļ, lai pagodinātu Dievu. Viņš grib, lai arī šīs vajāšanas tiktu atzītas par lielu nopelnu, jo viņš taču vajā Dieva zaimotājus, ķecerus, maldīgos – ļaunus cilvēkus, kas grib viņu maldināt un novērst no labajiem darbiem! Redzi, tā piepildās viss, ko Raksti saka par šiem indīgajiem gariem; Kristus viņus nosauc par odžu dzimumu un čūskas bērniem. Tāds cilvēks ir un paliek Kains; tie ir un paliek kalpi.

Bet tie, kam jākļūst par Ābelu, kas ir Dieva bērni, bauslībā iemācās pazīt paši sevi. Tie jūt, cik nelabprātīgas pret bauslības prasībām ir viņu sirdis, tādēļ atkāpjas no savas pārdrošības, apzinādamies savu necienību un pārstādami lepoties ar to, ko viņu rokas un kājas paveikušas. Tad arī nāk Evaņģēlijs, tad Dievs dod žēlastību pazemīgajiem, kas saņem Testamentu un ticību; un ticībā tie saņem Svēto Garu. Svētais Gars rada viņos jaunu sirdi, kam ir prieks par bauslību un naids pret grēkiem; šī sirds no brīvas gribas un labprāt dara visu labo. Te vairs nav bauslības darbu, bet ir bauslības sirds. Ir pienācis Tēva noteiktais laiks – mantiniekam nu vairs nav jābūt kā kalpam un jāpaklausa aizbildņiem un pārvaldniekiem. To Sv. Pāvils pauž ar šādiem vārdiem:

“Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku (elementu) kalpībā.”

Te mums jāmācās pareizi saprast apustuļa vārdus. Ar pasaules elementiem nav domāti četri dabiskie elementi – uguns, gaiss, ūdens un zeme; arī citur Rakstos vārds “elementi” nav lietots šādā nozīmē. Izpratne par dabiskajiem elementiem cēlusies no pagānu gudrības, un būtu briesmīga nekrietnība, ja mēs aplūkotu Rakstus, palikdami pie šādas izpratnes. Sv. Pāvils par “elementiem” sauc Rakstus jeb bauslības burtu; jo arī latīņu un grieķu valodā burti tiek saukti par elementiem. Tā arī Ebr. 5:12 apustulis raksta: “.. lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārdu pirmsākumus..”. Tāpat Kol. 2:8: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” Tāpat arī Gal. 4:9-10: “.. kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.”

Apustulis nicīgi nosauc bauslību par “elementiem” jeb burtiem, kas ir nespēcīgi un nabadzīgi, tādēļ ka nespēj mums palīdzēt. Turklāt bauslība dara cilvēkus nespēcīgus un nabadzīgus – jo tā prasa sirdi un prātu, taču ne cilvēka sirds, ne prāts neturas pie bauslības. Tādēļ arī sirdsapziņa kļūst nespēcīga un vāja, atzīdama, ka būtu nepieciešams kas tāds, kā tai nav un ko tā arī nespēj iegūt. Šo domu Sv. Pāvils izsaka 2. Kor. 3:6: “.. burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.”

Daži ar šiem “elementiem” saprot nevis burtu jeb bauslību, bet ceremonijas un ārējās izturēšanās paražas dievkalpojumā un krietnā dzīvē, ar ko cilvēki mēdz iesākt arī, mācīdami bērnus. Tādā nozīmē elementi būtu pirmie, vienkāršākie, bērnišķīgākie dievkalpojuma elementi.

Bet apustulis runā par “šīs pasaules elementiem”, tādēļ ka visi darbu svētie, darīdami bauslības darbus, pilda tikai noteikumus, kas saistīti ar ārējām, laicīgām, pasaulīgām lietām, tādām kā dienas, ēdieni, apģērbi, vietas, personas, trauki utt. Tās visas ir šai pasaulei piederīgas, radītas lietas, kurās tiek darīti bauslības darbi. (Tādēļ vācu valodā sakām “äußerliche Satzungen” – ārēji noteikumi).

Bet ticība turas pie lietām, kas atrodamas ārpus šīs pasaules – pie Dieva, Viņa vārda un Viņa žēlastības; tā taisno cilvēku ne caur darbiem, ne kādām citām laicīgām lietām, bet tikai caur mūžīgo, neredzamo Dieva žēlastību. Viņam visas dienas ir vienādas, visi ēdieni vienlīdz labi, visas vietas, personas, apģērbi un visas citas laicīgās lietas līdzvērtīgas, jo neviena no tām ne palīdz, ne kaitē viņa svētumam un taisnībai – atšķirībā no tā, ko domā Kains un darbu svētie. Tādēļ ticība raugās nevis uz šīs pasaules elementiem vai pirmspēkiem, bet uz mūžīgo dārgumu pilnību. Tāpat arī – pat darbodamies ārējās, laicīgās lietās, ticīgais nedomā par šīm lietām; jo viņš šādus darbus dara brīvi un nepiespiesti, nepievērsdams uzmanību personām, vietām, laikiem, ēdieniem, apģērbiem utt. Viņš nemeklē neko īpašu, bet dara, kas darāms, un viņa laicīgajai dzīvei nav īpaša apzīmējuma, nedz kādu īpašu pazīmju.

Bet Kainam gan ir vajadzīgs kāds apzīmējums un atšķirības: viņš neēd gaļu, viņš nevalkā melnas drānas, viņš nelūdz pagalmā, viņš ievēro kādu īpašu dienu, viņš pievēršas drīz vienai, drīz citai lietai, tomēr tās visas ir tikai laicīgas, pasaulīgas un pārejošas lietas. Tādēļ visi Kainam līdzīgie ļaudis ir šīs pasaules elementu un pirmspēku kalpi, lai arī plātās ar svētajiem ordeņiem, labiem tikumiem un īsto pestīšanas ceļu. Par to apustulis runā Kol. 2:20-23: “Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā, piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! – Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai.”

No šiem vārdiem un visa iepriekš sacītā varam secināt, ka visi ordeņi un klosteri, visi, ko tagad dēvējam par garīdznieku kārtu, dzīvo tādu dzīvi, kas ir pretrunā ar Evaņģēliju un kristīgas dzīves brīvību; viņi ir daudz vairāk apdraudēti nekā pasaulīgi cilvēki, jo viņu dzīve ir piesaistīta šīs pasaules elementiem – tā ir atkarīga no apģērbiem, personām, vietām, ēdieniem, traukiem, laikiem un ceremonijām, kas ir tikai laicīgas un pasaulīgas lietas. Turēdamies pie tām, viņi cer kļūt dievbijīgi un garīgi; līdz ar to viņu ticība jau ir zudusi un viņi vairs nav kristieši; visa viņu dzīve ir viens vienīgs grēks un samaitātība.

Tādēļ viņiem vairāk nekā visiem pārējiem ļaudīm ir nepieciešams nopietni izvērtēt šo savu dzīvi un stingri turēties pie ticības, kas atrod taisnību ārpus pasaules un visām šīm pasaulīgajām lietām. Jo tāda izlikšanās un liekulība ar lielu spēku rauj cilvēku projām no ticības – daudz spēcīgāk nekā rupjie, acīmredzamie grēki – un rada ļaudis, par kuriem Sv. Pāvils šeit saka: “.. kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā”, tas ir, mēs vēl nepazinām ticību un dzīvojām, darīdami vēl tikai bauslības darbus; mēs nelabprāt, kā kalpi darījām šādus darbus, kas saistīti ar laicīgām lietām, gribēdami ar tiem kļūt dievbijīgi un panākt pestīšanu. Šie mūsu nodomi bija aplami, tie dara cilvēkus par kalpiem un neļauj tiem pieaugt; pašiem darbiem nebūtu nekādas vainas, ja vien tie netiktu darīti ar nepareizu nolūku; bet to var mainīt vienīgi ticība – tā māca mums kļūt dievbijīgiem tikai caur Dieva žēlastību, visas laicīgās lietas atstājot katra brīvai izvēlei.

“Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.”

Tā kā bauslība nespēj dot ne taisnību, ne ticību, tāpat to nevar izpelnīties cilvēka daba ar visiem saviem darbiem, Sv. Pāvils mums norāda uz Kristu, kas mūsu vietā ir nopelnījis mums šādu ticību; Viņš ir taisnošanas Meistars. Jo mūsu taisnība nav iegūta bez maksas – tā ir dārgi maksājusi – proti, ir bijis vajadzīgs pats Dieva Dēls. Apustulis saka: “.. kad laiks bija piepildījies”, tas ir, beidzoties tiem laikiem, kad bijām nepieauguši un kalpi. Sv. Pāvils šeit runā tā, kā Raksti mēdz darīt: laiks ir piepildījies tad, kad tas ir galā, – kā Ap. d. 2:1 lasām: “Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi..”, tāpat 2. Moz. 23:26: “Es darīšu pilnu tavu dienu skaitu”, tas ir, Es negribu tās saīsināt, bet ļaut tām visām piepildīties; un Lk. 1:57: “Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt..”.

Tādēļ augsti mācītie vīri ir maldījušies, skaidrodami Sv. Pāvila vārdus šādi: piepildījuma laiks esot žēlastības laiks, kas atnācis pēc Kristus piedzimšanas. Taču apustulis saka pavisam ko citu – nevis “piepildījuma laiks”, bet “laika piepildījums” – ir piepildījies iepriekšējais laiks – tas ir, laiks, ko Tēvs noteicis, norādīdams, cik ilgi mantiniekam viņa jaunības dēļ jāpaliek pakļautam aizbildņiem un pārvaldniekiem.

Jūdiem šis laiks ir piepildījies līdz ar Kristus nākšanu miesā. Tas piepildās vēl arvien, ik dienu – kad cilvēks caur ticību top apgaismots, tā ka viņa kalpa dzīve un bauslības darbu laiki ir galā. Kristus nākšanai miesā nebūtu bijis nekādas nozīmes, ja tā sev līdzi nenestu šādu garīgu ticības atnākšanu. Tādēļ Kristus ir nācis miesā, lai īstenotu šo garīgo atnākšanu; jo visiem, kas pirms un pēc Viņa nākšanas miesā ir tai ticējuši, Viņš arī ir atnācis. Tā arī sentēviem šīs ticības dēļ Kristus bija jau atnācis, turpretī pie tagadējiem jūdiem vēl šodien nenāk – viņu neticības dēļ. No pasaules sākuma līdz pat tās galam visiem jāturas pie Kristus nākšanas miesā – to darot, ikviens var beigt savus kalpa dzīves laikus, lai kad un kur viņš dzīvotu. Tā nu katram piepildās savs laiks – kad viņš sāk ticēt Kristum – tam, kas senlaikos tika gaidīts atnākam un nu ir atnācis.

Taču šī Rakstu vieta ir tik bagātīga, ka nezinu, vai spēsim to pietiekami plaši aplūkot un aptvert. Nepietiek ar to vien, ka ticam Kristus atnākšanai; mums jātic, ka Viņš atnācis tā, kā Sv. Pāvils šeit saka, proti, ka Kristus ir Dieva sūtītais un Dieva Dēls; ka Viņš ir patiess cilvēks; ka Viņa māte ir jaunava; ka Viņš vienīgais ir piepildījis visu bauslību; ka Viņš to visu darījis ne sevis, bet mūsu dēļ – lai mēs saņemtu Dieva žēlastību. Aplūkosim šīs lietas citu pēc citas. Pirmo māca viss Jāņa evaņģēlijs – kā jūs dzirdējāt iepriekš, Kristus Dzimšanas svētkos; Sv. Jānis arvien uzsver, ka Kristus ir Dieva Dēls, ko Tēvs ir sūtījis. Kas netic, ka Kristus ir patiess Dievs, tas jau ir pazudis – kā teikts Jņ. 8:24: “.. ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.” Tāpat Jņ. 1:4: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” Un Jņ. 14:6: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”

Dvēselei nevar pietikt un nepietiek ar kādu citu lietu kā vien – ar visaugstāko dārgumu, kas tai ir dzīvības un pestīšanas avots. Tādēļ Dievs pats ir gribējis būt tas, pie kā dvēselei jāturas un kam tai jātic. Vienīgi Dievam pienākas šāds gods, ka visa radība tic Viņam. Tādēļ pats Dievs ir nācis un tapis cilvēks, upurējis sevi cilvēku labā, vilcis cilvēkus pie sevis, aicinājis viņus, lai tie Viņam ticētu. Pašam Dievam nebūtu bijis vajadzīgs nākt un kļūt cilvēkam; tas bija vajadzīgs un nepieciešams mums. Ja Kristus, kam esam pieķērušies ar savu ticību, nebūtu patiess Dievs, tad jau Dievam būtu laupīts gods, kas pienākas vienīgi Viņam, savukārt, mēs zaudētu savu dzīvību un pestīšanu. Jo mums piederas ticēt vienīgi Dievam, kas pats ir Patiesība; bez Dieva nevaram ne dzīvot, ne iemantot pestīšanu.

Apustulis saka: “.. Dievs sūtīja savu Dēlu..”. Ja Dievs Viņu sūtījis, tas nozīmē, ka Viņš ir bijis jau agrāk, pirms nāca un kļuva cilvēks. Un, ja Viņš ir Dēls, tad ir daudz augstāks par eņģeļiem. Bet, ja Kristus ir augstāks par cilvēkiem un arī par eņģeļiem, kas ir augstākie visas radības vidū, tad Viņam ir jābūt patiesam Dievam. Jo būt Dieva Dēlam – tas nozīmē kaut ko daudz vairāk nekā būt eņģelim – kā jau minējām Kristus Dzimšanas svētkos. Tālāk: ja Viņš ir Dieva sūtītais un Dieva Dēls, tātad Viņam ir jābūt citai Dieva personai. Tātad Sv. Pāvils šeit māca, ka ir viens Dievs un divas personas – Tēvs un Dēls. Par Svēto Garu tiks runāts vēlāk.

Otrkārt, mums arī jātic, ka Kristus ir patiess, dabisks cilvēks un cilvēka bērns; kā Sv. Pāvils šeit saka: Viņš nācis no sievas jeb dzimis no sievas. Kas dzimst no sievas, ir patiess, dabisks cilvēks. Sievas daba un uzdevums ir iznēsāt patiesu cilvēku un nevienu citu. Kristus Jņ. 6:53 saka: “.. ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.” Šāda ēšana un dzeršana nenozīmē neko citu kā ticēt, ka Viņam, Dieva Dēlam, ir patiesa miesa un asinis – kā ikvienam cilvēkam. Tas arī ir Dieva apsolījums Ābrahāmam, ko lasām 1. Moz. 18:18; 22:18: “.. tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” Ja Kristum jābūt Ābrahāma pēcnācējam, Viņam jānāk no Ābrahāma miesas un asinīm un jābūt viņa dabiskajam bērnam.

Tādēļ neviens lai neuzdrīkstas izdomāt pats savu ceļu pie Dieva, meklēdams to savās lūgšanās vai darbos. Nekas nebūs līdzēts ar to, ka piesauksi Dievu tā, kā to dara jūdu un turki; tev jānāk pie Viņa caur Ābrahāma Pēcnācēju, caur Viņu tev jātiek svētītam – saskaņā ar Dieva apsolījumu. Viņš neļaus tev nākt citā, īpašā veidā un tavas kalpošanas dēļ nemainīs savu apsolījumu. Tev jāatsakās no savām iedomām un jāturas pie šā Ābrahāma Pēcnācēja, pie Viņa miesas un asinīm; citādi iesi pazušanā ar visu savu gudrību un prasmi, ar visu, ko tu par Dievu zini; jo Viņš Jņ. 14:6 saka: “.. neviens netiek pie Tēva kā vien caur mani.”

Kristus dievišķā daba ir mums pārāk augsta un neaptverama, tādēļ Viņš mūsu labā ir pieņēmis mūsu dabu – to dabu, kas mums vislabāk pazīstama. Tajā Viņš mūs gaida, tajā Viņš ir atrodams – un nekur citur. Kas Viņu tā piesauc, tas tūliņ tiek uzklausīts; te ir žēlastības tronis, no kura netiks atstumts neviens, kas pie tā nāk. Visi pārējie, kas ļauj Viņam veltīgi gaidīt, gribēdami kā citādi kalpot un piesaukt Dievu, kurš radījis debesis un zemi, ir jau saņēmuši atbildi Ps. 18:42, kur par tiem sacīts: “Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca To Kungu, bet Viņš neatbildēja.”

Treškārt, mums jātic, ka Kristus māte ir jaunava. To apustulis parāda, sacīdams: Dieva Dēls ir dzimis no sievas, tas ir – ne no vīra, kā dzimst visi pārējie bērni. Visu cilvēku vidū Viņš ir vienīgais, kas dzimis tikai no sievas. Apustulis nav sacījis: no jaunavas. Tas tādēļ, ka “jaunava” nav cilvēku dabiskā kārta jeb apzīmējums; turpretī vārds “sieva” apzīmē kārtu, kam pēc dabas pienākas iznēsāt un dzemdēt bērnus. Tātad Kristus māte ir patiesa sieviete, kas, atbilstoši savai dabai, ir nesusi šo augli, taču – tikai no sevis, ne no vīra; tādēļ viņa ir jaunavīga sieviete, nevis vienkārši jaunava.

Šī Kristus dzimšana apustulim ir svarīgāka nekā Marijas jaunavība. Tādēļ viņš nerunā par jaunavību, kas ir tikai īpaša, privāta rota, kam nav nekādas lielākas nozīmes; viņš nosauc Mariju par sievu, jo sievas daba ir svarīga ne tikai viņai pašai, bet arī viņas auglim. Jo Kristus piedzimšanā svarīgākā bija Marijas sievietes daba, nevis viņas jaunavība. Par Kristus māti tika izredzēta jaunava – taču ne viņas pašas, bet Kristus dēļ – lai Viņa māte būtu tāda sieviete, no kuras Viņš varētu piedzimt bez grēka. Un tas nevarētu notikt citādi kā – Viņam piedzimstot no jaunavas, tiekot ieņemtam un dzemdētam bez vīra līdzdalības.

Arī to nosaka Dieva apsolījums Ābrahāmam: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” Ja tās tiks svētītas, ir skaidrs, ka iepriekš tās bijušas nolādētas – miesīgās dzimšanas dēļ, kura notiek grēkos, kas nāk jau no Ādama. Ja šim Ābrahāma Pēcnācējam vajadzēja svētīt visus pārējos, Viņš pats nedrīkstēja būt nolādēts. Tātad Kristus nekādā ziņā nevarēja nākt caur Ādama dzimumu, kas ir caurcaurēm nolādēts.

Taču Viņam tajā pašā laikā vajadzēja būt Ābrahāma bērnam ar miesu un asinīm – lai būtu spēkā Dieva apsolījums, kas ir patiess un nevar maldināt. Kā tad tas varēja notikt? Kristum jābūt Ābrahāma bērnam, kas dzimis no miesas un asinīm, tomēr – tajā pašā laikā – Viņš nedrīkst būt miesīgā dzimuma bērns. Te atrasts vidusceļš: Kristus dzimis tikai no sievas, bet ne no vīra; Viņš ir patiess bērns, kas dzimis no sievas, patiess Ābrahāma pēcnācējs, tomēr nav dzimis grēkos, bet ir pilns svētības, tā ka caur Viņu var tikt svētīti visi, kas dzimstot līdzi nes lāstu. Tā nu Dieva Testaments ir izpildīts, izvairoties no miesīgā dzimuma un Ādama sērgas – miesīgā dzimšana ir īstenota garīgā veidā.

Tādēļ, lai arī svētā Jaunava Marija ir augsti godājama savas jaunavības dēļ, tomēr viņas sievas gods ir nesalīdzināmi lielāks – jo viņas sievišķā miesa ir bijusi līdzdalīga Dieva apsolījuma piepildīšanā un svētītais Ābrahāma Pēcnācējs ir viņas sievišķās miesas svētītais auglis; ar jaunavību vien te nebūtu pieticis, jā, tā pati par sevi neko tādu nespētu paveikt.

Ceturtkārt, mēs ticam, ka Kristus vienīgais ir piepildījis bauslību, – kā Viņš saka Mt. 5:17: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” To parāda arī apsolījums 1. Moz. 22:18: visa pasaule ir nolādēta, un Ābrahāma pēcnācējos tai jātop svētītai. Ja nu kāds ir nolādēts un bez svētības, tad viņš kā persona nav labs – tas ir Kains, tādēļ arī viņa darbi nav labi – kā jau iepriekš sacīts; Dievs visupirms uzlūko nevis darbus, bet personu – Ābelu un Kainu, un bauslības darbi nevienu nedara ne dievbijīgu, ne taisnu.

Tā kā Kristus atmet visus bauslības darbus, visupirms prasīdams, lai cilvēks būtu labs un svētīgs, daudziem ir šķitis, ka Viņš atmet labos darbus un grib atcelt visu bauslību; taču Viņš ir pirmais, kas māca darīt patiesi labus darbus. Tādēļ viņš vēršas pret šādiem maldiem, Mt. 5:17 sacīdams: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību”, atmezdams bauslības darbus, Es daudz vairāk vēlos, lai bauslība tiktu piepildīta caur ticību man – lai vispirms pats cilvēks kļūtu labs un pēc tam spētu darīt patiesi labus darbus. Tāpat Sv. Pāvils Rom. 3:31, atmezdams visus bauslības darbus un sludinādams vienīgi ticību, sacīja: “Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām.” Gluži tāpat arī tagad ļaudis apgalvo, ka mēs gribot aizliegt labos darbus, noraidīdami klostera dzīvi ar visiem tās darbiem. Bet mēs vēlētos, lai cilvēki vispirms nāktu pie patiesas ticības, tā kļūdami labi un svētīgi Kristū, Ābrahāma Pēcnācējā, un pēc tam darītu labus darbus, kas kalpotu miesas savaldīšanai un nāktu par labu tuvākajam; bet klosteri ar saviem darbiem neko tādu netiecas panākt – kā jau iepriekš pietiekami skaidri ir sacīts.

Taču ir jāievēro, ka neviens nevar pildīt bauslību, pirms kļuvis no tās brīvs, atraisīts no pakļautības bauslībai. Tādēļ mums atkal jāiemācās saprast Sv. Pāvila vārdus, ko viņš saka par atrašanos zem bauslības: mums jāzina, kurš ir un kurš nav zem bauslības varas. Visi, kas dara labus darbus tādēļ, ka tā ir pavēlēts – baidīdamies no soda vai meklēdami atalgojumu, – tie ir zem bauslības; tiem jābūt dievbijīgiem un jādara labi darbi, taču viņi to visu pilda nelabprāt. Tādēļ bauslība ir viņu kungs un uzraugs, bet viņi – tās kalpi un gūstekņi. Bet šādi ļaudis visi ir ārpus Kristus, Ābrahāma svētītā Pēcnācēja, – to apliecina mūsu pieredze un katra cilvēka sirdsapziņa. Jo, ja nebūtu piespiedējas – bauslības un soda vai atalgojuma, ja katrs pats pēc brīvas gribas un patvaļīgi varētu darīt visu, ko vēlas, negaidot ne sodu, ne atlīdzību, cilvēks darītu ļaunu un izvairītos no labiem darbiem – īpaši tad, ja viņš tiktu kārdināts un tas viņam būtu izdevīgi. Bet nu viņam ceļā stājas bauslība ar saviem draudiem un apsolījumiem, tādēļ viņš atturas no ļauna un dara labu – ne jau mīlestībā pret labo un naidā pret ļauno, bet bailēs no soda vai, gaidīdams atalgojumu. Tādēļ šādi ļaudis atrodas zem bauslības un tā viņus piespiež darīt labu – kā kalpus; tādi ir Kainam līdzīgi svētie.

Turpretī tie, kas nav zem bauslības, dara labu un nedara ļaunu neatkarīgi no bauslības ar visiem tās draudiem, apsolījumiem, sodiem un atalgojumiem. Viņi tā rīkojas no brīvas gribas, ar prieku un labprātīgi, mīlēdami labo un ienīzdami ļauno, tādēļ ka Dieva bauslība viņiem ir tik patīkama. Pat ja tas nebūtu noteikts ar bauslības likumiem, viņi negribētu darīt ko citu kā vien labu un gribētu atsacīties no visa ļaunā. Tie ir īstie bērni. Cilvēka daba to nespēj, bet vienīgi Ābrahāma Pēcnācējs – Kristus ar savu svētību, ar žēlastību un Svēto Garu rada šādus cilvēkus. Tādēļ “nebūt zem bauslības” nozīmē to pašu, ko – būt brīvam no vēlēšanās darīt ļaunu vai nedarīt labus darbus; tas nozīmē – darīt labu un nedarīt ļaunu ne baiļu, spaidu vai bauslības prasību dēļ, bet labprātīgi, mīlestībā un ar prieku, – itin kā bauslības nebūtu un šāda dzīve ritētu brīvi un dabiski, pati no sevis. Gluži tāpat kā ēdot, dzerot, atvieglojoties, guļot, ejot, stāvot, sēžot un darot citus dabīgus darbus, miesai nav vajadzīga nekāda bauslība, nedz mudināšana un tā visas šīs lietas dara pati no sevis – katru savā laikā un atbilstošā gadījumā, nebaidoties no soda un negaidot atalgojumu. Šādā ziņā droši varam teikt: miesa neatrodas zem bauslības; tā ir brīva un brīvprātīga, taču ne bezdarbīga.

Redzi, arī mūsos ir jābūt šādai brīvai, dabiskai labprātībai – darīt labu un nedarīt ļaunu. Tā ir garīgā brīvība un atraisīšanās no bauslības. Par to runā Sv. Pāvils 1. Tim. 1:9: “.. bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem..”, tas ir, taisnais dara visu labo un nedara ļaunu pats no sevis, nepiespiesti, nevis bailēs no soda vai, meklējot atalgojumu. Rom. 6:14 apustulis saka: “.. jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai”, tas ir, jūs esat bērni, nevis kalpi – jūs brīvprātīgi darāt visu labo bez piespiešanas un skubināšanas. Tāpat Rom. 8:15: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” Bauslība dod bailīgu, kainisku kalpa garu; turpretī žēlastība – brīva bērna, Ābela garu – caur Kristu, Ābrahāma Pēcnācēju; par to runā 51. psalma 12. pants: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” Un 110. psalma 3. pantā Kristus ļaudis tiek saukti par tautu, kas “būs labprātīga” Viņa “karagājiena dienā”.

Tātad Kristus ir piepildījis bauslību un darījis visu labprātīgi, nevis nepieciešamības vai bauslības spaidu dēļ. Un, izņemot Viņu, nav bijis un nebūs neviena, kas spētu to pašu paveikt kā citādi kā vien – caur Kristu un ar Kristu. Tādēļ Sv. Pāvils šeit saka, ka Kristus pakļāvies bauslībai, lai atpestītu tos, kas atradušies zem bauslības varas.

Piektkārt, mēs ticam, ka Kristus to visu darījis mūsu labā, lai no kalpiem darītu mūs par bērniem. Ko nozīmē vārdi: “.. lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība”? Bez šaubām, tie nozīmē, ka Viņš mūs ir atbrīvojis no bauslības varas. Bet kā Viņš atbrīvo no bauslības? Kā jau sacīts – ne laužot vai atmetot bauslību, bet dāvājot labprātīgu garu, kas visu dara nepiespiesti, neraugoties uz bauslības draudiem un atalgojumu – itin kā bauslības nebūtu un visu labo cilvēks darītu atbilstoši savai dabai – kā Ādams un Ieva pirms grēkā krišanas.

Bet kā var notikt tas, ka Viņš mums dod šādu garu un dara mūs brīvus no bauslības? Ne citādi kā – caur ticību. Ikviens, kas tic, ka Kristus ir nācis, lai to visu paveiktu – lai mūs darītu brīvus -, noteikti arī iegūst brīvību. Viņam notiek tas, kam viņš tic. Šī ticība nes sev līdzi arī Garu, kas dara mūs par Dieva bērniem – kā apustulis šeit paskaidro, sacīdams: Kristus ir mūs atbrīvojis no bauslības varas, dāvādams mums žēlastības pilno dievbērnību. Kā jau sacīts, tas viss notiek caur ticību. Tā nu esam aplūkojuši piecas lietas, ko atrodam šajos bagātīgajos apustuļa vārdos.

Taču ir palicis neatbildēts vēl kāds jautājums: kā tas var būt, ka Kristus ir nolikts zem bauslības, ja “būt zem bauslības” nozīmē darīt labu tikai bauslības spaidu un prasību dēļ un neviens nepilda bauslību, ja ir pakļauts tās varai; jo Dievs grib, lai cilvēks labprātīgi darītu visu labo? Atbilde: apustulis šeit norāda uz kādu atšķirību un saka: Kristus ir nolikts zem bauslības jeb pakļauts tai, tas ir, pats brīvprātīgi tai pakļāvies un Tēvs Viņu ir tai pakļāvis, lai gan bauslībai nav bijis varas pār Kristu. Turpretī mēs neesam labprātīgi pakļāvušies bauslībai, bet, kā apustulis saka, mēs pret savu gribu atradāmies bauslības varā – paši savas dabas un būtības dēļ. Tā nu Kristus pakļāvies bauslībai brīvprātīgi, nevis savas dabas dēļ, bet mēs arvien esam bijuši tai pakļauti – savas dabas dēļ, nevis pēc brīvas gribas.

Tādēļ “būt noliktam zem bauslības” un “būt bauslības varā” ir divas ļoti atšķirīgas lietas; gluži tāpat kā griba un daba ir divas dažādas lietas. Tas, ko tu dari pēc savas gribas, un tas, ko tu dari atbilstoši savai dabai, var savā starpā ļoti atšķirties. Ko dari pēc savas gribas, to vari arī nedarīt – neviens tevi nepiespiež; turpretī tas, ko prasa tava daba, ir jādara – pār to tu neesi noteicējs. Tu vari iet vai neiet uz Reinas krastu, bet ēst, dzert, gulēt, augt, novecot tev nāksies jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai tu to gribi vai negribi. Tā Kristus ir brīvprātīgi pakļāvies bauslībai, lai gan būtu varējis to nedarīt; turpretī mums nākas tai pakļauties, un citādi tas nemaz nevar būt, tas ir, mēs nevaram brīvprātīgi ievērot bauslību un pildīt tās prasības tā, itin kā tā nebūtu bauslība, kas jāpilda. Turpretī Kristus, kam nebija pienākuma ievērot bauslību, to tomēr ir ievērojis, turklāt brīvi un labprātīgi – itin kā tā nebūtu bauslība.

Aplūkosim kādu notikumu. Ap. d. 12:6-7 mēs lasām par Sv. Pēteri, ka viņš gulēja sagūstīts Hēroda cietumā, starp diviem kareivjiem, un durvju priekšā stāvēja sargi. Pēkšņi parādījās Tā Kunga eņģelis un spoža gaisma apspīdēja cietuma istabu. Eņģelis pamodināja Pēteri, un važas nokrita no viņa rokām; eņģelis izveda viņu no cietuma garām visiem sargiem. Šis notikums rāda, kā Kristus mūs atbrīvo no bauslības. Aplūkosim to. Pēteris, kas cietumā nebija nonācis pēc savas gribas, tomēr bija spiests tur atrasties. Viņš arī nezināja, kā no turienes izkļūt. Arī eņģelis nokļuva cietumā, taču brīvprātīgi – viņam tur nebija jābūt; viņš tur bija ne sevis, bet Pētera dēļ, turklāt labi zināja, kā izkļūt brīvībā. Kad nu Pēteris eņģelim sekoja un turējās līdzi, abi iznāca no cietuma. Šis cietums ir bauslība, kurā sagūstīta mūsu sirdsapziņa, kas negribīgi pakļaujas bauslības prasībām. Jo neviens no brīvas gribas nedara labo, ko bauslība pavēl, nedz arī izvairās darīt ļauno, ko bauslība aizliedz; šie noteikumi tiek pildīti tikai bailēs no ciešanām vai atlīdzības dēļ. Šīs bailes jeb draudi un atlīdzība jeb cerība uz atlīdzību ir divas važas, kas tur mūs sagūstītus bauslības cietumā. Sargi ir bauslības mācītāji, kas bauslību dara mums zināmu. Tā mēs staigājam, jā, guļam bauslības gūstā – pret savu gribu. Kristus ir eņģelis, kas labprātīgi ienāk šajā cietumā – pakļauj sevi bauslībai; Viņš labprāt dara tieši tos darbus, kurus mēs darījām pret savu gribu, jo Viņš to dara mūsu labā, lai mēs, turoties pie Viņa, varētu izkļūt no cietuma. Viņš labi zina, kur ir izeja, jo ir bijis brīvs ar visu savu gribu. Redzi, ja mēs Viņam pieķeramies un sekojam, arī mēs izkļūstam brīvībā.

Bet kā tas notiek? Turēšanās pie Kristus un sekošana Viņam nozīmē to, ka tu Viņam tici – tici, ka Viņš to visu darījis tavā labā. Šī ticība dod tev Garu; nu arī tu vari darīt visu labo brīvprātīgi, bez piespiešanas, un esi izkļuvis no bauslības cietuma; divas važas – bailes no soda un tiekšanās pēc atalgojuma – tevi vairs netur gūstā, visi tavi darbi ir brīvi, tie nāk no mīlestības un prieka.

Bet, lai vēl labāk saprastu, kā Kristus pakļāvis sevi bauslībai, mums jāzina, ka Viņš pakļāvies bauslībai divos veidos: pirmkārt, pakļaudamies bauslības darbiem – Viņš ļāvis sevi apgraizīt, stādīt priekšā un šķīstīt templī, Viņš paklausījis tēvam un mātei un darījis vēl citus tamlīdzīgus darbus, lai gan tas nav bijis Viņa pienākums, jo Viņš pats bija Kungs pār visiem bauslības likumiem. To visu Kristus darījis labprātīgi, nevis baiļu dzīts vai meklēdams savu labumu. Taču ārējos darbos Viņš bijis līdzīgs visiem pārējiem cilvēkiem, kas šos darbus darīja pret savu gribu, būdami bauslības gūstā. Tādēļ Viņa brīvība un labprātība palika apslēpta ļaužu acīm – gluži tāpat kā mūsu nelabprātība un nebrīve. Tā Kristus vienlaikus ir un nav pakļauts bauslībai. Viņš rīkojas līdzīgi tiem, kas tai pakļauti, tomēr pats nav tās varā: Viņa griba ir brīva, tādēļ Viņš nav pakļauts bauslībai, bet ar darbiem, ko dara brīvprātīgi, Viņš bauslības prasībām pakļaujas. Savukārt mēs – kā mūsu griba, tā arī darbi – esam pakļauti bauslībai pilnīgi, jo pildām bauslības darbus, gribas nebrīvē būdami.

Otrkārt, Kristus labprātīgi pakļāvis sevi arī sodam un ciešanām, ko nes bauslība. Viņš ne vien darīja darbus, kas no Viņa netika prasīti, bet arī izcieta sodu – bez vainas un labprātīgi. Viņš izcieta bauslības draudu piepildījumu un sodu, kāds tiek piespriests bauslības pārkāpējiem. Tos visus bauslība notiesā uz nāvi, nolād un nolemj pazudināšanai – kā Sv. Pāvils Gal. 3:10 citē Mozu, 5. Moz. 27:26: “Nolādēts, kas netur šīs bauslības vārdus un kas tos nepilda!”

Iepriekš jau pietiekami daudz tika runāts par to, ka neviens cilvēks nespēj pildīt bauslību, būdams ārpus Kristus; visi, kas pakļauti bauslības spaidiem, ir tās gūstekņi. Un tālāk: kas neizpilda bauslību, tas nopelna tās spriedumu un sodu. Tādēļ – kas pakļauts bauslībai pirmajā veidā, ar darbiem, tam nākas tai pakļauties arī otrajā veidā – saņemot sodu; tā pirmais veids dara visus mūsu darbus par grēkiem, jo mēs tos nedarām pēc savas gribas, bet – pret savu gribu; otrais mūs nolād, notiesā uz nāvi un pazušanu. Te nu iejaucas Kristus un, pirms vēl mūs skāris šis spriedums, stājas tam ceļā, mūsu vietā saņem bauslības spriedumu, izcieš nāvi, lāstu un pazudināšanu, itin kā Viņš pats būtu pārkāpis bauslību un pelnījis tās spriedumu, kādu tā pasludina pārkāpējiem. Tajā pašā laikā Viņš ne tikai ir vienīgais, kas nav pārkāpis nevienu bausli, bet ir arī ievērojis un piepildījis visu bauslību, kaut arī tas nebija Viņa pienākums. Te atklājas Viņa divkāršā bezvainība: pirmkārt, Kristum nevajadzētu ciest pat tad, ja Viņš nebūtu ievērojis bauslību, jo Viņš drīkstētu to neievērot; otrkārt, savas labās gribas pārpilnībā Viņš ir piepildījis bauslību – arī tādēļ Viņš nebija pelnījis ciešanas. Turpretī mūsu vaina ir divkārša: pirmkārt, mums būtu vajadzējis pildīt bauslību, bet mēs to neesam darījuši, tādēļ mums pēc taisnības pienāktos panest visas nelaimes; otrkārt, pat ja mēs pildītu baušļus, mums arī tad pienāktos panest jebkuru nastu, ko Dievs mums vēlētos uzlikt.

Redzi, tā Dieva Dēls ir ticis nolikts zem bauslības, lai atpestītu mūs, kas bijām bauslībai pakļauti. Mums, mums par labu, nevis sevis dēļ Viņš to ir darījis, gribēdams mums parādīt īstu mīlestību, labvēlību un žēlsirdību, – kā Sv. Pāvils Gal. 3:13 saka: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu..”. Itin kā viņš gribētu sacīt: Kristus pats sevi pakļāvis bauslībai un tās spriedumam – mūsu labā, lai visi, kas tam tic, tiktu atbrīvoti no bauslības un tās sprieduma.

Redzi nu, cik nenovērtējami dārgumi pieder kristīgajai ticībai, kuras īpašumā nodoti visi šie Kristus darbi un ciešanas – uz tiem mūsu ticība var paļauties, it kā pati to visu būtu paveikusi. Jo, kā jau sacīts, Kristus visus savus darbus darījis ne savā, bet mūsu labā. Viņam nekas no tā nebija nepieciešams; šo bagātību Viņš sakrājis mums, lai mēs, ar ticību pie tās turēdamies, iegūtu to savā īpašumā; turklāt šāda ticība nes līdzi Svēto Garu.

Vai gan Dievs būtu varējis darīt mūsu labā vēl vairāk? Kā gan sirds, to redzot, var nekļūt brīva, priecīga, līksma un labprātīga Dievā un Kristū? Kādi darbi un ciešanas varētu būt par grūtu, lai sirds tos uzņemtos ar mīlestību pret Dievu, Viņu slavēdama, dziedādama un līksmodama? Bet, ja tā nenotiek, tad ir skaidrs, ka pietrūkst ticības. Jo vairāk ticības, jo vairāk šāda prieka un brīvības; jo mazāk ticības, jo mazāk prieka. Redzi, tā ir īsta kristīga brīvība – brīvība no bauslības un no bauslības sprieduma, tas ir, no grēkiem un no nāves. Ne tādēļ, ka grēka un nāves vairs nebūtu, bet – gan bauslība, gan nāve mums kļūst gluži kā neesošas lietas. Bauslība mums vairs nenes grēku, nāve nenes kaunu; ticība izlaužas tam visas cauri, sasniedzot taisnību un mūžīgo dzīvošanu.

Nožēlojamie Kaina svētie – garīdznieki – šeit būtu jāpamāca, ja vien mēs drīkstētu sniegt kādu pamācību šīs kārtas ļaudīm. Ja viņi ar saviem ordeņiem, likumiem, ceremonijām, misēm, lūgšanām, tērpiem, ēdieniem un visu citu, ko tie savā dzīvē dara, arī pildītu bauslību tādā veidā, kā to darījis Kristus, tad visas šīs lietas varētu paturēt, proti: ja viņi piešķirtu īpašu vietu kristīgajai ticībai un atdotu tai savas sirds valstību, atzīdami, ka ne jau ar saviem ordeņiem, kārtu vai darbiem viņi var kļūt dievbijīgi un iegūt pestīšanu, bet vienīgi ar šo Kristus ticību. Pēc tam tie varētu darīt savus darbus un ievērot likumus kā labprātīgi ļaudis, kam šādas lietas vajadzīgas tikai miesas savaldīšanai, kā arī, lai palīdzētu tuvākajam. Bet tagad viņi uzskata, ka šie darbi ir nepieciešami un tie jādara katram, kas grib kļūt dievbijīgs un pestīts – tie ir vieni vienīgi grēki un neceļi, kuri lielos mocekļus dzen uz elli, kur tie saņems pelnītās mūžīgās mokas. Tas tādēļ, ka viņi, darīdami savus uzspiestos kalpu darbus, pretojas brīvai, bērnišķīgai ticībai. Ticība nevar paciest sev līdzās elku tēlus, par kādiem šie svētie padarījuši savus darbus; tā vienīgā grib darīt cilvēkus par Dieva bērniem, par dievbijīgiem un svētiem ļaudīm. Ticība visus darbus dara brīvi un ar prieku, labprāt panes visu, ko Dievs liek pieredzēt, un dara, kas vajadzīgs tuvākajam. Šie – un ne citi – ir ticības darbi; tā neprasa daudzās mises, noteiktas gavēņa dienas, īpašus apģērbus, izvēlētus ēdienus un vietas, personas vai darbus; jā, tā atmet visas šīs lietas kā šķēršļus un traucēkļus, kas stājas ceļā tās brīvībai.

Ar to pietiktu, runājot par šo Svēto Rakstu tekstu. Tik plaši esmu izteicies, vajadzības spiests, jo ticība mums kļuvusi gluži nepazīstama un bez tās Sv. Pāvila vārdi nav saprotami.

“Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”

Te redzam, ka Svētais Gars mums tiek dots ne caur darbiem, bet caur ticību. Apustulis saka: Gars tiek dots tādēļ, ka kristieši ir bērni, nevis kalpi. Bērni tic, kalpi strādā; bērni ir brīvi no bauslības, kalpi ir tai pakļauti; to visu jau varam labi saprast pēc iepriekšējā izklāsta. Tikai mums jāielāgo Pāvila vārdi un izteiksmes veids, atceroties, kas ir bērns un kas – kalps, kas ir brīvs un kas – nebrīvs: nebrīvība jeb piespiedu darbi ir kalpu darbi; brīvi ir bērnu darbi.

Bet kāpēc viņš saka: Svētais Gars jums dots tādēļ, ka esat bērni? Svētais Gars taču ir tas, kas dara kalpus par bērniem; tam taču jānāk, pirms viņi tapuši par bērniem! Atbilde: apustulis šeit izsakās tādā pašā veidā, kā sacījis iepriekš, 3. pantā: “Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.” Viņi ir bijuši nākamie bērni – Dieva priekšā; tādēļ Svētais Gars ir sūtīts, lai darītu tos par bērniem – kā tas jau iepriekš bija nolemts.

Svēto Garu apustulis sauc par Dieva Dēla Garu. Kāpēc ne par Dieva Garu? Tādēļ, lai mēs nenomaldītos no pareizā ceļa. Sv. Pāvils nosauc kristiešus par Dieva bērniem; tādēļ arī Dievs sūta viņiem tieši to Garu, kas ir Kristum – jo arī Viņš ir Dieva bērns, tā ka kristieši līdz ar Viņu var saukt: “Aba, Tēvs!” Tas ir, it kā apustulis sacītu: Dievs sūta jums savu Garu, kas mājo Viņa Dēlā, lai jūs kļūtu par Viņa brāļiem un līdzmantiniekiem un līdz ar Viņu varētu saukt: mīļais Tēvs! Tā tiek slavēta Dieva neizsakāmā labestība un žēlsirdība, ka mēs caur ticību kopā ar Kristu iemantosim kopīgu, nedalītu bagātību un mums būs viss, kas pieder Viņam – arī Viņa Gars.

Taču šie vārdi norāda arī uz trešo Dieva personu – Svēto Garu, sakot, ka Viņš ne vien mājo Kristū kā cilvēkā, bet arī – ir Kristus Gars, kas savu dievišķo dabu saņēmis no Kristus, tāpat kā Kristus – no Tēva. Citādi nebūtu patiesi Sv. Pāvila vārdi: tas ir Dēla Gars. Neviena no radītajām būtnēm nevar saukt Svēto Garu par savu; Svētais Gars ir paša Dieva Gars. Radītās būtnes, savukārt, pieder Svētajam Garam. Ja kāds gribētu teikt: “Mans Svētais Gars”, tad tikai tādā nozīmē, kā mēdz sacīt: mans Dievs, mans Kungs utt. Tātad Dēlam ir jābūt Dievam – ja jau Svētais Gars ir Viņa Gars.

Te nu ikvienam ir jāredz un jāpārbauda, vai arī viņš jūt Svēto Garu un var saklausīt sevī Viņa balsi. Jo Sv. Pāvils šeit saka: ja Svētais Gars ir sirdī, tas sauc: “Aba, Tēvs!” Arī Rom. 8:15 apustulis ir sacījis: “.. jūs esat saņēmuši .. Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” Bet šo saucienu jūtam tad, kad cilvēka sirdsapziņa bez šaubīšanās gaida un ir pārliecināta, ka viņam ne vien ir piedoti grēki, bet ka viņš arī ir Dieva bērns, kas, pārliecināts par savu pestīšanu, ar priecīgu, drošu sirdi un pilnīgā paļāvībā var piesaukt un uzrunāt Dievu kā savu mīļo Tēvu. Par šīm lietām viņam ir jābūt vairāk pārliecinātam nekā par savu dzīvību – viņš drīzāk paciestu visas nāves un elles mokas nekā atteiktos no šīm savām tiesībām vai apšaubītu tās. Tas būtu apvainojums Kristus dārgajam nopelnam un Viņa ciešanām, ja mēs neticētu, ka Viņš izcīnījis mūsu labā šo dārgumu pārpilnību, ja nepieļautu, ka šie darbi un ciešanas tik spēcīgi mudina un stiprina uz šādu paļāvību, kaut arī grēks vai kārdinājumi mūs izbiedētu vai mēģinātu izšaubīt mūsu paļāvību.

Šeit gan ir iespējamas arī cīņas – cilvēks var raizēties un justies tā, it kā varbūt tomēr nebūtu Dieva bērns; tāds iedomājas un arī jūt Dievu kā dusmīgu, stingru soģi, kas viņu tiesās. Tā tas noticis Ījabam un vēl daudziem citiem. Tomēr šajā cīņā bērnišķīgajai paļāvībai galu galā jāuzvar, pārspējot visas bailes un drebēšanu, – citādi viss būs pazaudēts.

Kad nu Kains dzird šādus vārdus, viņš met krustus ar rokām un kājām, lielā pazemībā sacīdams: lai Dievs mani pasargā no tik briesmīgas ķecerības un pārdrošības! Vai es, nabaga grēcinieks, varētu būt tik augstprātīgs un sacīt, ka esmu Dieva bērns? Nē, nē, es gribu pazemoties un atzīt sevi par nabaga grēcinieku utt. Neklausies šādos ļaudīs un sargies no viņiem kā no kristīgās ticības un tavas pestīšanas lielākajiem ienaidniekiem. Arī mēs labi zinām, ka esam nabaga grēcinieki; taču šeit mums jāņem vērā ne tas, kas mēs paši esam un ko darām, bet – kas mums ir Kristus, ko Viņš darījis un vēl joprojām dara mūsu labā: mēs nerunājam par mūsu dabu, bet par Dieva žēlastību, kura, kā Ps. 103:11 sacīts, ir pārāka par mums tik, cik debesis augstākas par zemi, un sniedzas tik tālu, cik tālu ir rīti no vakariem. Ja jau būt Dieva bērnam tev šķiet tik liela, neaptverama lieta, tad zini arī, ka tas, ko paveicis Kristus, nav kas mazāks: Dieva Dēls ir nācis, piedzimdams no sievas un pakļaudamies bauslībai – tieši tādēļ, lai tu kļūtu par Dieva bērnu.

Jā, visi Dieva paveiktie darbi ir lieli un vareni. Tādēļ tie rada lielu prieku un drosmi, nešaubīgu, bezbailīgu garu, kas spēj visu un nebīstas ne no kā. Kaina domas un centieni ir šauri, tie arī rada tikai bailīgas sirdis, kas nekam nav derīgas – tās nespēj ne ciest, ne strādāt, jo baidās pat no lapu čabēšanas, kā 3. Moz. 26:36 sacīts.

Turies stingri pie Sv. Pāvila vārdiem – tev sirdī jājūt Gara saucieni; tie taču ir tavas sirds saucieni – kā tad tu vari tos nejust? Tādēļ jau Sv. Pāvils lieto vārdu “saukt”. Varbūt viņš varēja sacīt: Gars “čukst” vai “runā’’, vai “dzied”. Nē, te ir kas vairāk. Gars sauc un kliedz no visa spēka, tas ir, ar visu sirdi, tā ka cilvēks dzīvo pilnīgā paļāvībā, – kā arī Rom. 8:26 sacīts: “.. pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām”, tāpat arī Rom. 8:16: “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” Kā tad mūsu sirds varētu nejust šādus saucienus, nopūtas un liecību?

Te labi palīdz kārdinājumi un ciešanas: tās pamodina mūsu garu un mudina saukt Dievu; taču mēs baidāmies un bēgam no krusta, tādēļ arī nejūtam Svēto Garu un paliekam Kaina domu varā. Ja tu nejūti Gara saucienus, nerimsties lūgt, līdz Dievs būs tevi uzklausījis; jo tu esi Kains un ar tevi notiek nelāgas lietas. Un tomēr tu nevari gaidīt, ka savā sirdī dzirdēsi tikai skaidru Svētā Gara balsi un neko citu; tai līdzās arvien dzirdami izmisuma pilni palīgā saucieni, kas mudina Garu saukt mīļo Tēvu. Arī tavi grēki kliegs, tas ir, tie izbiedēs tavu sirdsapziņu. Bet Kristus Gara saucienam ir jābūt spēcīgākam, tas ir – tavai bērna paļāvībai jābūt stiprākai par izbailēm, – kā Sv. Jānis saka 1. Jņ. 3:20-24: “.. ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no Viņa .. no tā mēs noskārstam, ka Viņš paliek mūsos, proti, no Gara, ko Viņš mums ir devis.”

Tā nu šie Gara saucieni nav nekas cits kā spēcīga, droša, nešaubīga visas sirds paļāvība uz Dievu kā savu mīļo Tēvu; mēs paļaujamies uz Viņu kā Viņa mīļie bērni.

Te tu redzi, cik daudz pārāka par cilvēka dabu ir kristīga dzīve. Mūsu daba nespēj tā paļauties un saukt uz Dievu – tā bīstas un izmisīgi sauc palīgā, baiļodamās par savu likteni un sacīdama: “Ak, posts, ak, bēdas man, Tu, bargais, nepielūdzamais soģi!” Tas ir, gluži kā Kains saucis uz Dievu 1. Moz. 4:13-14: “Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest. Lūk, Tu šodien mani esi padzinis no zemes virsus, un Tavu acu priekšā man jāpaslēpjas; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus.” Šādi kliedzieni atskan – un tiem arī jāatskan – visu Kainam līdzīgo svēto sirdīs. Kādēļ? Tādēļ, ka tie raugās uz sevi un saviem darbiem, nevis uz Dieva Dēlu – uz to, kā Viņš ir sūtīts, piedzimis no sievas, nolikts zem bauslības; viņi arī netic, ka to visu Kristus ir darījis viņu labā. Šīs lietas viņiem nerūp; viņi ir aizņemti paši ar saviem darbiem, gribēdami ar tiem sev palīdzēt un iemantot Dieva žēlastību.

Jā, vajādami ticību, zaimodami un nolādēdami to kā ķecerību, viņi dara tieši to pašu, ko viņu tēvs Kains darījis savam brālim Ābelam, nonāvēdams sevī savu brāli Kristu. Bet Viņa nevainīgās asinis nerimstas brēkt uz debesīm kā Ābela asinis, kas apsūdzēja Kainu. Dievs prasa pēc sava Ābela un jautā ikvienam: kur ir Kristus, tavs brālis? Un neprātīgais Kains par to negrib ne dzirdēt, bet saka: “Kā lai es to zinu? Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Tas ir: vai lai es būtu tik pārdrošs, ka tikai caur Kristu gribētu kļūt dievbijīgs un svēts Dieva bērns? Nē, nē, es gribu strādāt, līdz arī pats būšu dievbijīgs bez Viņa! Redzi, tā Ābela asinis turpina brēkt pār Kainu un Kristus asinis – pār visiem neticīgajiem, saukdamas pēc Dieva dusmām un atriebības. Turpretī ticīgajiem Kristus asinis, kas sauc uz Dievu caur Viņa Garu, nes tikai žēlastību un samierināšanu.

Apustulis lieto kopā divus – ebreju un grieķu valodas – vārdus: “Aba, Pater”. “Aba” ebreju valodā nozīmē “tēvs” – tādēļ arī dažos klosteros prelāti tiek dēvēti par abatiem. Jo senlaikos svētie, kas apmetās uz dzīvi tuksnesī, savus vecākos sauca Aba Pater; šie paši vārdi ienākuši arī latīņu un vācu valodā. Tā nu Aba Pater nozīmē tieši to pašu, ko: Tēvs, Tēvs, vai, kā mēs vācu valodā sacītu: mans Tēvs, mans Tēvs, vai: mīļais Tēvs, mīļais Tēvs.

Bet kādēļ apustulis divkāršo šos Gara sauciena vārdus? Ar jūsu atļauju izteikšu savas domas. Pirmkārt, tādēļ, lai parādītu šā sauciena spēku un varenību. Jo tas, kas sauc dedzīgi un nopietni, atkārto savus vārdus un saucienu vairākkārt. Tātad šis sirds sauciens un paļāvība ir tik lieli, ka tos nevar apslāpēt ne grēks, ne mūsu Kaina balss.

Otrkārt, Rakstos bieži vien šādi “dvīņu” vārdi vai izteicieni tiek lietoti, lai paustu noteiktību un neapšaubāmību. Tā 1. Moz. 41:32 Jāzeps faraonam sacīja, ka tam sapnis parādījies divreiz tādēļ, lai Dievs būtu apliecinājis, ka tas noteikti piepildīsies. Tā arī šeit – Gars divreiz atkārto vārdu “Tēvs”, lai mēs skaidri un droši zinātu, ka Dievs ir un grib būt mūsu Tēvs; šai paļāvībai jābūt ne vien lielai, bet pilnīgi nešaubīgai un drošai.

Treškārt, šai paļāvībai ir jāsaglabājas un jāpaliek pastāvīgai. Pirmais vārds “Aba” izsaka tās sākumu; taču tālāk gaidāma grūta cīņa, nemitīgi velna uzbrukumi. Tādēļ ir svarīgi, lai mēs paliktu pastāvīgi un atkal sacītu – “Pater”, tas ir, nerimtu saukt, kā esam iesākuši, bet turpinātu to darīt atkal un atkal. Tā rodas šādas paļāvības pieredze, kas dod mums vislielāko drošību. Acīmredzot to gribējis panākt Sv. Pāvils, vispirms lietodams svešo, nepazīstamo ebreju vārdu “Aba” un pēc tam – “Pater” – pazīstamo, ierasto grieķu vārdu; jo viņš raksta grieķu valodā un sludina grieķiem. Tā tiek parādīts, cik neierasts un svešs cilvēkam ir šādas paļāvības iesākums; bet, kad paļāvība tiek saglabāta un uzturēta, tā kļūst cilvēkam labi pazīstama, itin kā būtu jau ienākusi viņa dabā un satuvinājusi viņu ar Dievu, viņa Tēvu.

“Tātad tu (tagad) vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.”

“Tagad,” apustulis saka – tas ir, pēc Kristus atnākšanas un atzīšanas – “tu vairs neesi kalps.” Jo, kā jau sacīts, bērns un kalps nevar sadzīvot, viens otram līdzās būdami – viņu sirdis un prāti pārāk stipri atšķiras. Bērns ir labprātīgs un brīvs, turpretī kalps – nelabprātīgs un nebrīvs; bērns dzīvo ticībā, bet kalps – darbos.

Tā nu atkal redzam, ka ar darbiem neviens Dieva priekšā nevar panākt kaut mazu daļiņu no tā, kas vajadzīgs viņa pestīšanai; pestīšanai jābūt jau saņemtai un iemantotai pirms visiem darbiem, lai darbi tai sekotu – brīvi un bez atlīdzības, Dievam par godu un tuvākajam par labu, bez bailēm no soda un tiekšanās pēc atalgojuma. To izsaka Sv. Pāvila vārdi: “.. ja bērns, tad arī .. mantinieks.”

Ir pietiekami daudz runāts par to, ka tikai ticība – pirms un bez visiem darbiem – dara cilvēku par Dieva bērnu. Bet, ja tā spēj kādu darīt par bērnu, tad arī – par mantinieku; jo bērns ir mantinieks. Un, ja kāds jau ir mantinieks, kā tad viņš savas mantinieka tiesības varētu iegūt ar darbiem? Tas nav iespējams, ka mantojumu, kas dāvāts no tīras žēlastības, tomēr no jauna jācenšas iegūt ar darbiem un nopelniem, itin kā tas vēl nebūtu saņemts. Mantojums šeit nav nekas cits kā mūžīgā dzīvošana. Redzi, es jau daudzkārt esmu sacījis: kristīgs cilvēks caur Kristību un ticību ir jau saņēmis visas lietas; viss viņam tiek dots uzreiz. Tikai viņa mantojums vēl paliek neatklāts, bet ticībā tiek saglabāts, jo mūsu pašreizējā dzīvība nespētu panest šādu dārgumu atklāsmi. Sv. Pāvils Rom. 8:24-25 saka: “Jo cerībā mēs esam pestīti .. ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām.” Tāpat arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 1:4-5 apgalvo, ka mūsu pestīšana ir “uzglabāta debesīs”, “sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā”.

Tādēļ kristieša darbiem jābūt vērstiem ne uz viņa nopelnu krāšanu – kā tas ir ar kalpu darbiem -, bet gan uz tuvākā vajadzību apmierināšanu. Kristīgs cilvēks šeit, virs zemes, dzīvo un strādā ne sev, bet tikai savam tuvākajam; tā dzīvodams, viņš noteikti dzīvo un strādā arī Dievam par godu. Jo pats sev viņš caur ticību jau ir saņēmis visu papilnam – viņš ir bagāts, svētīgs un atpestīts.

Taču apustulis vēl pievieno vārdus “caur Kristu” – lai neviens nedomātu, ka šāds mantojums nav prasījis nekādus nopelnus un samaksu. Lai gan mums tas neko nav maksājis un mēs to esam saņēmuši gluži nepelnīti, taču Kristum mūsu mantojums ir maksājis dārgi: šā mūsu mantojuma dēļ Viņš ir pakļāvies bauslībai, tā izcīnīdams un nopelnīdams šo dārgumu visiem, kas Viņam ticēs. Gluži tāpat, ja mēs darām labu savam tuvākajam, tas viņam nemaksā neko un viņam labais notiek nepelnīti, taču no mums tas prasa gan darbu, gan mantu, ko mēs nepiespiesti, tikai savas labestības dēļ novēlam tuvākajam – kā Kristus ir novēlējis un novēl mums to, kas pieder Viņam.

Vienkāršu cilvēku vajadzētu iedvesmot tam, ka viņš vairs nav kalps, bet bērns – kā saka Sv. Pāvils; taču maz ir to, kas tic Kristum un kļūst par Dieva bērniem. Pasaule paliek kalpu un kainu pilna. Taču apustulis šos vārdus sacījis mācības dēļ; tas ir, it kā viņš teiktu: tolaik, pirms nāca Kristus un tika pasludināts Evaņģēlijs, caur ko topam brīvi, tika sludināta vienīgi bauslība, kura ar saviem darbiem rada tikai kalpus. Bet tagad tiek sludināta ticība un bauslība, kas rada kalpus, vairs nav vajadzīga. Caur ticību visi top dievbijīgi un pestīti neatkarīgi no darbiem – arī tie, kas iepriekš, darīdami bauslības darbus, bija kļuvuši par kainiem un kalpiem. Tādēļ ir sacīts: “Tu vairs neesi kalps, bet bērns”, tas nozīmē, ka tagad vairs nav sludināmas nekādas kalpu mācības. Mums vairs nav jānododas šādām mācībām, bet jākļūst bērniem, nevis kalpiem, tas ir – mūsu sludinātajai mācībai ir jābūt vienīgi ticībai un Evaņģēlijam, kas nes līdzi Garu, māca uzticēties Dievam un kalpot tikai savam tuvākajam – tad arī būs piepildīta visa bauslība.

Tādēļ apustulis aicinājis galatiešus novērsties no mācītājiem, kas virzīja viņus atpakaļ pie bauslības un darbiem – tāpat kā mūs tagad un jau ilgu laiku pāvests ar saviem neprātīgajiem likumiem, kā arī ar bīskapu, priesteru un mūku palīdzību ir maldinājis un postījis ticību – par šo antikristu Raksti jau iepriekš ir pravietojuši. Tādēļ sargies no viņa un visiem viņa piekritējiem, no visām garīdznieku kārtām! Visiem, kas grib tapt pestītiem, no šiem ļaudīm ir jāvairās kā no paša Lucifera saimes un apustuļiem.