60. Kas rūpējas par mums caur mūsu vecākiem?


Sprediķis otrajos Ziemassvētkos

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1:1-14]


Kristus dzimšanas svētku dievkalpojumos mēs dzirdējām stāstu par mazo Bērniņu, kas piedzima Jaunavai Marijai. Šīs dienas evaņģēlijs mums stāsta, kas īsti šis Bērns ir.

Mūžībā, kad vēl nebija ne laika, ne telpas, ne zemes, ne zvaigžņu bija Dievs Tēvs un Viņa Vārds – mūžīgā Gudrība, Dieva Dēls. Viņš nebija kaut kas mazāks par Tēvu, bet vienāds ar Viņu būtībā, tātad pats Dievs. Ar Viņa starpniecību tika radīts viss – gan eņģeļi, gan debesis un zvaigznes, gan zeme un viss, kas uz tās atrodas. Īsos, bet saturā bagātos vārdos par to stāsta evaņģēlists Jānis sava evaņģēlija ievadā. Svētā Gara iedvesmots, viņš atklāj ne tikai neizdibināmos Dieva dziļumus, bet arī mūsu esamības dziļāko noslēpumu. Cilvēka prāts, filozofiskā gudrība, to nespēja saskatīt. Senie grieķu domātāji piedēvēja Dieva īpašības matērijai, uzskatot, ka tā ir mūžīga un bezgalīga. Tā vēl joprojām domā daudzi mūsdienu cilvēki. Ignorējot Radītāja atklāsmi un pašu Radītāju, viņi spriež, ka pasaule veidojusies mūžīgi pastāvošai matērijai organizējoties arvien sarežģītākās formās. Kristīgā teoloģija te redz grieķiskās domas ģeķību un cilvēka prāta ierobežotību. To redz arī izcili mūsdienu zinātnieki, atzīstot, ka materiālisms nav nekas cits kā prāta tumsonība.

Tikpat bezcerīgi, turpinot grieķu filozofu iesākto ceļu, materiālistiski domātāji un pētnieki joprojām mēģina izskaidrot dzīvības rašanos. Vieni uzskata, ka dzīvība attīstījusies no nedzīvās matērijas, citi uzskata, ka tā pastāvējusi kaut kur bezgalīgajā kosmosā, no kurienes nokļuvusi uz zemes. Tomēr nav mazums arī tādu zinātnieku, kas pamatoti uzskata šīs teorijas par neiespējamām. Evaņģēlists Jānis saista dzīvības rašanos ar mūžīgo Vārdu, mūžīgo Gudrību – Dieva Dēlu. Ļoti trāpīgi viņš to nosauc par “Dzīvības Vārdu”. Jānis arī saka, ka Dieva Dēls bijis cilvēku gaisma, tādā nozīmē, ka šī gaisma ir dzīvība. Ņemot to vērā, nav pārsteigums, ka Jēzus vēlāk sacīja: “Kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam.” To var sacīt vai nu patiesā Dzīvības Gaisma, vai arī kāds, kas pilnībā zaudējis prāta gaismu.

Pasaules traģiskais stāvoklis pēc tās valdnieka – cilvēka grēkā krišanas izpaužas kā nemitīgs ienaids un dumpīgums pret Radītāju. Tādēļ, kad patiesā Dzīvības Gaisma atspīdēja tumšajā Ziemassvētku naktī, pasaule tai pretojās un Viņu neuzņēma. Grēks un netaisnība bija tā apstulbojuši cilvēka prātu, ka tie ne tikai neuzņēma gaismu, bet cīnījās pret to, lai šajā gaismā neatklātos viņu ļaunums. Tādēļ paradoksālā veidā tumsība tiem bija mīļāka par gaismu. Hērods un neskaitāmi viņa sekotāji darīja visu, lai Dzīvības Gaismu apslāpētu. Tomēr to uzveikt nav iespējams – viss, ko apspīd Gaisma top par gaismu, tādēļ tumsībai Gaismas klātienē ir jāatkāpjas. Tomēr tā vēl joprojām paliek, ložņā visapkārt un slēpjas ļaunajā nāves ēnā.

Lai liecinātu par Dzīvības Gaismu, Dieva sūtīts, nāca Jānis Kristītājs. Viņš pats gan nebija gaisma, jo bija tikai cilvēks, kā mēs visi, bet viņa liecība veda cilvēkus pie ticības mūžīgajai Gaismai, kas bija Dzīvības Vārdā. Vārda gaisma bija patiesā Gaisma, kas nāca, lai apgaismotu ikvienu cilvēku, lai vestu no grēka tumsas mūžīgā svētuma un dzīvības gaismā.

Piedzimstot Jēzus Bērnam, Gaisma ienāca pasaulē. Tā bija spožāka par saules, mēness un zvaigžņu gaismu. Arī saules gaisma mūs silda, rāda ceļu un liek uzplaukt dzīvībai, taču šī dabiskā dzīvība ir grēka un nāves saindēta. Saules gaisma nespēj mūs glābt un izvest no nāves un iznīcības, jo tā pati ir pakļauta iznīcībai. Patiesā gaisma, Vārda gaisma, Dzīvības gaisma spēj dāvāt mūžīgu dzīvību un vest uz jaunu pasauli, kur tumsas un nāves vairs nebūs. Patiesību sakot, tā ne tikai rāda ceļu, bet pati ir Ceļš – mūžīgās dzīvības šaurais Ceļš. Šie vārdi, kas nāk no Vārda ar lielo burtu, nebūt nav kādas reliģiskas metaforas vai filozofiskas atziņas, bet tie ir patiesības vārdi, kas būdami Dieva vārdi, paši piepilda to, ko tie apsola. Tādēļ patiesība beigu beigās vienmēr uzvar.

Sevišķi skaidri mūsu posts atklājas tajā, ka tad, kad Vārds – Mūžīgā Dzīvības Gaisma nāca pasaulē, ko Tas pats bija radījis, pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savas, šai nākšanai īpaši izredzētas un sagatavotas tautas, bet arī tā Viņu neuzņēma. Tā ir mūsu dzīves traģika, ka mēs nepazīstam savu dzīvību, to atraidām un tai pretojamies. Tādējādi cilvēks ir kļuvis pats sev par lielāko ienaidnieku. Tā ir baismīgā pašiznīcināšanās tieksme, kas mīt katrā dabiski dzimušajā cilvēkā. Tā ir visu pesimistisko filozofisko uzskatu māte. Ideju vēsture liecina, ka materiālistiska domāšana arvien noved pie bezcerības, varmācības, nihilisma un anarhijas. Tas turpinās vēl joprojām – pasaule nepazīst un neuzņem savu Radītāju. Augstprātīgā stūrgalvībā tā drīzāk ir gatava ticēt, ka viss ir radies pats no sevis, ka visu nosaka nejaušība, ka nedzīvā matērija var tapt dzīva. Svētie Raksti ar šādiem uzskatiem, protams, neiesaistās polemikā, bet velta tiem vienu vienīgu, bet ļoti trāpīgu vārdu – ģeķība!

Tāds nu ir kļuvis cilvēks, ka patiesību mēs ienīstam un vajājam, bet melus cienām un godājam. Mēs šķiežam milzu līdzekļus un pieliekam ārkārtīgas pūles, lai mēģinātu pierādīt, ka meli ir patiesība, ka tumsa ir labāka par gaismu. Lai tam piešķirtu kaut nedaudz ticamības, mēs to saucam lielos vārdos – par progresu, attīstību, prāta gaismu. Pat veselu laikmetu, kurā uzplauka tumsas cīņa pret gaismu, mēs lepni nodēvējām par apgaismības laikmetu. Tāda ir tumsas daba – tā ienīst patieso Gaismu un cenšas to aizstāt ar savu cilvēciskās gudrības tumsību, spītīgi mēģinot pierādīt, ka elektriskā spuldzīte ir gaišāka par sauli. Taču šāds neprāts nevar pastāvēt ilgi, jo tas kļūst visiem redzams. Tādēļ tumsa rada arvien jaunas un jaunas teorijas, cenšoties pierādīt, ka tā tomēr ir gaisma. Te mēs redzam atklājamies velna kompleksus. Kādreiz saņēmis no Dieva vārdu Lucifers, kas nozīmē gaismas nesējs, viņš joprojām cenšas pierādīt, kas spēj tāds būt arī bez Dieva. Tomēr bez Dieva gaismas viņš ir un paliek tikai tumsas kungs.

Tomēr šīs pasaules tumsas vidū ir arī cilvēki, kas līdzīgi Bētlemes ganiem uzklausa un pieņem Vārdu. Ar šiem cilvēkiem notiek brīnumainas pārvērtības – no Gaismas ienaidniekiem tie kļūst par Gaismas draugiem – Gaismas bērniem, kas tic mūžīgajam Vārdam. Pats Vārds ir Gaisma. Tas viņos uzveic tumsu un rada ticību. Tas nenotiek tādēļ, ka šie cilvēki būtu labāki par citiem, tie vienīgi nepretojas Vārda Gaismai. Savukārt Gaisma viņos kļūst tik liela, ka tie visu sāk redzēt citādi – ar ticības acīm. Šo milzīgo pārmaiņu evaņģēlists pielīdzina jaunai dzimšanai. Šāds cilvēks patiesi piedzimst no jauna. Taču tā nav dabiskā dzīvība, kuru mantojam no saviem vecākiem un kurā ir tik daudz tumsas, bet tā ir jauna dzīvība, kas nāk no Dieva. Dabiskā dzīvība ir pārejoša un iznīcīga, bet šī jaunā dzīvība ir mūžīga un nepārejoša. Dabiskā dzīvība nevienu nedara par Dieva bērnu. To nespēj arī nekādi cilvēka darbi. Vienīgi Vārda radītā ticība ir tā, kas dod šo jauno, mūžīgo dzīvošanu. Ja grēcīgās pasaules gaisma nicina Vārda gaismu un augstu vērtē visu, kas ir pasaulē, tad jaunā gaisma daudz augstāk vērtē Vārda gaismu, no šīs gaismas tā ir dzimusi un tajā dzīvo. Jā, pati šī Gaisma ir jaunā cilvēka dzīvība.

Par šo jauno dzimšanu īsti pārliecināti mēs kļūstam tad, kad uzbrūk vajāšanas, kārdinājumi un nāve. Vecā gaisma, cilvēka miesīgais prāts cīnās un pūlas, nevēlēdamies atteikties no savām vērtībām. Ar visiem spēkiem tas tiecas pēc šīs pasaules goda, cilvēku atzinības, mantas un labumiem. Ja dzīvības gaisma tam ko pārmet, tas cenšas to iznīcināt. Tā Hērods nocērt galvu patiesās gaismas lieciniekam Jānim Kristītājam. Turpretī tiem, kas dzimuši no jauna, ir citas vērtības. Tos vairs nebiedē ne cilvēku draudi, ne bads, ne nāve. Tie labprāt atsakās no pasaules atzinības un tiecas sekot tikai un vienīgi jaunajai dzīvības gaismai. Tie ir tā pārņemti no šīs gaismas, ka vairs nespēj mīlēt tumsību – viņi ir Dieva bērni.

Tā kā cilvēki paši par tādiem nespēja kļūt un gaismas viņiem nebija, tad nāca Dieva Dēls. Lai kļūtu par cilvēku Gaismu, Viņš pats kļuva par cilvēku un miesīgā veidā mājoja cilvēku vidū. Viņš vienlaicīgi bija mūžīgais Dievs un mazs bērns, kas vēlāk kļuva pieaudzis un dzīvoja jūdu zemē. Viņam bija vajadzīgs apģērbs, mājas, ēdiens un dzēriens, Viņš gulēja, bija priecīgs un noskumis un darīja visas lietas tāpat kā citi cilvēki. Šķita, ka Viņš ir nekas vairāk kā parasts cilvēks, taču Viņš nekad negrēkoja. Turklāt Viņa dzīvē redzamā veidā atklājās Dieva godība. Tā bija vērojama Viņa mācībā un brīnumainajos darbos. Šī godība daudzkārt pārsniedza jebkura svēta cilvēka godību. Patiesībā tā nenāca no ārienes kā Dieva palīdzība un svētība, bet gan no pašas Viņa būtības. Tādēļ evaņģēlists par šo godību saka, ka tā bijusi Dieva vienpiedzimušā Dēla godība.

Atšķirībā no šīs pasaules godības, kas ir ļaunuma un augstprātības pilna, Viņa godība bija pilna žēlastības un patiesības. Ja pasaules godība cenšas paaugstināties pār citiem, likt citiem sevi apbrīnot un kalpot, tad Jēzus godība izpaužas, kā žēlsirdība pret citiem cilvēkiem, kas liek Viņam kļūt par Kalpu un Palīgu visiem cietējiem un bēdīgajiem. Tas, ka Viņš pieņēma cilvēka miesu un kļuva mums līdzīgs bija vārdos neaprakstāmas žēlsirdības izpausme. Turklāt viss, ko Viņš darīja bija labs un patiess.

Pasaules godība parasti balstās netaisnībā, tā ir neīsta un nepatiesa, jo cilvēki cenšas būt tas, kas viņi nav. Piedzimuši par kalpiem, tie vēlas būt kungi. Turpretī Kristus godība bija patiesa. Tomēr, būdams Kungu Kungs, Viņš kļuva par kalpu. Visi Viņa vārdi un rīcība arvien bija patiesi. Viņš rīkojās patiesi un bija pati patiesība. Daudzi cilvēki, sekojot filozofiskajam skepticismam, vispār netic patiesībai. Viņi domā, ka tās nemaz nav vai uzskata, ka katram ir sava patiesība un tādējādi patiesība ir nosacīts jēdziens. Tas tādēļ, ka viņi nepazīst Kristu, kurš pats ir Patiesība. Dzīvojot bez dievišķās patiesības, pasaule kļūst ļoti nežēlīga, nodevības un netaisnības pilna. Tas redzams ne tikai terorisma un varmācības uzplūdos, bet arī par ierastu lietu kļuvušajos laulības pārkāpšanas un šķiršanas gadījumos. Vai var būt vēl kas nežēlīgāks kā nodot, pievilt, piekrāpt un pamest pašus sev tuvākos cilvēkus!

Pretēji melīgās un liekulīgās pasaules nežēlībai, Kristus arvien ir žēlsirdīgs. Tas ir, Viņš nedzīvo sevis un sava goda, bet citu cilvēku dēļ, un māca arī mūs būt tādiem – žēlsirdīgiem un patiesiem. Tādas patiesas nu žēlsirdīgas godības pilnu atspīdēšanu netaisnīgajā un nežēlīgajā pasaulē kristīgā baznīca īpaši uzsver Epifānijas jeb Kristus atspīdēšanas laikā. Šeit, šajā pasaulē Mūžīgā Gaisma, Patiesība un Žēlsirdība nāca tevis dēļ. Kristus nāca, lai glābtu tevi no iznīcības, tumsības un naidpilna ļaunuma. Viņam nav sveša tava dzīve, tavas grūtības un ciešanas. Viņš ir nesis tavu miesu un zina, ko nozīmē būt cilvēkam, un Viņš ik brīdi ir gatavs tev palīdzēt. Āmen.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.