K.E.Markvarts: Mezgla punkti [1.daļa]

Ir jāatzīst, ka luteriskās identitātes apzināšanās ir aktuāls jautājums jau kopš Augsburgas ticības apliecības laikiem, kad neilgi pēc tās uzrakstīšanas Filips Melanhtons nāca klajā ar jaunu, pārstrādātu tās variantu – tā saukto Variata, kurā ir vērojami atklāti maldīgi apgalvojumi. Ticības apliecības kā sava personīgā īpašuma uztveršana, tās individuālistiska interpretācija un šādas nostājas paciešana vai pat veicināšana ved pie baznīcas kā Kristum ticīgo kopienas apdraudēšanas pašos tās pamatos.

Arī vēlākos laikos līdz pat mūsu dienām šāda situācija ir saglabājusies, atšķirības ir vērojamas vienīgi dažādu interpretāciju niansēs, taču kopīgais visām šīm izpausmēm ir viens – vēlēšanās pakļaut luteriskās ticības apliecības cilvēka gribai – akceptējot tās tikai par tik, par cik tās atbilst indivīda personīgajam viedoklim [quatenus], nevis atzīstot par pareizu Rakstu skaidrojumu [quia].

Ja otrajā gadījumā ticības apliecība saglabā savu normējošo raksturu un baznīcas īpašuma statusu, tad pirmajā tā kļūst vienīgi par domu un viedokļu apkopojumu, bet baznīca “gara vienības” [Ef.4] vietā iegūst atsevišķu personu kopā sanākšanas raksturu. Edmunds Šlinks to apzīmēja par “inkluzīvu luterismu”^[1], kas sevi apzinās tikai kā partikulāru konfesiju, kura atrodas dialogā ar citām, pretstatā “ekskluzīvajam” konfesionālam ortodoksam luterismam, kas, līdzīgi kā senbaznīcas liturģijā pirms Vakarēdiena, kad, to norobežojot, tika teikts: ne katehūmeni, ne klausītāji, ne neticīgie, ne heterodoksie!^[2], noraida jebkādu Rakstiem pretēju mācību un sadraudzību.

Kurta E. Markvarta tēžu skaidrība un tiešums ļauj no jauna saprast luteriskās identitātes apzināšanās nozīmi un jēgu. Tomēr, tās lasot, ar nožēlu jāatzīst, ka līdzās domas skaidrībai ir vērojamas arī acīmredzamas nekonsekvences, kas iedragā “namturības uzticamību”, jo pārvērš to relatīvā parādībā pieļaujot, ka ticības apliecināšana ir nosacīti dalāma teorētiskajā un praktiskajā. Tā tas nav, jo apliecināšana ir praktisks akts, kā to arī uzsver Konkordijas Formula: “…visai Dieva draudzei, jā, katram kristietim, bet it īpaši Vārda kalpam – kā Dieva draudzes vadītājam – ir pienākums saskaņā ar Dieva vārdu brīvi un atklāti apliecināt mācību un to, kas pieder mūsu ticības veselumam ne vien ar vārdiem, bet arī ar darbiem…”^[3]

Tēzēs un to pamatojumā rakstītais nostāda K.E.Markvartu pretrunā pašam ar sevi, jo Missūri Sinode, būdama sadraudzībā ar atsevišķām Pasaules luterāņu federācijā kā ekleziālā kopībā atrodamām baznīcām, ir sadraudzībā ar visām PLF baznīcām, proti, uz to attiecas tā pati Dieva vārdā pamatotā kritika par heterodoksu nostāju, gan kaunpilnie pseido – luterāņu PLF – Vatikāna un Loienbergas līgumi, kuri nosodīti šajās tēzēs. Rakstot, ka “tā ir tīri birokrātiska fikcija vedināt uz domām, ka, ja divas baznīcas atrodas sadraudzība viena ar otru, kāda cita baznīca var iekļauties sadraudzībā ar vienu no tām bez atrašanās sadraudzībā ar otru“^[4], Markvarts, konstatēdams šo neapstrīdamo faktu, neviļus vedina domāt par maldīgas sadraudzības cēloņiem kā aplamu administrēšanu, kas reizēm tiek dēvēta par „baznīcpolitiku“, taču nedaudz iepriekš tēzēs viņš jau ir secinājis, kas ir patiesie iemesli šādai situācijai – tas ir radikāls antikristīgs skepticisms^[5] un mācības noliegums.^[6]

Svarīgi ir apzināties, ka luteriskās identitātes problēma nav atsevišķu mācītu teologu pārvaldīta joma, bet attiecas uz jebkuru luteriskās baznīcas locekli. Šis jautājums ir aktuāls arī Latvijā. Vērojot sadraudzības saišu iezīmēto robežšķirtni starp luterismu un kopienām, kas šo identitāti raksturojošo jēdzienu ir padarījušas par sava veida trademark, e-baznīcas redakcija patiesi un no sirds cer, ka, neraugoties uz augstāk teikto, šīs tēzes dos bagātīgu vielu pārdomām un, iespējams, arī konstruktīviem secinājumiem.

Lasi 2.daļu

---

[1] Skat. H. Sasse “Inclusive Lutheranism” – Private letter by Dr. Hermann Sasse to Dr. John W. Behnken July 23, 1966.
[2] Antiohijas liturģija, Apustuliskā Konstitūcija; citēts no H. Sasse “Letters to Lutheran Pastors, No. 28, Altar – fellowship, Church – fellowship and Ecclesiastical Federation”, 1952.
[3] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, X, 623.lpp. [Šeit un turpmākajās atsaucēs Vienprātības grāmatas lappušu numerācija saskaņota ar izdevumu latviešu valodā]
[4] Skat. 9. tēzes pamatojumu.
[5] Skat. 8. tēzi.
[6] Skat. 9. tēzi.