Desmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes
08.08.2010 Autors: Georgs Mancelis e-sprediķi
Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. [Lk.19:41-48]
Mīļie draugi, pagājušajā svētdienā jūs dzirdējāt, ka ikvienam cilvēkam, gan lielam, gan mazam, gan vecam, gan jaunam, gan augstam, gan zemam, gan bērniem, gan saimei būs jāstājas Dieva goda krēsla priekšā, un jāatbild par savu dzīvi un darbiem, ka ikviens šajā pasaulē pastrādājis. Svētais apustulis Pāvils saka: „Mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.” [2.Kor.5:10] Jēzus Kristus saka: „Un tie [bezdievīgie] ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” [Mt.25:46]
Tomēr Visuvaldītājs Dievs ne vienmēr gaida līdz cilvēki nonāks viņā pasaulē, bet jau šeit, šajā pasaulē, liek cilvēkiem atbildēt un soda cilvēkus par viņu grēkiem. Tieši to mums atklāj šis svētais evaņģēlijs, kura mēs dzirdam, ka Kungs Jēzus Kristus, slacīdams savu svēto vaigu ar žēlām asarām, pravieto Jeruzalemiešiem par dusmīgā Dieva bardzību pret grēciniekiem. Viņi tiks tā piemeklēti, ka netiks taupīti pat bērni šūpulī, un līdz klajumam tiks nolīdzināta krāšņā pilsēta. Tāpēc, ka cilvēku bērni nav gribējuši atzīt žēlastības laiku, kurā Dievs tos uzlūkojis savā žēlastībā.
Viss, ko Jēzus Kristus bija sacījis, tas viņiem notika. Redziet, Dievs runā patiesību, Viņš nemelo, kad saka: „Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst.” [2.Moz.20:5]
Tāpēc klausīsimies šoreiz: Kā Jēzus Kristus draud ar Dieva sodu Jeruzalemei un visiem jūdiem.
Ja ļautu trakot vēl tam niknam velnam,
Kas spētu panest Tavas smagās rokas?
Ciest tādas mokas?
Piedod, ak piedod savā žēlastībā,
Tiesā mūs savā lēnprātībā,
Jo tu mēdz savus ļaudis taupīt,
Tu neļausi tos laupīt. Āmen.
Kad Kungs Jēzus Kristus gatavojās pēdējo reizi iet uz Jeruzalemi, kā bija pravietojis pravietis Caharija [Cah.9:9], un kā patiesais Dieva jērs mūsu grēku dēļ pie krusta upurēties, tad notika tas, ko šodien evaņģēlists Lūka saka: Pienācis tuvu (Jeruzalemei), Jēzus, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu.
Uzklausiet un pareizi ņemiet vērā šeit notiekošo. Iejājot Jeruzālemē Jēzus Kristus tika saņemts ar lielu prieku un skanīgām dziesmām. Visi, kas gāja pa priekšu un nopakaļ kliegdami sauca: “Ozianna Dāvida Dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākajās debesīs!” [Mt.21:9] Kamēr ļaudis priecājas, Kristus raud.
Dieva vārds liecina, ka Jēzus Kristus savas zemes dzīves laikā raudāja trīs reizes, pirms cieta savu rūgto nāvi pie krusta. Pirmo reizi Viņš raudāja pie sava labā drauga Lācara kapa. Apustulis Jānis raksta: „Jēzus raudāja.” [Jņ.11:35] Otro reizi Viņš raudāja par Jeruzalemi, kā liecini šodienas evaņģēlijs. Trešo reizi Viņš raudāja pie krusta kā saka apustulis Pāvils: „Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm.” [Ebr.5:7]
Kā Viņš pirmo un pēdējo reizi neraudāja tāpat vien, tā arī tagad. Viņš raud gan miesīgu, gan garīgu iemelsu dēļ. Miesīgi tādēļ, ka krāšņā pilsēta un brīnišķīgais templis tiks nopostīts, sadedzinās un sagrauts līdz pamatiem, bet jūdi tiks izklīdināti pa visu pasauli. Garīgi tādēļ, ka jūdi ir noraidījuši visdārgāko mantu, Dieva Vārdu un Viņa žēlastību. Ar savām acīm viņi neredz savu postu, un grib aiziet mūžīgā pazudināšanā un kļūt par pagalēm ellē.
Dieva grāmatā mēs lasām, ka Dievs pravietim Ecehiēlam pavēl par savu acu jaukumu, savu sievu, nedz sērot, nedz apraudāt, nedz asaras liet, bet gan tērpies svētku drēbēs. [Ec.24:16-17] Tā Dievs brīdināja jūdus, ka viņi zaudēs savu prieku un acuraugu, templi, un viņu bērnus nokaus zobens, bet viņiem nebūs laika sērot. Bet jūdi redzēdami Ecehiēlu ietērptu viskrāšņākajās drēbēs un neraudam, brīnījās un sacīja: „Vai tu mums nepaskaidrosi, kāda tam nozīme mums, ka tu tā rīkojies?” [Ec.24:19]
Bet Jēzum, patiesam cilvēkam un Dievam, neviens nejautā: Kādēļ tu tik gauži raudi? Kas notiks?
Tā kā Viņam neviens neko nevaicā, Viņa acis izplūst asarās, un Viņš pats izsaka savas sirds sāpes. Kaut tu zinātu, Viņš saka, un vēl šajā laikā apdomātu, kas pie tava miera vajadzīgs, bet tas ir apslēpts tavām acīm. Ar šiem skumjamiem vārdiem Kungs Jēzus žēlojas par jūdu neprātību, ar kādu Dievs tos grēku dēļ sodījis, ka ar savām acīm neredz, ar savām ausīm nedzird, un ar savu sirdi nesaprot, ka Dievs tos grib sodīt kā pravietis Jesaja bija sacījis. [Jes.6:10]
Kas jūdus bija padarījis tik neprātīgus, aklus un cietus? Es atbildu: Dievs to bija darījis, bezdievīgos jūdus sodīdams, lielo grēku un bezdievīgās dzīves dēļ. Jēzus Kristus gadiem bija Dieva Vārdu un prātu sludinājis, bet viņi palika pie savas bezdievības. Viņi ne domāt nedomāja atstāties no saviem grēkiem un lūgt žēlastību, bet vairoja tos ik dienas, ik stundas teciņus tecēdami kā akli Dieva dusmās un sodā. Šāda bezdievība liek ritēt Jēzus asarām, bet jūdu sirdis paliek nemainīgi citas. Tāpēc Kungs Jēzus Kristus atrauj savu roku no tiem, un tiem notiek tā, kā jau iepriekš draudēts: „Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par manu pārmācību, tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties.” [Sal.pam.1:24-26]
Patiesi tas viņiem arī notika, jo nāca dienas, kad viņu ienaidnieki cēla nocietinājumus, ielenca un no visām pusēm spaidīja. Tie visu nopostīja līdz pamatiem un viņu bērnus [līdz ar viņiem pašiem], neatstādami akmeni uz akmens. Viņi tika tā spaidīti, ka viena augstmaņa sieva pati savu bērnu nokāva, vārīja, cepa un ēda. Tagad jūdi ir izklīduši pa visu pasauli, un visi cilvēki tos apsmej un nicina. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi neatzina laiku, kad Dievs viņus apciemoja un uzlūkoja savā žēlastībā. No visām tautām tieši jūdus Dievs bija izredzējis par saviem bērniem. Dievs apsolīja viņiem auglīgu un krāšņu zemi, kurā Dievs viņus, darīdams lielus brīnumus, arī ieveda. Viņš deva tiem savu Vārdu un Bauslību. Viņš sūtīja praviešus un mācītājus, kas gribēja atgriezt noklīdušos uz īstenajos Dieva ceļos. Viņi sacīja: „Šodien, kad jūs dzirdat Kunga balsi, neapcietiniet savas sirdis.” [Ps.95:8]
Dievs līdz ar Jāni Kristītāju sūtīja savu vienīgo mīļoto Dēlu, Kungu Jēzu Kristu. Viņi divatā mācīja jūdus, lai jūdi atgrieztos no grēkiem, darītu labu, lūgtu Dieva žēlastību, jo tad viņi saņemtu Kristū grēku piedošanu. Visbeidzot, pirms lielās nelaimes, Dievs par tiem apžēlojās, sūtīdams dažādas zīmes, pēc kurām grēciniekiem bija jāsaprot, ka Dieva sods jau stāv durvju priekšā un zobens jau ir uzasināts, lai uz Dieva pavēli cirstu uz visām pusēm.
Redziet, vai tad tā nav liela Dieva žēlastība, ko jūdiem vajadzēja apdomāt, un tad dzīvot saskaņā ar Dieva prātu un vārdu?
Bet ko darīja šie bezdievīgie ļaudis? Viņi nelikās ne zinis par Dieva klātbūtni un žēlastību, bet lielīdamies sauca sevi par Ābrahāma bērniem. Pat Jēzum viņi sacīja: „Mēs esam Ābrahāma dzimums, un nekad neesam bijuši neviena vergi.” [Jņ.8:33] Tā kā viņi bija Ābrahāma cilts, tad viņiem šķita, ka tie sēž pašā Dieva klēpī, tādēļ Dievs tos nekad nesodīs. Pēc tam viņi paļāvās uz savu templi Jeruzalemē, un skaļā balsī sauca: „Šis ir tā Kunga nams, šis ir tā Kunga nams, šis ir tā Kunga nams,” [Jer.7:4] šo templi Dievs nemūžam nepavēlēs nedz samaitāt, nedz nopostīt. Dievs caur saviem kalpiem un praviešiem savas dusmas un sodu jūdiem pavēstīja, bet jūdi lielā pārgalvībā tos satvēra, mocīja un nonāvēja, kā Jēzus Kristus tiem pārmeta, ka tie daudz praviešu nokāvuši, un viņu asinis izlējuši virs zemes no taisnā Ābela asinīm līdz Caharijas, Barakija dēla, asinīm, ko jūs nokāvuši starp Dieva namu un altāri.” [Mt.23:35]
Tiešām, pat Kungu Jēzu Kristu tie tik ilgi ienīda, līdz piekāra pie krusta koka un nonāvēja, bēgdami: „Viņa asinis lai nāk pār mums, un pār mūsu bērniem.” [Mt.27:25] Viņi vajāja apustuļus, nomētāja akmeņiem svēto Stefanu, [Ap.d.7:57] Jēkabam pavēlēja nocirst galvu, [Ap.d.12:2] bet citus savādāk nomocīja.
Tas viss tev tiek sacīts, ir jāapdomā un jāņem vērā, kā māca apustulis Pāvils, nevis ar lepnumu, bet bīstoties: „Jo, ja Dievs nav taupījis dabīgos zarus, viņš arī tevi netaupīs! Redzi šeit kopā: Dieva laipnību un bardzību! Bardzību pret tiem, kas krituši, laipnību pret tevi, ja tu tikai paliksi uzticīgs šai laipnībai; citādi arī tevi izcirtīs!” [Rom.11:21-22]
Mums ir jāmācās šodienas evaņģēlijā atzīt Dieva lielo laipnību un žēlastību.
To mums palīdz saprast Jēzus Kristus asaras. Viņš apliecina, ka Viņš mūs un visus grēciniekus uzlūko kā tēvs. Kuram tēvam būtu tik cieta sirds, ka viņa acis, redzot sava bērna nelaimi vai nāvi, nemirktu asarās?
Kad ķēniņš Dāvids saņēma ziņu, ka viņa dēls Absaloms bija ar matiem koka iekāries un ar trīs šķēpiem caurdurts, raudāja, neskatoties uz to, ka Absaloms savam Tēvam, Dāvidam bija darījis lielas sirds sāpēs un bēdas. Dāvids uzkāpa augstākā vārtu istabā, un tā raudāja, ka asaras bira viena aiz otras. Viņš staigāja un sacīja: „Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” [2.Sam.19:1]
Ja jau vienam tēvam sirds par bērnu tā iežēlojas, kā tad jūs domājat, ka neiežēlosies Kunga Jēzus sirds tik daudz tūkstošu ļaužu dēļ, kad grēku dēļ tie tiks mūžīgi pazudināti? „Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas,” [Ps.103:13] saka ķēniņš Dāvids.
Ar šīm asarām Jēzus Kristus rāda mums mātišķo sirdi. „Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu,” saka tas Kungs, tavs Pestītājs. [Jes.49:15]
Kā gauži raudāja kānaāniešu sieva redzot sava meitas nelaimi, kad velns to vārdzināja, [Mt.15:22] vai tad tam Kungam Jēzum Kristum nesāpētu sirds par saviem ļaudīm, jūdiem, kurus Viņš nosauca par savu Dēlu no Ēģipets, ko mīlēja Viņa dvēsele, [Hoz.11:1; Jer.12:7] kad tos izposta?
Ar šīm asarām Jēzus Kristus mums rāda savu brālīgo sirdi. Jo, līdzīgi kā Jāzeps, redzot savus nekrietnos brāļus, nespēja atturēties no asarām, [1.Moz.45:2] tāpat Kristus Jēzus, redzot savus brāļus pēc miesas, jūdus, domājot un plānojot Viņu ar viltu pie krusta nonāvēt, un ar saviem smagajiem grēkiem izsaucam uz sevi Dieva dusmas, gauži raud.
Viņš raudādams tos lūdz no grēkiem atgriezties. Redziet, kā Kungs Jēzus Kristus tvīkdams tvīkst pēc mūsu dvēselēm. Viņš izstiepj cauru dienu Savas rokas pret stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu, [Jes.65:2] negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. [2.Pēt.3:9] Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; [Jer.8:21] tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. [Ec.33:11] Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Israēla nams? [Jer.3:12] tas ir, es gribu tev piedot visus tavus grēkus.
Pārdomājot šo lielo žēlastību mēs varam vienīgi līdz ar Mozu sacīt: „Patiešām, Viņš mīl tautas!” [5.Moz.33:3]
Mācies arī tu, cilvēk. Mācies atzīt Dieva dusmas un sodu. Jūdi negribēja redzēt Dieva žēlastību, tādēļ piedzīvoja Viņa bardzību. Cik daudz gan žēlastību Dievs tevi ir parādījis, bet kā tu, bezdievīgais cilvēks, attiecies pret visu, ko Dievs tev labu dara? Pie tevis tas ir līdzīgi, kā ar rīksti ūdenī sist. „Bet zini, ka pie Dieva ir žēlastība un dusmība, un Viņa dusmība pār grēciniekiem paliek pastāvīgi.” [Sīr.5:6]
Manuprāt, arī šajā zemē mēs Dieva rīksti esam dažreiz jautušu un baudījuši. Cik reizes Dievs mūs sodījis ar badu [1602. gadā], kad cilvēki ēda viens otru, un zaga pa nakti pakārtos no karātavām. Vīrs nokāva savu sievu un bērnus, un iesālīja mucās kā lopus. Vai Dievs mūs nav sodījis ar karu? Tēvs ar māti nezināja, kur viņu bērni aizklīduši. Vēl tagad rads par radu nenieka nezina. Dažs kā vepris uz uguns tika cepināts. Sievas, meitas un pat nepieauguši bērni tika liekā kaunā un negodā likti. Vai Dievs mūs nav sodījis ar mēri? Vienu otru apēda suņi, zvēri un putni. Nebija kas viņus apglabā! Vīrs bēga no sievas, sieva no vīra, bērni apmira, nebija neviens, kas viņus apglabā. Ak, Dievs, neliec mums vairāk redzēt to postu, kas redzēts pie vīriem, sievām un bērniem.
Bet žēlīgais Dievs ir savu žēlastību mums parādījis. Viņš uz tik daudz gadiem mums ir devis mieru. Bet vai kas ir kļuvis labāks? Kāds apraud savus grēkus? Kāds atgriežas pie Dieva?
Ak, cilvēks, cilvēks! Apdomā jel! Jēzus Kristus tavu grēku dēļ raud, bet tu negribi savus paša grēkus apraudāt?
Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva [Joēla 2:13] no visas sirds, un dariet to ar gavēšanu, raudāšanu un nožēlu, tad tas Kungs atkal par tevi apžēlosies.
Ka atkal atspirgt varu,
Šķīstas sirdis dāvā mums,
Doms man jaunu garu,
No sevis mani neatgrūd,
Tavs Gars lai manī neizzūd,
Tu, Dievs, man gribi palīdzēt,
Pie laba prāta uzturēt. Āmen.
Līdzīgās e-publikācijas