Sprediķis Kristus dzimšanas svētku dienā

Noklausies šo e-publikāciju

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. [Jņ.1:1-14]

Apustulis Jānis īpašā veidā grib jau paša evaņģēlija sākumā pateikt pašu būtiskāko par savu mīļo Kungu un Pestītāju. Tālāk savā evaņģēlijā viņš raksta daudz lietas, kas cilvēkiem varētu šķist kā vienkārši, bet visai brīnumaini stāsti par to, kā Jēzus sludināja, mācīja, ēda un dzēra kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, kā Viņš dziedināja, veica brīnumus. Protams, tie ir brīnumaini stāsti. Bet viņš grib sacīt vēl ko daudz dziļāku. To, kas arī mums šajos vienkāršajos stāstos ir jāprot ieraudzīt un saprast. Tā žēlastības bagātība, kas mājo Jēzu, kā apustulis Pāvils citviet aizgrābts, izbrīnīts un Viņa lieluma priekša svētbijībā, zemojot ceļus, saka: “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā.” [Kol.2:9, sal. Kol.1:19]

Jānis norāda uz pašu sākumu. Viņš saprot, ka stāsts, kas it kā iesākas šajā pasaulē, Dieva Dēlam piedzimstot Bētlemē, dusot Bētlemēs silītē, patiesībā iesākas daudz agrāk. To ir labi saprast. Ar to var brīnišķīgi dzīvot, svētīgi mirt un mūžīgajā dzīvībā ieiet.

Savā pēdējā vēstulē savai sievai Mārtiņš Luters, jau būdams smagi slims, atbild viņas satrauktajai vēstulei ar dziļu mieru: “Nerūpejies par mani tik ļoti. Man ir labāks aizstāvis nekā tu un visi svētie Dieva eņģeļi. Tas ir tas, kas guļ Bētlemes silītē un atpūšas pie Marijas krūts, bet tajā pašā laikā sēž pie Tēva labās rokas godībā un valda pār visu. Tāpēc rimsties, neuztraucies par mani.”

Jānis norāda uz pašu iesākumu. Viņš rāda uz dievišķo vārdu, kas bija pie Dieva, un šis Vārds pats bija Dievs. Viņš runā par Trīsvienības otro personu, Dieva Dēlu, šādā īpašā veidā.

Jo Svētajos Rakstos mēs lasām, kā Dievs rada šo pasauli. Visu, kas to piepilda, visu, kur tā pamatojas, uz kā tā stāv, kas to saista kopā un tālāk veido un liek tai būt dzīvai – mēs lasām, ka Dievs saka un tas notiek. Viņš runā pavisam vienkārši. Tomēr, tā kā Viņš ir Dievs, tad visa šī brīnumainā, sarežģītā un līdz galam cilvēkam nekad neizzināmā pasaule, kur cilvēks var vienīgi skatīties un brīnīties, cik ārkārtīgi noslēpumaina, gudri veidota, cik dziļa tā ir. Ka šī pasaule radās kādā veidā? Dieva Vārda veidota. Brīnišķīgā saskaņā, skaistumā, kur arī cilvēks, visas radības kronis, tiek radīts no tā, ko Vārds jau iepriekš ir sagatavojis, Dieva rokām radīts.

Šis Vārds, kas bija iesākumā pie Dieva, spīd kā gaisma pasaulē. Jānis saka, ka nav tā, ka pasaule pirms Jēzus bērniņa piedzimšanas, nemaz nezinātu Dieva Dēlu. Protams, ka zināja, uz Viņu cerēja, pēc Viņa ilgojās. Tāpat kā cilvēki nevar ieraudzīt sauli, bet redz vienīgi gaismu, kas nāk no šī debesu spīdekļa, ilgojas šo gaismu redzēt atkal un atkal, lai sajustu saules svētību, siltumu, lai priecātos tās gaismā, tāpat cilvēki gaidīja Dieva Dēlu, kas bija dievišķā gaisma, nākusī no Tēva. Tēvu neviens nekad nav redzējis, bet Dēls to ir atklājis, kā brīnišķīgu gaismu.

Jānis raksta – Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija gaisma cilvēkiem. Proti, šajā vārdā ir dzīvība. Dievs sacīja, un visa radība tapa. Dievs sacīja, lai ūdeņi mudž no dažādiem dzīvniekiem un zivīm. Dievs sacīja, lai zeme izdod augus un dzīvniekus. Un arī cilvēku ar savām rokām veidodams īpašā veidā svētī ar savu Vārdu, cilvēkam līdzi sacīdams, augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pārvaldiet to. Šī dzīvība bija vārdā. Un šī dzīvība bija atklāta cilvēkiem saprotamā veidā, kā gaisma, ka Evaņģēlijs, Dieva Vārds, ir gaisma.

Šis Dieva Vārds, cilvēkiem izteiktais, cilvēkiem saprotamais, spīd šīs pasaules tumsā, bet mēs lasām, Jānis raksta – tumsa to neuzņēma. Grēcīgā cilvēka daba turas pretī šim Dieva Vārdam, kas nāk visā vienkāršībā, dāvādams dzīvību. Bet līdz ar šo Vārdu, grēcīgā pasaule noraida dievišķo gaismu, tāpēc šī pasaule bez Dieva Vārda gaismas ir tikai tumsa.

Tālāk mēs lasām, ka Dievs laiku pa laikam sūta kādus ļaudis, lai tie atkārtotu šo Vārdu. Lai tomēr cilvēku starpā šis Evaņģēlija Vārds dzīvotu. Lai cilvēki varētu to saņemt pieejām veidā – no citu cilvēku mutēm, lai viņi ar savām cilvēcīgajām ausīm sadzirdēt, un ar savu cilvēcīgo saprašanu saprast.

Tā evaņģēlists raksta: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.”

Tā arī Baznīca, Dieva tauta, visos laikos ir bijusi šīs dzīvības gaismas apliecinātāja. Arī mēs tie esam. Mēs paši neesam gaisma, tomēr esam likti kā gaisma šajā pasaulē, un esam gaisma tikai daudz, tik ilgi un tikmēr, kamēr mūsu vidū ir dievišķais Evaņģēlijs Šķīsti un skaidri pasludināts, daudzināts, teikts un slavēts.

Tālāk Jānis saka – Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.

Jānis rakata par kādu ārkārtīgi dziļu noslēpumu. Vārds tapa miesa – cilvēks, mūsu brālis, līdzīgs mums, tomēr arī atšķirīgs. Līdzīgs mums tajās lietās, kas pieder pie cilvēcības, ko Dievs ir radījis, svētījis un apklājis ar lielu dievišķu noslēpumu. Kurš gan īsti saprot, pats cilvēks būdams, kas gan ir cilvēks? Tas paliek kā brīnums un noslēpums.

Mēs lasām apustuļa Pāvila vēstulē filipiešiem, ka Dieva Dēls, nākdams šajā pasaulē, sevi iztukšojis, kalpa veidu pieņemdams. [Fil.2:7]

Jā. Šeit mums, cilvēkiem, visiem ir kāds kalpa veids. Bet mēs nenākam šajā pasaulē iztukšoti. Mēs dzimstam šajā pasaulē, lai piepildītos, lai īstenotos. Katrs mazais bērniņš, kas piedzimis šajā pasaulē, lai cik nesaprātīgs arī viņš neliktos tajā brīdī, kad viņš ir pavisma maziņš, nevarīgs, vēl varbūt nepazīst savu māti, vēl neprot izstiept savu roku, lai kaut ko satvertu un pieliktu pie mutes – to viņš pratīs vēlāk – bet savā iekšienē, savā dvēselē, viņš jau ir tāds pats, kāds viņš būs vēlāk, kad viņš piepildīsies, kad īstenosies.

Visi cilvēki, kas ir piegauguši un īstenojušies, visgudrākie šīs pasaules profesori un zinātnieki, kad viņi bija mazi bērniņi, zīdainīši, viņi sevi apzinājās tieši tāpat, kā šobrīd. Viņi jau tad bija tie, kas ir tagad. Vēl vairāk, jo, diemžēl, grēcīgajā miesā cilvēks nevar īstenot visu, kas viņam ir Dieva ielikts un Dieva dots.

Šis mazais bērniņš vēl tikai aug, bet viņa dvēsele jau ir tāda, kādu Dievs to ir devis un radījis – brīnišķīga un pilnīga. Viņam ir jāpiepildās šajā pasaulē, viņam miesā ir jāīsteno tas, kas viņa dvēselē ir ielikts, cik vien viņš to var, cik vien viņš to spēj.

Es, protams, runāju par to tā, kā Dievs to cilvēkā ir ielicis, kā Dievs to ir paredzējis, kā Dievs to cilvēkam ir devis. Grēka ēna un tumsa vēl ir pār visu to. Cilvēks reizē ar šīm ārkārtīgi dārgajām un skaistajām Dieva dāvanām nes līdzi arī savu grēku un nāvi.

Tā cilvēks nāk šajā pasaulē, lai piepildītos, bet Dieva Dēls ienāca šajā pasaulē, sevi iztukšodams, jo tajā varenajā veidā, kādā Viņš bija no mūžības, Viņš nevarēja šajā pasaulē nākt, citādi šai pasaulei nebūtu jāiznīkst un jāpazūd. Tam veidam, kurā Viņš bija no mūžības, kā varenais Dieva vārds caur kuru viss ir radīts, bija jātiek apslēptam, kā autiņos ietītam, jākļūst zemam un vārgam, lai Viņš varētu piedzimt kā mūsu brālis, dusēt Bēlemes silītē, atpūsties pie Marijas krūts, un reizē būt Tas, kas sēž pie Tēva, Visuvaldītāja, labās rokas, un valda pār visu.

Tā Viņš pieņēma zemības veidu. Vārds tapa miesa – Jānis raksta – un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.

Iemiesotajā Vārdā bija, protams, tas, kas bija katrā cilvēkā – kādas ārkārtīgi lielas cilvēciskas dāvanas. Protams, Viņš bija patiess Cilvēks, Viņā bija patiesa cilvēciska gudrība un spējas. Tomēr Jānis bija redzējis, ka bija kaut kas, kas pārsniedz visas šīs robežas. Cilvēka dzīvei, spējām, vārdam ir noliktas kādas robežas.

Mēs to kādreiz redzam tur, kur esam piegājuši pie šīm robežām.

Kad mātei mirst bērns, viņa var raudāt un saukt: Bērniņ, dzīvo! Tomēr tas nenotiek.

Bet Jēzus, pieiet pie mirušā atraitnes dēla, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. [Lk.7:14-15] It kā tie paši vārdi, tomēr to spēks nāk no mūžības, no Dzīvības Vārda, kas izpaužas Viņā – miesā nākušajā.

Cik daudzi jūrnieki un zvenjieki ir bangojošā jūrā lūguši Dievu un saukuši: Kaut vētra rimtos. Tomēr viļņi ir tos nogremdējuši un viņi ir gājuši bojā. Jēzus laivā uzmodināts vētras laikā iesaucas: “Klusu, mierā!” [Mk.4:39] Viss paliek kluss. Vētra rimstas.

Viņš ir miesā nākušais Vārds. Kā tas var būt, ka šajā cilvēciskajā, iznīcajā miesā, kaut kas tāds var nākt. Šādiem vārdiem bija jāskan no Debesīm, no Dieva varenības torņa, bet šie vārdi nāk no cilvēka, kurš pieņēmis zemības miesu, kalpa veidu, būdams mūžīgais Dieva Dēls.

Jānis saka: Mēs to skatījam, mēs to vērojām.

Bet Jānis ir sapratis kaut ko vairāk par šo dievišķo spēku, kas izpaušas Vārdā, kas tapis miesa, Viņa mīļajā skolotajā, Kungā un Pestītājā Jēzū, kaut kas tāds, kas neattiecas uz jūru, neattiecas uz mirušām miesām, bet attiecas uz cilvēka dvēseli un garu.

Viņš, šis dievišķais Vārds, ir tapis miesa, ir tapis mūsu brālis, lai mēs taptu par Viņa brāļiem. Apustulis Pāvils šo brīnišķo, dievišķo noslēpumu izsaka šādi: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” [Rom.8:28-29]

Šis dievišķais Vārds ir nācis miesā tapēc, lai Viņš varētu nāk arī mūsu dzīvē, piepildīties arī mūsu dzīvēs, vest mūs pāri tām robežām, ko mūsu cilvēcība nespēj, ko nespēj vislielākā cilvēka gudrība, visaugstākās spējas un varēšana, vissvētākā dzīve. Jānis par to saka – Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.

Protams, ka Jānis zina, ka mēs pēc savas dabiskās kārtības un veida, kurā nākam pasaulē, esam dzimuši gan no asinīm, gan no miesas iegribas, gan no vīra gribas, bet viņš runā par tiem, kas šai dabiskai dzimšanai nepieķerdamies, uzņem iemiesoto vārdu, paļāvībā un ticībā caur Evaņģēliju – tie ir no Dieva dzimuši. Tie, caur šo iemiesoto Vārdu, kļūst par Dieva bērniem, Debesu Valstības mantiniekiem.

Mums visiem ir dota līdzdaļa pie šī dievišķās dāvanas. Mēs neapstāsimies un nepaliksim sava cilvēcībā vien, bet augsim pretī tai pilnībai, kas mājo Dieva Dēlā, kurā “mājo visa Dieva pilnība miesā.” [Kol.2:9]

Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kā bija sākumā, kā tagad ir, no mūžības uz mūžību, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]