Dominica Resurrectionis

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [Mk.16:1–8]

Pirmkārt, mums mazliet jāaplūko pats notikums, tad Kristus augšāmcelšanās nozīme un tas, kā mums jāpaļaujas uz Kristus augšāmcelšanos. Tekstā sacīts: “Kad sabata diena bija pagājusi..” Te mums jāsaprot, ka Marks raksta par sabatu ebrejiem ierastajā veidā. Jūdiem diena sākās vakarā un turpinājās līdz nākamās dienas vakaram, kā pirmās Mozus grāmatas 1. nodaļā rakstīts: “Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena”, tad “otra diena”, “trešā diena” un tā tālāk. Tātad pirmā, augstā sabata diena ir iesākusies vakarā, kad Kristus tika sists krustā – piektdienas vakarā, saulrieta laikā. Mēs skaitām otrādi. Bet pēc augstās sabata dienas, kad Kristus gulēja kapā, jūdi svinēja vēl veselas septiņas dienas, un arī tās sauca par sabatu; nākamās svētku dienas pēc augstā sabata tika skaitītas – pirmā no tām tika saukta prima sabbathorum, tad sekoja diena, kas tika saukta par secundam sabbathorum utt. Un visas šīs dienas jūdi ēda tikai neraudzētu maizi un plāceņus – tādēļ arī evaņģēlisti tās sauc par neraudzētās maizes dienām. No tā visa mums jāsecina, ka Kristus ir augšāmcēlies pirms saullēkta, pirms vēl eņģelis kāpa lejā no debesīm un zeme nodrebēja. Eņģelis nāca vēlāk, lai atvērtu jau tukšo kapu – kā evaņģēlists to skaidri aprakstījis.

Te nu rodas jautājums: kā tad mēs sakām, ka Kristus ir augšāmcēlies trešajā dienā, lai gan Viņš gulēja kapā tikai vienu dienu un divas naktis. Ja skaitām laiku tā, kā skaitīja jūdi, tā būtu tikai pusotra diena; kā tad lai saskaņojam šo skaitli ar to, kam ticam – ka Kristus ir augšāmcēlies trešajā dienā? Mēs atbildam un sakām: Kristus nāve šīs trīs dienas ir ietvērusi tikai daļēji. Jo Viņš mira apmēram divas stundas pirms piektdienas beigām, tātad – pirmajā dienā gulējis miris tikai aptuveni divas stundas; Viņš bija miris vēl visu nākamo dienu – un tas ir īstais sabats; un tad, trešajā dienā – kā šodien –, Viņš ir augšāmcēlies, tomēr Viņa nāve ir skārusi arī šīs dienas sākumu, kā arī mēs sakām: tas noticis Lieldienās, pat tad, ja būtu runa tikai par Lieldienu vakaru. Tādēļ arī Pāvils un evaņģēlisti saka, ka Kristus augšāmcēlies trešajā dienā.

Kristum bija jāpaliek mirušam tikai tik ilgi – un ne ilgāk –, kamēr būtu sagaidāms, ka Viņa mirušās miesas vēl nesāks trūdēt; Viņam bija jāizlaužas no nāves vēl tajā laikā, kad nebija pamata domāt, ka miesai jau varētu rasties smaka; jo ilgāk līķis nevarēja gulēt – pēc trim dienām tas jau sāktu sadalīties. Tādēļ Kristum bija jāceļas no mirušajiem trešajā dienā, pirms Viņa miesa sākusi trūdēt.

Te īpaši jāpamana lielā mīlestība, kādu sievas jūt pret savu Kungu. Bez ilgas domāšanas jau agri no rīta viņas vienas dodas uz kapu, pat nepadomājušas par lielo akmeni, kas aizvelts priekšā kapam – viņas pat nebija varējušas apdomāties tik daudz, ka vajadzētu ņemt līdzi kādu vīrieti. Sievas rīkojas tā, kā mēdz rīkoties nobijušies un bēdu nomākti cilvēki, tādēļ dodas ceļā, aizmirsušas pat pašu nepieciešamāko. Jā, viņas neiedomājas nedz par bruņotajiem sargiem, nedz arī par Pilātu un jūdiem, bet tikai droši un apņēmīgi dodas ceļā. Kas piespieda šīs labās sievas tā riskēt ar savu miesu un dzīvību? Nekas cits kā labvēlība un mīlestība, ko viņas juta pret savu Kungu; tā bija tik dziļi iesakņojusies viņu sirdīs, ka viņas būtu Kristus dēļ riskējušas ar dzīvību kaut tūkstoš reižu. Viņām pašām šādas drosmes nebūtu bijis – te jau uzreiz bija jūtams Kristus augšāmcelšanās spēks; Viņa Gars dara šīs pēc dabas bailīgās sievas tik drosmīgas, ka viņas uzdrīkstas darīt darbu, kurš būtu licis izbīties pat vīriem.

Šīs sievas mums rāda arī lielisku garīgas sirds piemēru; šāda sirds uzņemas neiespējamu, nepaveicamu darbu, kura priekšā visa pasaule zaudē dūšu; tomēr šī sirds paliek nešaubīga un paveic iecerēto, neuzskatīdama to par neiespējamu. Ar to pietiks, runājot par pašu notikumu; tagad aplūkosim, kādu labumu ir nesusi Kristus augšāmcelšanās.

Sv. Pāvils Vēstulē romiešiem 4:25 saka: “[Kristus ir] nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” Šis vīrs meistarīgi un pareizi rāda mums Kristu; viņš skaidri saka, kādēļ un kālab Kristus ir cietis un kā mums pret Viņa ciešanām ir jāizturas, proti, ka Viņš ir miris mūsu grēku dēļ. Tā Kristus ciešanas tiek pareizi izskaidrotas un mēs no tām varam gūt labumu. Taču, kā nepietiek ar to vien, ka es zinu un ticu tam, ka Kristus ir miris, tāpat nepietiek tikai zināt un ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies apskaidrotā miesā un nu mīt debesu augstībā, priekā un līksmībā, vairs nebūdams pakļauts mirstībai, jo tas viss manu dzīvi nevar uzlabot vai arī uzlabo to pavisam maz. Bet man ir jānonāk pie tā, ka viss darbs, ko Dievs paveic Kristū, ir darīts manā labā, jā, dots un dāvāts man – lai Kristus augšāmcelšanās darbotos manī, tā ka arī es celtos augšām un atkal kļūtu dzīvs līdz ar Viņu; tas gan man iet pie sirds. Un ir arī nepieciešams paturēt to sirdī, ne tikai klausīties ar miesīgajām ausīm vai sacīt ar muti.

Jūs jau esat dzirdējuši par Kristus ciešanām – kā Kristus mums rādīts, lai sniegtu piemēru un palīdzību, tā ka tas, kurš Viņam seko un turas pie Viņa, saņem Garu un arī pats spēj panest ciešanas; taču vēl daudz kristīgāki, sirsnīgāki un mierinošāki ir vārdi, ko saka Sv. Pāvils: Kristus ir augšāmcēlies mūsu taisnības dēļ. Te skaidri parādīts Jērs, par kuru Jānis Kristītājs liecina un runā Jņ. 1:29: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” Te piepildās tas, kas ticis sacīts čūskai, 1. Moz. 3:15: “Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu..”, – tā ka visiem tiem, kuri Viņam tic, elle, nāve, velns un grēks ir nonāvēts. Tā šodien ir piepildījies arī apsolījums, ko Dievs devis Ābrahāmam, 1. Moz. 22:18: “Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas..” Tas ir Kristus, kas noņem mums uzlikto lāstu, uzvar un sakauj grēku, nāvi un velnu.

Tas – es saku – notiek caur ticību. Jo, ja tu atzīsti, ka ar šo dzimumu čūska ir nonāvēta, tad tev tā arī ir nonāvēta; un, ja Viņš ir dzimums, kurā tiek svētītas visas tautas, tad arī tu esi svētīts. Jo katram pašam būtu vajadzējis samīt čūskas galvu un atpestīt sevi no lāsta; tas būtu bijis pārāk smagi, pat neiespējami. Taču nu tas ir noticis brīnišķīgā veidā, pavisam viegli, proti, Kristus reizi par visām reizēm ir saminis čūsku. Viņš ir mums dots, lai nestu tikai svētību un liktu to sludināt visā pasaulē, tā ka tas, kurš šim pasludinājumam tic, to satver un pie tā turas, arī saņem šo svētību un var būt drošs, ka ir tieši tā, kā viņš tic. Jo viņa sirdī šie vārdi ir tik spēcīgi, ka uzvar nāvi, velnu, grēku un visas nelaimes – kā to dara pats Kristus. Šie vārdi ir tik vareni, ka drīzāk pats Dievs pakļausies ienaidniekam, nekā Viņa vārdi zaudēs spēku.

Tieši to Sv. Pāvils izsaka ar šiem vārdiem: Kristus ir uzmodināts mūsu taisnības dēļ. Sv. Pāvils ņem manas acis, novērš tās no maniem grēkiem un pievērš Kristum; jo, ja es uzlūkotu savus grēkus, kad tie gulstas uz maniem pleciem, tie mani nonāvētu. Tādēļ man jāraugās uz Kristu, kas uzkrāvis sev manus grēkus un saminis čūskas galvu, kļūdams man par svētību. Nu grēki vairs negulstas uz manas sirdsapziņas, bet ir uzkrauti Kristum – tie grib nonāvēt Viņu. Raudzīsimies, ko grēki dara Kristum. Tie nogrūž Viņu zemē un nonāvē. Ak, Dievs! Kur nu paliek mans Kristus, mans Pestītājs? Bet Dievs nāk, izrauj Kristu no nāves un atkal dara Viņu dzīvu; un ne vien dzīvu, bet – ieceļ Viņu debesīs un ļauj, lai tagad Viņš valda pār visu. Kur nu palicis grēks? Tas guļ zem Viņa kājām, jā, tas ir pie karātavām. Ja vien es turos pie Kristus, mana sirdsapziņa ir priecīga – tāda, kāda tā ir Kristum –, jo es esmu bez grēka. Ja pats stājos pretī nāvei, velnam, grēkam un ellei, tie rada man ciešanas. Tā kā esmu cēlies no Ādama, tie man var likt mirt. Taču nu Kristus ir uzkrāvis manus grēkus sev un miris, ļaudams šo grēku dēļ sevi nonāvēt, tādēļ tie man vairs nevar kaitēt. Jo Kristus šiem grēkiem ir pārāk spēcīgs pretinieks; tie nespēj Viņu noturēt savā varā. Viņš izlaužas no nāves un notriec grēkus pie zemes, uzkāpj debesīs un valda pār visu mūžībā. Nu man ir mierīga sirdsapziņa, es esmu priecīgs un svētlaimīgs, es vairs nebīstos no šiem tirāniem; jo Kristus ir atņēmis man manus grēkus un uzkrāvis tos sev. Bet uz Viņa pleciem tie nevar palikt; kur tad lai tie paliek? Tiem jāpazūd un jāiznīkst. Tā darbojas ticība – tas, kurš tic, ka Kristus ir ņēmis projām viņa grēkus, arī ir bez grēka – tāpat kā Kristus; arī viņam nāve, velns un elle ir uzvarēti, tā ka nu viņam nekas vairs nevar kaitēt.

Par to teikts Hozejas 13:14, ko Sv. Pāvils citē, runādams par Kristus uzvaru – par to, ka Viņš ir augšāmcēlies, uzvarēdams grēku, nāvi, elli un visas lietas. Šajā uzvarā – apustulis saka – nāve ir aprīta. Viņš lepojas, teikdams (1. Kor. 15:55): “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” Tas ir, itin kā Sv. Pāvils sacītu: nāve, kur nu palikuši tavi zobi? Nāc nu, nokod man kaut vienu pirkstu! Agrāk tev bija šķēps – kur nu tas ir palicis? Kristus tev to ir atņēmis. Grēks, kur ir tavs spēks un skarbums? Bet grēka spēks – Sv. Pāvils saka – ir Bauslība. Jo skaidrāk Bauslība tiek atzīta, jo vairāk grēks cilvēku nomāc un sadzeļ. Tādēļ Sv. Pāvils saka, ka Kristus ir sadragājis un iznīcinājis nāves šķēpu un izkapti. Šo uzvaru Viņš nav uznesis sev līdzi debesīs, bet atstājis pasaulē, lai tā izplatītos ar sludināšanas palīdzību, tā ka tam, kas uzskata Kristu par Vīru, kurš uzvarējis grēku un nāvi, grēka un nāves šķēps un dzelonis ir salauzts. Tas ir īsts Evaņģēlijs, kas dod dzīvību, spēku, varu un spirdzinājumu; tā ir pati galvenā lieta, uz kuru norāda visi Rakstu vārdi.

Tādēļ – mācieties pareizi atzīt Kristu, skatieties, kā tas jādara; visi Raksti sauc patiesu Kristus atziņu par taisnību; taču tā jārada Svētajam Garam. Tādēļ lūgsim Dievu, lai Viņa Evaņģēlijs atspīd un lai mēs iemācāmies patiesi atzīt Kristu, varētu celties augšām līdz ar Viņu un nākt Dieva godībā – tāpat kā Viņš.

Te rodas jautājums: ja jau Kristus ir ņēmis projām no mums nāvi un mūsu grēkus, ar savu augšāmcelšanos darīdams mūs taisnus, – kādēļ tad vēl jūtam sevī grēku un nāvi? Grēki mūs vēl joprojām sadzeļ, sirdsapziņa mūs moka, un šīs sirdsapziņas mokas rada elles bailes!

Atbilde: es jau agrāk bieži esmu sacījis, ka jušanai un ticībai katrai ir citāda daba. Ticība necenšas sajust, bet atmet prāta spriedumus, aizver acis un vienkārši pakļaujas [Dieva] vārdam, sekodama tam kā dzīvojot, tā mirstot. Turpretī jušana nesniedzas tālāk kā vien līdz lietām, kuras aptveramas ar prātu un sajūtām, un apstājas pie tā, kas ir dzirdams, redzams un sajūtams vai uztverams ar ārēju sajūtu palīdzību. Tādēļ jušana ir pretstatā ticībai, bet ticība – pretstatā jušanai. Tādēļ arī Vēstulē ebrejiem 11:1 apustulis apraksta ticību šādiem vārdiem: tā ir droša paļāvība uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, ja mēs varētu redzēt Kristu debesīs tāpat, kā redzam parasto sauli, mums nebūtu vajadzības ticēt; bet nu Kristus ir miris mūsu grēku dēļ un augšāmcēlies, lai mēs iemantotu taisnību. Tas nav redzams, nedz arī sajūtams – neviena cilvēka prāts to nespēj aptvert; tādēļ mums jānovēršas no sajūtām un tikai jāuztver [Dieva] vārds ar ausīm, tad jāieraksta tas sirdī un jāturas pie tā – arī tad, ja nekas tāds nav redzams un es vēl jūtu sevī grēkus, it kā tie nebūtu ņemti no mums projām. Sajūtas nav jāņem vērā, bet stingri jāpaliek pie pārliecības, ka nāve, grēks un elle ir uzvarēti – arī tad, ja jūtu, ka vēl arvien grimstu nāvē, grēkos un ellē. Ja arī grēku izjūta mūsos vēl paliek, tas notiek vienīgi tādēļ, lai mēs tiktu skubināti ticēt, lai mūsu ticība kļūtu stipra, tā ka mēs uzņemtu [Dieva] vārdu, neraugoties uz visām sajūtām, un cieši saistītu savu sirdi un sirdsapziņu pie Kristus. Tad ticība, pretodamās visām sajūtām un prāta spriedumiem, itin viegli izvedīs mūs cauri grēkam, cauri nāvei un ellei; tad varēsim skatīt pestīšanu paši savām acīm; tikai tad pilnīgi pieredzēsim to, kam esam ticējuši, proti, ka nāve un visas nelaimes ir uzveiktas.

Kā līdzību varam aplūkot zivis ūdenī. Kad tās nāk tīklā un ir jau noķertas, tās sākumā tiek vilktas pavisam lēni un nevar ne iedomāties ko citu kā vien – ka vēl joprojām brīvi peld ūdenī; bet, kad zivis tiek vilktas krastā, tad gan tās kļūst nemierīgas un beidzot jūt, ka ir noķertas. Tāpat notiek ar dvēselēm: kad tās tiek notvertas ar Evaņģēliju, ko Kristus Mt. 13:47 pielīdzina tīklam, un sirdis ir ieņēmusi Evaņģēlija vēsts, šis vārds saista nabaga cilvēku pie Kristus, rāmi un mierīgi ved viņu ārā no elles un grēka, lai gan dvēsele vēl jūt grēku un domā, ka joprojām atrodas tā varā. Nu sākas cīņa – sajūtas cīnās pret Garu un ticību, Gars un ticība – pret sajūtām; jo vairāk ticība pieņemas spēkā, jo sajūtas kļūst vājākas un otrādi. Mūsos vēl arvien ir grēki – augstprātība, alkatība, dusmas un citi – tikai tādēļ, lai tie piespiestu mūs ticēt un mūsu ticība dienu no dienas pieaugtu un pieņemtos spēkā, lai galu galā cilvēks caurcaurēm kļūtu par kristieti un svētītu īsto sabatu, būdams Kristū līdz pašiem matu galiem, tā ka viņa sirdsapziņa kļūtu mierīga un apmierināta un visiem grēku viļņiem un bangām būtu jānoplok. Jo, gluži kā jūrā viļņi veļas pakaļ cits citam un triecas pret krastu, itin kā gribētu to apgāzt, tomēr paši noplok un izbeidzas, tāpat arī grēki pūlas mūs satriekt, tie labprāt iedzītu mūs izmisumā; taču galu galā tiem jārimstas, jāpagurst un jāpazūd – visiem, līdz pēdējam.

Otrkārt, arī nāve mums vēl guļ uz kakla; arī tas ir vingrinājums cilvēkam, kurš tic, ka pati nāve ir nonāvēta un viss tās spēks ir atņemts. Prāts jūt, ka nāve mums vēl guļ uz kakla un vēl arvien mūs nomāc. Kas seko šīm izjūtām, tas ir pagalam, bet, kurš turas pie [Dieva] vārda, novērsdamies no šādām izjūtām, – tas tiks izvests visam cauri. Kad nu sirds turas pie vārda, prāts seko sirdij; un, ja prāts to spēj darīt, tad to pašu ceļu iet arī mīlestība un pieķeršanās, viss, kas cilvēkā ir. Jā, tad vēlamies, kaut viss pazustu, lai tikai mēs varētu uzskatīt nāvi par mirušu un nespēcīgu. Bet tas nevar notikt citādi kā vien tad, kad kļūstam pilnīgi brīvi no sava vecā Ādama; līdz tam laikam notiek tā, kā Kristus saka Mt. 13:33 – Dieva valstība ir līdzīga raugam, ko sieva iejauc trijos mēros miltu. Jo, lai arī tā ir iesākusi rūgt, tomēr visa mīkla vēl nav sarūgusi. Tāpat arī šeit: kaut arī sirds turas pie tā, ka nāve un elle ir projām, tomēr raugs vēl nav mūs pilnīgi pārņēmis un pārveidojis; jo tai jāpaveic savs darbs visos locekļos, līdz viss ir pilnīgi sarūdzis – kļuvis pilnīgi šķīsts, tā ka cilvēkā būtu atrodama vienīgi ticība. Tas nenotiek agrāk kā tad, kad vecais cilvēks pilnīgi iznīkst – tad viss, kas cilvēkā ir, kļūst caurcaurēm kristīgs.

Tādēļ šīs divas lietas – grēks un nāve – šeit vēl ir atstātas, lai mums būtu iemesls vingrināties un stiprināties ticībā, lai mēs dienu no dienas kļūtu pilnīgāki savā sirdī un galu galā izlauztos cauri visiem šiem šķēršļiem un viss, kas mūsos ir – gan miesa, gan dvēsele –, kļūtu kristīga. Jo, ja sirds turas pie [Dieva] vārda, visām sajūtām un iedomām ir jāizbeidzas; ar laiku arī griba seko domām un sajūtām; un, kurp dodas griba, turp seko arī mīlestība un patika; tas viss nu nāk un ietiecas Evaņģēlijā – cilvēks kļūst atjaunots un atstāj savu veco ādu ārpusē. Nu nāk cita gaisma, citas sajūtas, cita redze, cita dzirde, citādi darbi un runas. Līdz šim mūsu doktori un pāvesta sekotāji ir mācījuši, kā kļūt ārēji dievbijīgiem; viņi ir gribējuši pavēlēt acīm neredzēt, ausīm nedzirdēt un uzspiest šādu dievbijību ar ārēju spaidu palīdzību. Cik tālu tas ir no visa, par ko šeit runājām! Ir jānotiek tā: kad sirds un sirdsapziņa ar ticību turas pie vārda, tā izpaužas darbos – ja sirds ir dievbijīga, arī visi locekļi kļūst dievbijīgi, un ticībai seko labi darbi.

Tas šeit attēlots sabatā, kuru bija pavēlēts svētīt un kura laikā mūsu Kungs pavisam kluss gulēja kapā. Tas norāda, ka visiem mūsu darbiem ir jānorimst un jāatdusas, un nav jārosās mūsos, jā, lai mūsos nemostos un nerosītos grēks, bet lai mēs droši ticētu, ka nāve, elle, grēks un velns ar Kristus nāvi ir padzīti un mēs kļūstam taisni, dievbijīgi un svēti, tā ka nu vairs nejūtam grēku. Nu visi mūsu locekļi ir mierīgi un klusi, būdami pārliecināti, ka grēks un nāve ir satriekti un uzvarēti. Taču – kā jau sacīju, tas nekļūs redzams, līdz miesa, šis bezspēcīgais tārpu maiss, un vecais Ādams būs pilnīgi iznīcis. Tam patiesi ir jānotiek – mums jāsagaida sabats. Jo, kā Kristus guļ kapā, neko nejuzdams un nemaz nekustēdamies, tāpat jānotiek arī ar mums – kā jau dzirdējām – visai mūsu jušanai un rosībai ir jānorimst. Un tas – es vēlreiz saku – nevar īstenoties, pirms vecais Ādams pārvērties pīšļos un pelnos. Līdz tam laikam mēs vēl joprojām jūtam sevī grēku un nāvi; mēs pastāvīgi cīnāmies ar tiem. Jo, lai arī kaujama cūka tiek sasieta, tomēr, lai cik ciešas būtu saites, tā vēl spārdās un gārdz – to nav iespējams novērst, līdz lops ir miris. Tāpat ir ar grēkiem, kas vēl paliek mūsu miesā – kamēr miesa nav pilnīgi nonāvēta, tie vēl rosās; bet, kad nāks nāve, arī grēkiem būs jāmirst. Un tieši šī iemesla dēļ mums jāmirst – lai mēs reiz kļūtu pilnīgi brīvi no grēkiem un nāves. Ar to šoreiz pietiktu, runājot par Kristus augšāmcelšanās atnesto labumu; pie tā tagad apstāsimies un lūgsim Dieva žēlastību, lai varam to saprast un patiesi atzīt Kristu.