Sprediķis svētdienā pēc Ziemassvētkiem
Noklausies šo e-publikācijuUn Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru. Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu. Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē. Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu. [Lk.2:33-40]
Svētdiena pēc Kristus dzimšanas svētkiem ir īpaši veltīta kādam notikumam, kad Jāzeps un Marija, kādas četrdesmit dienas pēc Jēzus dzimšanas, devās uz Jeruzalemi, lai pēc tā Kunga bauslības priekšraksta celtu tā Kunga priekšā savu pirmdzimušo.
Saskaņā ar bauslības priekšrakstiem katrs jūdu tautas vīriešu kārtas pirmdzimušais pieder tam Kungam. Pieder tam Kungam īpašā veidā, kā pirmais pārējo brāļu vidū kā priesteris un ķēniņš. Pirmdzimtība ir priesterības un reizē ķēniņa zīme. Bet visus daudzos gadus šī lietas tā arī bija un palika vienīgi zīmes.
Gadu tūkstošus un gadu simtus ļaudis nāca templī šo priekšrakstu pildīdami un īstenodami, un tomēr līdz galam nesaprazdami, ko viņi dara, bet vienkārši paklausībā izpildīdami to, kas viņiem likts. Bet šī zīme ir īpaša zīme. Tā ir zīme, kas norāda uz tās piepildījumu Kristum šai pasaulē nākot.
Mēs lasām par Kristu, ka Viņš ir tapis mums par brāli. Par pirmdzimušo daudzu brāļu starpā, kas daudzus brāļus vada uz godību, kā augstais priesteris un ķēniņš. Viņā šī zīme īpašā veidā guvusi savu piepildījumu, būdama nevis vairs tikai zīme, bet šīs zīmes būtība un piepildījums.
Mēs lasām, ka Jāzeps un Marija nāk Templī. Viņi jau ir iegādājušies vienu pāri ūbeļu, lai upurētu par savu jaundzimušo bērniņu. Šī piezīme norāda, ka viņi ir ļoti nabadzīgi ļaudis, jo bagātie varēja upurēt ko vairāk – barotu teļu vai ko citu, bet nabadzīgajiem, kam rocība neko daudz neļāva un varēja vien sapelnīt un sastrādāt savu dienišķo maizi, bija atļauts vienkāršā veidā pienest pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.
Ar šo dāvanu rokās viņi ienāk Templī, lai atrastu kādu priesteri, kas izpildītu to, ko Mozus bauslības priekšraksts noteicis. Pēkšņi, viņiem pretim nāk kāds vīrs. Nāk tieši pie viņiem un saka kādus neparastus vārdus. Tiesa, Jāzeps un Marija kaut ko līdzi jau ir dzirdējuši, un ne vienu reizi vien. Bet viņi ir ienākuši Templī visā pazemībā. Tur nebija nekādas izziņošanas, nekāda uzraksta, kas vēstītu, ka šodien savā Templī nāk pats Dieva Svaidītais – Kristus! Sagaidiet! Nekā tāda tur nebija.
Bet mēs redzam kaut ko īpašu pie šī mazā bērniņa. Viņš vēl nerunā un neko nedara. Pie Viņa vēl nav redzama kāda īpaša Gara rosība vai kādas īpašas spējas, bet ļaudis tiek pie Viņa sūtīti, bet tur kur netiek sūtīti, tur pēkšņi viņi tiek kādas īpašas dievišķas gaismas apmirdzēti, un ierauga to, ko miesīgā acs nemaz nevar redzēt. Jau tad kad Jēzus bija pavisam mazs mazs bērniņš savas mātes miesās un nevarēja vēl redzēt, ka tur kaut kas ir, viņa nāca savas mīļās radinieces Elizabetes namā un sacīja: “Miers ar jums, miers šim namam.” Tad Elizabete tapa Svētā Gara pilna un gavilēja par šo bērniņu itin kā viņu redzēdama, itin kā pazīdama. Kaut kas īpašs strāvoja no šī bērniņa. Kaut kas bezgala īpašs. Jo arī tas bērniņš, kas bija Elizabetes miesās vēl nedzimis – Jānis Kristītājs – sajuzdams sava Kunga klātbūtni, tā salecās savas mātes miesās. Elizabete tapa Svētā Gara pilna, redzīga, zinīga un gudra.
Tāpat arī vēlāk. Eņģeļi sūta ganus. Zvaigzne ved austrumu gudros. Šeit mēs redzam, ka Svētais Gars, kas ir vadījis cauri mūžam kādu sirmu vīru, krietnu, dievbijīgu, kurš visu savu mūžu ir dzīvojis ar to Kungu, ilgodamies pēc iepriecinājuma, pēc Evaņģēlija, apzinādamies, ka viņam šis iepriecinājums ir vajadzīgs, nu mudina viņu tieši tajā dienā, kad Jēzus bērniņš tiek nests Templī, nākt Viņam pretim, viņš zina kur iet, un kurš no daudzajiem bērniņiem, kas ir dzimuši tajā pašā dienā un tajā pašā dienā arī Templī nesti, lai stādītu priekšā tam Kungam, ir tas īstais.
Mūsu Kungs un Pestītājs, kā mēs to zinām no Svētajiem Rakstiem, ir miesā nākušais Vārds. Dievišķais Vārds caur ko visas lietas ir radītas un tapušas, ar kuru visas lietas, kas radītas, tiek uzturētas. Šis dievišķais Vārds, kā mēs lasām, tapa miesa. Šis dievišķais Vārds nevis vienkārši iemājoja miesā kā dievišķs gars vai spēks cilvēciskā miesā, bet mēs lasām – tapa miesa.
Tad kad šis bērniņš pasaulē nāca, Viņš bija dievišķais Vārds miesā. Nevis Viņā bija dievišķais Vārds, bet Viņš pats viscaur, Viņa dvēsele, miesa – viss, kas Viņš bija, bija dievišķais Vārds miesā.
Dievišķais Vārds ienāca šajā pasaulē, lai tiktu iedots mums kā dzīvības avots. Mēs redzam, ka vēlāk, tad, kad šis bērniņš pieaug, kad Viņš sāk runāt un darboties, cilvēki, kas Viņu meklē, kaut kādā ziņā nav vairs tik ļoti uzrunāti, nav tik ļoti apgaismoti un Svētā Gara vadīti, kā tie pirmie, kas gāja pie Viņa, kā pie bērniņa.
Vēlāk, kad Viņš runāja un darīja, tad arī cilvēka prāts šajās lietās piedalījās līdzi, vērtēja, vēroja un sprieda. Bet, kad Viņš bija mazs bērniņš… ko tur cilvēka prāts varēja spriest, vērtēt un secināt? Pilnīgi nekā tāda tur nebija. Tikai un vienīgi Dieva žēlastība, Dieva eņģeļi un Svētā Gara vadība veda pie šī bērniņa. Un tomēr, kad šie Svētā Gara vadītie šo bērniņu uzlūkoja, tas bija kaut kas īpašs.
Šis bērniņš auga, darbojās, gāja pretī savas dzīves augstākajam piepildījumam – ciešanām un krusta nāvei. Kad Dieva Dēls bija miris pie krusta un augšāmcēlies trešajā dienā, un stājās savu mācekļu vidū dzīvs, un izstiepa savas rokas pretī un teica – aptaustiet mani, tas esmu es, es esmu augšāmcēlies, tad mācekļi, bažīgi un bikli ar savām rokām, saviem pirkstiem Viņu aizskāra un sajuta ko īpašu, ko tādu, ko apustulis Jānis, sirms vīrs tuvu savai atraisīšanās dienai būdams, ar ārkārtīgu aizgrābtību raksta, kā mēs to lasām viņa pirmajā vēstulē: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. [1.Jņ.1:1-3]
Redziet, kā apustulis raksta – Mēs jums pasludinām par dzīvības Vārdu, ko mūsu acis ir redzējušas un vērojušas, ko mūsu rokas ir aptaustījušas, un dzīvība ir parādījusies.
Tāpat arī mazais bērniņš, ienests Templī, lai pie Viņa izpildītu visu, ko Mozus bauslība prasa, neko nerunā, bet Viņš ir dievišķais Vārds miesā. Un tie, kas ir Viņam apkārt miesā, pēkšņi sāk par Viņu runāt. Viņš runā caur viņiem. Viņš no apslēptības nāk ārā citiem saredzams, saņemams un satverams caur vārdu. Viņš – dievišķais Vārds caur kuru viss ir radīts un uzturēts – tapis miesa, lai caur vārdu, kas skan no cilvēcīgas miesas, sevi dotu kā mūžīgās dzīvības vārdu, lai mēs taptu Viņam līdzdalīgi.
Tāds ir šī notikuma saturs un jēga. Ka dievbijīgais Sīmenāns, šis krietnais vīrs, kurš ilgojās pēc iepriecinājuma visiem Dieva ļaudīm, Svētā Gara vadīts un pamācīts, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto jeb Kristu. Kad viņš Gara vadīts nāk Templī, kur vecāki ienesa bērniņu Jēzu, tad viņš ņēma to savās rokās un slavēdams Dievu sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” [Lk.2:30-32]
Redziet, cik svarīgi, ka Lūka aprakstīdams Sīmeānu, nepalaiž garām kādu īsu Sīmeāna dzīves aprakstu. Viņš bija krietns, taisns un dievbijīgs vīrs, un tomēr, kad viņš Jēzus bērniņu uz rokām ņēmis saka – manas acis ir tavu pestīšanu redzējušas, ko tu esi sataisījis visiem cilvēkiem. Viņš nebija tāds, kas cerēja pats uz savu krietnumu, darbiem vai nopelniem, kaut gan viņš būtu varējis cerēt un paļauties daudz vairāk nekā visi citi. Viņš saprata, ka tas viss viņam neko nedod, ja viņam nav iepriecinājuma, ja viņam nav šī Kristus, kas nāk lai izdzēstu arī viņa, Sīmeāna, grēkus. Lai arī viņam, Sīmeānam, nestu mieru ar Dievu. Tad šī dievišķā Pestītāja gaismā un spēkā rodas vērtība arī tam, ko Lūka piemin – viņa krietnumam, viņa labajiem darbiem, viņa ticībai.
Bez šīs žēlastības, bez šī dievišķā Pestītāja tur nav nekāda krietnuma, nekāda laba darba, nekādas dievbijības. Nav nekā.
Redziet, mīļie, cilvēki to bieži neredz. Sīmeāns ir tiešām redzīgs, bezgala redzīgs.
Viņš saka tālāk Marijai, bērniņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un [augšām]celšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” [Lk.2:34-35]
Viņš ir likts par īpatnu zīmi. Tie, kas stāv kājās, pār Viņu klups un kritīs, bet tie, kas sakrituši tā, ka paši nespēj celties, pie Viņa celsies.
Apustulis Pāvils, dievbijīgais vīrs no Benjāmiņa cilts, ir rakstījis kaut ko par savu agrāko dievbijību, kas patiešām bija ārkārtīgi ievērības cienīga. Viņš saka, ka varētu paļauties uz savu taisnību, savu dievbijību vairāk nekā visi citi. Viņš raksta tā: “lai gan es varētu arī uzticēties miesai [proti, uz savu gudrību, dievbijību, darbiem, krietnumu] . Ja kāds cits domā uzticēties miesai, es to varētu vēl vairāk; astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams. Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem.” [Fil.3:4-11]
Redziet, Pāvils ir viens no tiem, kas stāvēja. Viņam šķita, ka viņš stāv daudz labāk par visiem pārējiem, un ka viņš varēs pastāvēt arī Dieva tiesas priekšā. Viņš domāja sevi bauslības darbos nevainojamu, pilnīgu. Viņš stāvēja līdz sastapa Kristu. Tad viņam bija jākrīt.
Redziet, šī lielā izmaiņa. Tie, kas stāv, kritīs, un, kas ir pakrituši, taps piecelti. Tāpēc Sīmeāns saka, ka Viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī.
Šis mazais bērniņš, kurš vēl nevienu vārdu nesaka, jau dara savu darbu. Viņš jau sevi apliecina caur tiem, kas Viņu pazīst, caur tiem, kas Viņu sludina un par Viņu runā. Tikai caur šo runāšanu, caur šo vārdu, tie, kas tajā brīdī ir klāt, var saprast, kas šīs bērniņš ir, var ticībā uzņemt, var Viņu kā Pestītāju saņemt. Nekā citādi, kā vien caur šo vārdu.
Viņu varēja paņemt rokās, kaut kur aiznest, viņu varēja auklēt, paņemt audzināšanā, bet neko nesaņemt no Viņa dievišķās žēlastības un pestīšanas, jo tas viss būtu tumšs un nesaprotams bez Dieva vārda. Bet tad, kad Dieva vārds tiek pasludināts, tad šis bērniņš tiek atklāts. Viņš top pieejams, Viņš top saņemams.
Arī Marija pati, Viņa māte, kas tur šo bērniņu uz rokām, arī par viņu Sīmeāns saka: “Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies.” Ne jau tikai pašā ciešanu brīdī, kad viņa savu dēlu zaudēja, bet arī visā Viņa dzīves laikā. Kur viņa būdama Viņam ikdienas blakus, tomēr nebija Viņu sapratusi līdz galam.
Kad Viņš sāka sludināt un darboties, tas bija tik neparasti, ka arī Marijai bija teju vai gar zemi jākrīt. Viņa kopā ar visiem neticīgajiem radiem gāja no Nācaretes uz Kapernaumu, lai Viņu savaldītu, un sacīja kopā ar visiem citiem – Viņš ir bez prāta. Jau toreiz šis zobens cauri viņas sirdij dūrās.
Sīmeāns saka, arī tev pašai nebūs viegli. Viņš ir tik neparasts. Viņš ir tik īpašs. Viņš tos, kas stāv, gāž gar zemi, lai kāds no tiem pēc tam pieceltos, un tos, grēka nogāzti zemē, Viņš pieceļ, lai tie Dieva tiesas priekšā var līgsmi stāvēt kā Dieva bērni arī pašā mūžībā. Tāds Viņš ir. Šis bērns.
Mēs redzam, ka tur klāt ir vēl kāds cilvēks. Praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts. Sieva. Atraitne. Astoņdesmit četrus gadus veca. Viņa visus savus dzīves pienākumus bija izpildījusi. Bijusi meita, sieva, domājams, māte un vecmāmiņa. Un tagad visi šie pienākumi izpildīti, un nu viņa iet pie Tempļa kalpodama, gavēdama, lūgdama, savu sirdi sagatavodama Dievam. Arī viņa tajā pašā stundā pienāk klāt, un dzird šos Sīmeāna vārdus. Šie vārdi to dzīvi viņas sirdī, viņa tos ticībā uzņem, un šie vārdi tālāk caur viņu plūst. Viņa iet un stāsta par bērniņu visiem, kas gaidīja uz šo brīnišķīgo iepriecinājumu un atbrīvošanu no nāves un grēka varas.
Mēs redzam šeit kristīgo draudzi savā pirmsākumā. Sīmeāns ir Evaņģēlija, Dieva vārda, sludinātājs. Mēs redzam, ka toreiz, šis Sīmeāna pasludinātais Evaņģēlijs radīja sirdīs ticību un vairoja šo pasludinājumu un vārdu caur pravieti Annu, kura gāja un stāstīja par bēniņu visiem, kas gaidīja uz Jeruzalemes atbrīvošanu.
Tā arī šodien šī vēsts turpinās. Toreiz iesākusies līdz pat šai dienai. Mēs visi esam šīs gaismas apmirdzēti. Mēs visi esam šī bērniņa līdzdalībnieki. Visi darīti par Dieva dēliem un meitām. Par Kristus brāļiem un māsām. Paliksim pie šī vārda. Kamēr šis vārds būs mūsos, tikmēr arī mēs būsim Viņā, un tikmēr mēs būsim brīvi, un dzīvības bērni un mūžības līdzmantinieki. Tā arī būsim un tā arī paliksim. Āmen!
[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]
Ieskaties