Senās ticības apliecības

Noklausies šo e-publikāciju

Mūsu baznīcas ticības apliecības sastāv no divām daļām. Pirmo daļu veido trīs senbaznīcas ticības apliecības – Apustuļu, Nīkajas-Konstantinopoles un Atanāsija. Šīs apliecības ir mūsu baznīcas vissenākais mantojums, un tās ir kopīgas visai kristīgajai baznīcai. Tās vienprātīgi apliecina gan luterāņi, gan katoļi, gan pareizticīgie, gan anglikāņi, gan arī citi. Lai labāk saprastu, kāpēc klāt pie šīm senajām apliecībām mūsu ticības tēvi XVI gadsimtā ir sarakstījuši un pievienojuši arī tās ticības apliecības, ko mēs šodien saucam par luteriskajām, mēs vispirms īsumā apskatīsim, kā un kāpēc tika izveidotas senās ticības apliecības.

JŪSOS LAI PALIEK TAS, KO ESAT DZIRDĒJUŠI NO SĀKUMA!

Kristus mīļais apustulis Jānis rakstīja pirmajiem kristiešiem: “Jūsos lai paliek tas, ko esat dzirdējuši no sākuma! Ja jūsos paliks tas, ko esat dzirdējuši no sākuma, tad arī jūs paliksit Dēlā un Tēvā. Šis ir tas apsolījums, ko Viņš mums ir apsolījis, – mūžīgā dzīvība.” [1.Jņ.2:24-25] Šie vārdi vienkāršā veidā mums atklāj kādu ļoti svarīgu patiesību, kurai ir mūžīgās dzīvības vērtība, – gan katram kristietim atsevišķi, gan visai kristīgai baznīcai kopumā ir jāpatur un jāpasargā tas patiesības vārds, kas nācis no Kristus un apustuļiem. Apustulis pavisam noteikti saka, ka mūžīgo dzīvību nedos nekādi jauni vārdi, bet tikai tie, kas saņemti pašā sākumā.

Mīļais apustulis labi saprata, ka šāds atgādinājums nekādā gadījumā nebūs lieks, jo zināja, ka mācekļus pēc apustuļu aiziešanas apdraudēs dažādas briesmas un maldi, kas padarīs sākotnējās mācības saglabāšanu par apgrūtinātu vai pat neiespējamu. Tādēļ viņš nākamajā teikumā piebilst: “To es esmu jums rakstījis par tiem, kas jūs maldina.”

To pašu ar dziļām skumjām mācīja arī apustulis Pāvils. Savā atvadu runā Efesas draudzes vecajiem viņš saka: “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.

Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.” [Ap.d.20:29-31] Pāvils ir tik nešaubīgi pārliecināts, ka draudzei ir jāpatur sava sākotnējā mācība tīra un šķīsta, ka Vēstulē galatiešiem raksta ļoti nopietnus vārdus: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, – lāsts pār to! ” [Gal.1:8-9]

Lai Kristus un apustuļu mācību varētu saglabāt neizkropļotu un spēkpilnu, tā ir labi jāzina un jāizprot. Diemžēl vairums cilvēku Svētos Rakstus uzskata par neskaidriem un nesaprotamiem. Šādu uzskatu atbalsta arī daudzi teologi. Tie apgalvo, ka Svētie Raksti mūsdienu cilvēkam vairs nav piemēroti, ka tie esot novecojuši, jo savulaik tikuši rakstīti cilvēkiem, kas dzīvojuši tanīs dienās, un šie cilvēki tos gan varējuši saprast, bet šodienas cilvēkam tie vairs neesot skaidri, tādēļ Svēto Rakstu mācība esot jāpārveido tā, lai to varētu saprast un pieņemt mūsdienu cilvēki, un tā tālāk.

Te būtu jāņem vērā, ka Kristus un apustuļu mācība nebūt nelikās tik skaidra arī viņu laikabiedriem un nākamās paaudzes sekotājiem. To labi parāda senās baznīcas liecības. Senākie kristiešu Raksti, kas tapa tūdaļ pēc apustuļu un evaņģēlistu uzrakstītajiem Jaunās Derības Rakstiem, pat ne pārāk vērīgā lasītājā izraisa izbrīnu ar to, cik ļoti tie pēc sava gara un satura atšķiras no evaņģēlijiem un apustuļu vēstulēm. Pat tādi vīri, kas bija mācījušies pie pašiem Kristus apustuļiem [tā sauktie apustuliskie tēvi], spēja savos rakstos ietvert visai maz no apustuļu mācības, lai gan tie droši vien no visas sirds centās būt uzticami tai mācībai, ko bija saņēmuši no saviem izcilajiem skolotājiem. Ja bauslību un morāles mācību tie vēl varēja saprast un nodot tālāk itin labi, tad Evaņģēliju tie vai nu pat nepieminēja, vai uzskatīja to tikai par jaunu un pilnīgāku likumu nekā Mozus bauslība. Tādējādi tie pamatā mācīja pestīšanu no darbiem un tikai retumis viņu darbos iemirdzas kāds Evaņģēlija stariņš.

Visticamāk, ka šo pirmo kristiešu ticība tomēr bija daudz labāka nekā viņu ticības apliecība un mācība. Mēs taču zinām to, ka vienīgi Svētais Gars caur Evaņģēliju rada cilvēka sirdī pestījošo ticību, un, lai gan šo pirmo kristiešu rakstos mēs atrodam ļoti maz Evaņģēlija, mums vajadzētu vienmēr atcerēties to, ka tie bija ļaudis, kas ļoti nopietni lasīja un uzklausīja Rakstus un tādējādi nebija bez Evaņģēlija, un ari Evaņģēlijs pie tiem nepalika neauglīgs, jo citādi taču baznīca būtu pārstājusi pastāvēt jau dažos gados pēc apustuļu nāves.

Kopsavilkumā varētu sacīt, ka Kristus un apustuļu Jaunajā Derībā dāvātā Evaņģēlija atklāsme bija tik augsta un dziļa, ka bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai baznīca to varētu kaut cik pilnīgi saprast un skaidri izteikt savā mācībā.

Šajā Svēto Rakstu mācības sapratnes procesā būtu jāizceļ kādi baznīcai nozīmīgi vēstures laika posmi, kuros saņemtā Dieva vārda mācība tika skaidri apzināta un teoloģiski izteikta. Ļoti nozīmīgs šajā ziņā bija 3. un 4. gadsimts, kad baznīca bija jau izplatījusies un nostiprinājusies pa visu tālaika Romas impēriju un tad sastapās ar jauniem izaicinājumiem, kuru priekšā mūsu senie tēvi vairs nevarēja pastāvēt ar savu sirds ticību vien, bez skaidri izteiktas un pasludinātas Kristus un apustuļu mācības. Galvenais izaicinājums, ar ko baznīcai šajā laikā bija jāsastopas, bija dažādi nebībeliski un aplami priekšstati par Dievu, tie ienāca baznīcā no dažādām pagānu reliģijām un filozofijām. Šim darbam visas patiesības ienaidnieks un “melu tēvs” izmantoja tos ļaudis, kas lielā skaitā ieplūda baznīcā, kad tā pārstāja būt vajāta un nīcināta un kļuva par atzītu un pat Romas imperatora atbalstītu. Šie ļaudis bieži vien bija gatavi pieņemt senās baznīcas morāles normas [brīžam tie bija pat “svētāki” par patiesajiem kristiešiem], taču negribēja atteikties no saviem iepriekšējiem pagānu reliģiskajiem uzskatiem un māņticības, kurā tie bija uzauguši. Viņu vidū bija arī daudz gudru un augsti izglītotu vīru, kas labi pārzināja Bībeli un ļoti veikli iemanījās kristīgā valodā izteikt savus nekristīgos uzskatus, un mēģināja tos uzspiest baznīcai.

Viens no šādiem slaveniem maldu mācītājiem bija Aleksandrijas baznīcas presbiteris Ārijs [256-336], kurš noliedza Jēzus Kristus patieso dievišķumu. Ārijam bija daudz dedzīgu sekotāju un ietekmīgu atbalstītāju, jo viņa mācība cilvēka prātam šķita daudz loģiskāka un saprotamāka nekā Svēto Rakstu mācība, kas atklāj Kristus dievišķumu. Cik var spriest no saglabātajām liecībām, Ārijs gan visādi centās cildināt Jēzus īpašo pārākumu pār visiem citiem cilvēkiem, taču bija ar mieru atzīt tikai to, ka Dieva Dēls ir līdzīgs Tēvam, bet nav ar to vienāds būtībā. Paviršam zinātājam abi izteikumi varētu šķist diezgan līdzīgi, taču Ārija mācība gandrīz iznīcināja kristīgo baznīcu un ticību. Baznīcas izcilākie vīri ļoti labi saprata, ka mācība par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kā patiesu cilvēku un patiesu Dievu nav vienkārši abstrakts teorētisks jautājums bez kādām jūtamām praktiskām konsekvencēm, bet šī mācība ir pavisam konkrēti, cieši un nesaraujami saistīta ar visu pestīšanas ceļu, ko dāvājis Dievs. īsi sakot, tikai tad, ja Dieva Dēls ir patiess un pilnīgs Dievs, Viņam ir vara un autoritāte pasaulei patiesi atklāt Dievu un atpestīt cilvēku no grēka varas; tikai tad, ja Viņš ir patiess cilvēks, kas grēku un nāvi ir iznīcinājis pie krusta savā cilvēciskajā miesā, mēs, cilvēki, varam Viņa izcīnīto pestīšanu saņemt. Tikai Dievs var atpestīt, tikai cilvēkā var sodīt un izdeldēt cilvēces grēkus! Ja baznīca šajās lietās neliek cerību uz Kristu, tā tūdaļ sāk meklēt palīdzību citur, visbiežāk – savos labajos darbos un nopelnos. Tāda baznīca vairs nav Kristus baznīca, bet ir pagānu kults.

Tādēļ Bībelei uzticīgie teologi dziļā nopietnībā pievērsās Svētajiem Rakstiem, lai pilnībā izprastu tajos atklāto vēsti par Dieva būtību, par Kristu un Viņa darbu. Diskusijās un cīņās, kas ar mainīgām sekmēm ilga daudzus gadus, Rakstiem uzticīgie teologi guva uzvaru. Šīs uzvaras kaldināšanas laikā Svētie Raksti tika lasīti, pētīti un to mācība – dziļi pārdomāta. Tik nopietni un dziļi tas vēl nekad nebija noticis kopš apustuļu svētīgās aiziešanas no šīs pasaules. Dievs šādām Rakstu studijām dāvāja bagātīgu svētību, un baznīcā radās skaidra izpratne par Dieva vārda mācību – ko šis vārds vēsta par Dievu un Viņa darbu grēcinieku pestīšanas labā.

Šī mācība tika arī apkopota visiem ticīgajiem pieejamā un skaidrā veidā jau iepriekš pieminētajās Apustuļu, Nīkajas-Konstantinopoles un Atanāsija ticības apliecībās. Pēc cīņām ar Āriju un viņa piekritējiem, kā arī ar daudziem citiem to seno laiku maldu mācītājiem, kas kropļoja citas Bībeles mācības daļas, baznīcā beidzot atjaunojās ilgi gaidītais miers un zināma vienprātība ticības lietās. Aizvadītās cīņas bija prasījušas milzu enerģiju un darbu. Tā laika baznīcas tēvu atstātais mantojums bija ļoti bagātīgs un plašs, tāpēc vēlākajiem baznīcas teologiem bija jāpieliek lielas pūles, lai to apzinātu un apkopotu; tas atkal prasīja daudzus gadsimtus. Tā līdz pat reformācijas sākumam 16. gadsimtā valdīja uzskats, ka senie tēvi visu Bībeles mācību ir izteikuši pietiekami skaidri un pilnīgi, tādēļ tur vairs nevar būt nekas, ko pielikt vai atņemt. Taču patiesības labad ir jāatzīst, ka tikai ta Svēto Rakstu mācības daļa, kas atklāj Dieva Trīsvienību un māca par Dieva Dēlu, bija saprasta un izteikta atbilstoši Rakstiem. Protams, ar šo saprasto daļu bija labi izteikts tas, ko Bībele māca par Dieva mīlestības darbu grēcinieka pestīšanas labā, taču ne mazāk svarīga mācības daļa ir tā, kas parāda, kā grēcinieks šo Dieva žēlastību var sev par pestīšanu saņemt. Neko taču nelīdz tas, ka Dievs cilvēka labā gan ir visu izdarījis, bet cilvēks to nezina un neprot to saņemt. Baznīctēvu izpratne par to, kā grēcinieks top attaisnots Dieva priekšā, bija stipri aptumšota un neskaidra, tikai svētais Augustīns saprata mācību par ticību un grēcinieka attaisnošanu tuvu tam, kā to māca Raksti.

« Sākums | [Lasi 3.daļu]

Biķeru Draudzes Avīze