:: e – BAZNICA ::

Sakramenta īstums

Ko darīt, ja esat dzirdējuši un lasījuši, ka draudzes mācītājs tic un pauž atbalstu reinkarnācijai. Vai var saņemt Sakramentus no šī mācītāja?

Šis jautājums skar jau daudz būtiskāku ticības un sirdsapziņas jautājumu. Ko darīt tad, ja mācītājs atklāti pauž kādas nekristīgas ķecerīgas mācības un tajā pašā laikā pasniedz sakramentus?

No vienas puses jūs varat būt pilnīgi droši: kamēr mācītājs neatceļ vai nesagroza Kristības vai Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdus, tikmēr tie ir īsti un patiesi Sakramenti, jo tie nepieder ķecerīgajam mācītājam, bet Kristum. Tā Augsburgas ticības apliecības artikulā par to ir sacīts:

“Gan Sakramenti, gan Svēto Rakstu vārds Kristus pavēles un iestādījuma dēļ ir iedarbīgi, pat ja tos pasniedz un sludina ļauni un bezdievīgi priesteri.”

Bet tā ir tikai jautājuma viena puse, ka Sakramenti ir īsti, otra puse nav mazāk svarīga tiem ir jābūt cienīgi saņemtiem. Un šī puse ir minētajā gadījumā apgrūtināta.

Bībele ir dievišķa patiesība ne vien par Dievu, bet arī par cilvēku. Tādēļ, ka cilvēks ir tieši tāds un nevis citāds, viņam ir tieši tāds un nevis citāds Pestītājs. Ja cilvēks būtu citādāks, viņam būtu arī citādāks Pestītājs un dota citādāka palīdzība. Mācība par reinkarnāciju ir pilnīgā pretrunā ar Svēto Rakstu mācību par cilvēku un viņa pestīšanu. Vēstulē ebrejiem 9:27-28 mēs lasām: “Un kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa, tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt, neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas viņu gaida.” Lūk, tādēļ, ka cilvēkam nolemts vienreiz mirt, Kristus ir vienreiz upurēts.

Tajās reliģijās, kurās sludina reinkarnāciju, arī to “pestītājiem” ir pastāvīgi jāatdzimst, un atkal no jauna jāveic savs darbs. Tā tas ir budismā, hinduismā un modernajās “Jaunā laikmeta” reliģijās. Ja kāds sludina ko citu par cilvēku, nekā teikts Rakstos (kā tas ir reinkarnācijas gadījumā), tad tas arī agri vai vēlu sludinās citu Kristu nekā to, kas ir Rakstos. Ar to būtu pietiekami, lai saprastu, ka mācība par reinkarnāciju nav nevainīga nomaldīšanās, jo mēs zinām no Rakstiem, ka tas, kas sludina citu Kristu, sludina līdz ar to arī citu evaņģēliju, un ir nolādēts (Gal.1:6-9). Agri vai vēlu arī daudzi no šādu maldu mācītāju klausītājiem sāk ticēt citam evaņģēlijam un tad tie vairs nevar cienīgi saņemt Sakramentu, kas reizēm pilnīgi pamatoti tiek saukts par redzamo Evaņģēliju. Tie šo īsto un svēto Sakramentu tad saņem necienīgi sev pašiem par sodu.

Kristietim ir bīstami pastāvīgi palikt tur, kur skan “cits evaņģēlijs”, jo ir apdraudēta viņa pestīšana, mūžīgā dzīvība un svētlaime. Gadījums, ko aprakstāt jūs, ir uz draudzes apzinīgo kristiešu sirdsapziņas, un viņiem pašiem jāizšķiras, kā rīkoties, bet ir jāatceras, ka par šādiem mācītājiem Augsburgas ticības apliecības XXVII artikulā ir rakstīts:

“Ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz paklausīt: “Sargieties no viltus praviešiem!”"

Lai Dievs jums palīdz, jūs svētī un pasargā Jēzū Kristū caur savu Svēto Garu.