Sprediķis septītajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]

Biedējoši drūma ir kļuvusi latviešu ikdiena, ko piepilda bailes, neziņa un šaubas par nākotni. Arvien vairāk mēs zaudējam ticību savai valdībai, Eiropas Savienībai un esam gandrīz pilnīgā neziņā, ko iesākt. Algas samazinās, bezdarbnieku skaits aug, medicīnas un izglītības sistēma draud sabrukt, un vispārējā nostādne ir tāda, ka vismaz tuvākajā laikā, uzlabojumi nav gaidāmi. Šādos brīžos aktuāls kļūst arī jautājums par baznīcu un tās darbu – kā mēs pastāvēsim paši un kā uzturēsim savu baznīcu? Atbildi uz šo jautājumu sniedz šīsdienas evaņģēlijs, kur lasām, ka tanīs dienās apkārt Jēzum un Viņa mācekļiem pulcējušies daudz ļaužu un tiem nebijis ko ēst (Mk.8:1). Šādā situācijā šie ļaudis bija nokļuvuši nevis tādēļ, ka šķieduši naudu dārgos ārzemju ceļojumos, pirkuši lepnas automašīnas, dārgu apģērbu un citas luksusa lietas, bet tādēļ, ka sekojuši Jēzum, lai klausītos Viņa sludināšanu. Turpretī mūsdienu pasaule savus līdzekļus ir bezjēdzīgi šķiedusi dzīves lepnībai, aizmirstot patiesas garīgas vērtības.

Ar mūsdienu pasauli nav noticis nekas jauns un neparasts. Laicīgais rietumu cilvēks vienkārši ir atkritis no kristīgās ticības un atgriezies pagānismā ar tā materiālistisko pasaules redzējumu, jo visi pagānu dievi ir materiālas dabas dievi, darināti no malkas pagales vai izlieti no rūdas. Valdnieks visu šo dievu vidū ir cilvēka vēders. Kā milzīgs elks tas ir piebāzts pilns ar visu iespējamo, kamēr dvēsele bez Dieva vārda cieš nebeidzamas bada sāpes un mokas. Visos iespējamos veidos rietumu cilvēks ir centies atbrīvot sevi no Dieva vārda to noniecinot, izsmejot, kritizējot. Tā viņš ir paveicis visbaismīgāko un grandiozāko garīgo pašnāvību, kādu vien pazīst vēsture. Mocīta, badā mērdēta, sista, izsmieta un vajāta ir bijusi dvēsele un vienīgais, kas spēj dot tai dzīvību – Dieva Vārds. Tas ir padarījis kādreiz dziļi kristīgo Eiropas tautu dzīvi par nožēlojamu verdzību vēderam. Tagad pār šo elku ir nākusi Dieva taisnīgā tiesa, kas mudina cilvēkus no jauna pārvērtēt savu dzīvi un tās patiesās vērtības.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs vērojam pretējo ainu: cilvēki aizmirst savas fiziskās vajadzības, lai klausītos sava Radītāja vārdus, un žēlsirdīgais Kristus parūpējas, lai viņiem netrūktu maizes. Viņš dara tā, kā Viņš ir apsolījis, aicinādams mācekļus dzīties pēc debesu valstības un viņas taisnības un apsolīdams pats piemest visu pārējo, kas nepieciešams. Tieši to mums grib iemācīt šīs dienas evaņģēlija stāsts, proti, klausīties Dieva vārdu kā vislielāko dārgumu, uztvert to, kā mums visvairāk nepieciešamo, neizturēties pret to vienaldzīgi, nievājoši un kritiski. Tad pats Dievs dāvās visu pārējo un turklāt mūžīgo dzīvību.

Trūkuma brīžus Dieva tauta ir piedzīvojusi ne vienreiz vien. Piemēram, pēc iziešanas no Ēģiptes zemes toreizējā Dieva baznīca Israēls nonāca Sina tuksnesī. Raugoties mežonīgajā apkārtnē, Israēlu pārņēma bailes un tie sāka kurnēt pret Mozu un Āronu – „jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā” (2.Moz.16). Tad ar Mozus starpniecību Dievs sacīja Israēlam: „Es likšu maizei līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu.” Uz Dieva apsolījuma piepildījumu nebija ilgi jāgaida. Kad rīta rasa sāka nozust, tad tuksnesi klāja „smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.” Ar lielu izbrīnu Israēls raudzījās uz neparasto parādību: „Man hu?” – tie jautāja – „Kas tas ir?” „Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību” – atbildēja Mozus. Kad Israēls pagaršoja neparasto maizi no debesīm, tā garšoja „kā plāceņi ar medu”. Četrdesmit gadus ar šo maizi Dievs uzturēja savu tautu Sina tuksnesī. Kad Israēla zemē valdīja bads sausuma dēļ, Dievs brīnumainā veidā uzturēja kādu atraitni un viņas dēlu, ka „milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. Ķēn.17:16).

Būdams patiess Dievs, Jēzus tūdaļ ir gatavs rūpēties par saviem klausītājiem, kad tie palikuši bez maizes, un Viņš bagātīgi paēdina vairākus tūkstošus cilvēku, tā kā vēl daudz barības paliek pāri. Vienīgi tā maize, kuru dod Jēzus, pārsniedz pieprasījumu, tās nekad nepietrūkst. Ja mēs raugāmies uz to, kā Jēzus izdala maizi un zivis, tad redzam, ka Viņš to nedod tā, ka pēkšņi visu priekšā ir milzīgs maizes un zivju kalns. Tāpat kā toreiz manna tuksnesī, arī tagad maize tiek dota pamazām, tik daudz, cik tā nepieciešama. Tas nozīmē, ka ar savām dienišķajām vajadzībām mums katru dienu no jauna ar saviem lūgumiem un pateicību jānāk pie Dieva, un Viņš mums visu laiku dos tik, cik vajadzīgs. Evaņģēlists Marks stāsta, ka pēc ļaužu paēdināšanas pāri palikuši septiņi lieli grozi ar pārtiku. Šis skaitlis nav nejauš. Svētajos Rakstos „septiņi” ir pilnības skaitlis, kas liecina, ka Jēzus ir vairāk nekā pietiekoša barība priekš visas pasaules.

Kad cilvēki nāca pie Jēzus, tie bija tā izbadējušies, ka Jēzus bijās, ka tie mājupceļā sabruks un nomirs no bada. Tomēr kad tie sāka ēst Jēzus doto barību, viņi drīz vien bija paēduši un vairs nespēja ēst. Daudz pārtikas palika pāri. Mūsu spējas saņemt ir ierobežotas, bet Jēzus spējas dot ir bezgalīgas. Viņam vienmēr būs vairāk ko dot, nekā mēs spēsim apēst. Neviens no mums nav spējis apēst to, ko Jēzus grib dot. Tādēļ Jēzus saka, ka svētīgi ir izsalkušie, jo tie tiks paēdināti. Viņš grib, lai mēs būtu izsalkuši ne tikai pēc maizes, bet arī pēc Viņa, lai viņš varētu mums dot vairāk un vairāk. Ar savu brīnumdarbu viņš pasludina saviem mācekļiem un arī mums šodien – ievērojiet labi, ka es esmu Dievs, kas paēdina gan dvēseli, gan arī miesu. Man nekad netrūks, ko dot! Pat tad, ja jāpaēdina visa pasaule, arvien man paliks pāri, ko dot un dot. Nezūdieties un nesakiet – ko ēdīsim un dzersim un ar ko ģērbsimies? Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas vienkārši tiks piemestas. Pirmajām lietām vienmēr ir jābūt pirmajām. Pa priekšu ir jāpaēd dvēseli un tad miesai, nevis otrādi. Tādēļ tagad nāciet visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, jo es jūs gribi iepriecināt. Man miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Redziet, pasaulei es dodu sauli, lietu un maizi, bet jums, saviem draugiem, es piedevām došu mūžīgo dzīvošanu, mieru un prieku, ko pasaule nepazīst. Svētīgs ir tas, kas ir izsalcis un izslāpis pēc šīs barības. Savukārt par dienišķo maizi nebēdājiet, es to jums esmu devis un došu, cik vien nepieciešams un tā, ka jums vēl paliks pāri. Āmen.