Sadedzināt pēc izlasīšanas – Bībeli vai Korānu?
Noklausies šo e-publikācijuReizēm ir prieks vecā lauku mājā atrast senču Bībeli. Redz, tas tik ir atradums. Pat lapiņas vēl salipušas.
Bet šis fakts nebūt nav tik iepriecinošs, jo liecina par līdzšinējā Bībeles īpašnieka kūtrumu. Kā gan viņš lietojis savu Bībeli, ka tā pārdzīvojusi viņu un palikusi gluži jauna?
Vai tad nav tā, ka tie, kas mīl Bībeli, mīl tās Vārdus, tādēļ dienu no dienas cītīgi tos lasa, un, ja Dievs dos, nerimstas to darīt līdz pēdējai dzīves dienai?
Bet gadās, ka mācītājam bērēs stāsta par to, cik nelaiķim tuva bijusi baznīcas dziesmu grāmata. Tik mīļa, kā nekas pasaulē. To viņš vēlējās sev līdzi zārkā. Tomēr grāmata šķiet nereizi nav atvērta. Vienīgi pirmajā atvērumā lasām “Par piemiņu no tantes un onkuļa. 3. jūnijā 1938. gadā.” Visticamāk tā dāvināta iesvētību dienā.
Līdzīgas norises nākas piedzīvot arī mūsdienās. Piemēram, kad laikā ap 2000. gadu Latvijas luterāņi tika gluži vai apbērti ar latviskotajām teoloģiskajām grāmatām, lasītprieks nebija adekvāts. Pajautājiet, cik daudz šo grāmatu guļ plauktos un noliktavās nereizi neatvērtas? Un cik Gideonu Jaunderību ir atrastas miskastē?
Bet kā tad mums jālieto svētās grāmatas?
Vai esat pamanījuši Bībeles lietošanas instrukciju? Vai esat izgājis Svēto Rakstu lietošanas kursus?
Vai tad jums nav vienalga, ko gala patērētājs dara ar iegādāto preci? Tā ir nodrukāta un pārdota un iedāvināta. Vai ar to nepietiek? Tur jau tā lieta, ka nepietiek. Tā ir rakstīta, drukāta un izplatīta ar noteiktu mērķi, kas būtībā ir pasludināt patiesību vai melus.
No vienas puses, ja tā ir grāmata, tad tā ir jālieto tāpat kā jūs lietojat visas citas grāmatas. Piemēram, jākrāj uz tās putekļi, jāizmato kā pakāpiens vai paliktnis, vai līdzīgi Aleksam Stjuartam ar Bībeles un Korana lapām jāsmēķē zāli. Floridas mācītājs Džonss, savukārt, dod priekšroku Korānu izmantot kā kurināmo malkas vietā. Ko gan Stjuarta un Džonsa bērnu bērni atradīs viņu bēniņos?
Bet publiska dedzināšana nebūt nav dedzināšana vien.
Mārtiņš Luters, piemēram, sadedzināja pāvesta bullu ar kuru tika izslēgts no Romas baznīcas. Pāvestieši nepaslinkoja un dedzīgi dedzināja Lutera darbus. Tā bija sena tradīcija – dedzināt ķeceru darbus. Šajā gadījuma gan paši dedzinātāji bija kļuvuši par ķeceriem, bet tas šeit nebūtu tik būtiski.
Kā tad ir ar Korānu?
Katram kristietim ir skaidrs, ka musulmanis ir ķeceris un Korāns ir ķeceru grāmata.
Sadedzinot Korānu dedzinātājs apliecina, ka Korāns ir ķeceru grāmata, kas cilvēkus neved pie Dieva, bet gluži pretējā virzienā.
e-firziķis domā, ka grāmatas ir jālasa un pēc (daudz, daudz, daudz kārtīgas) izlasīšanas (svinīgi) jāsadedzina. Bet ķecerus ir jāapkaro nevis ar grāmatu dedzināšanu, bet ar patiesības Evaņģēlija pasludināšanu, kas nedz ticību un jaunu dzīvi Kristū.
Cienījamais Firziķi!
Tu apgalvo, ka visiem kristiešiem ir skaidrs, ka musulmanis ir ķeceris.
Saki lūdzu, ko nozīmē šis vārds “ķeceris”?
Vēl kas man nekļuva skaidrs – kas tā tāda “Jaunderība”?
Un, visu beidzot, es gribu Tev vaicāt – vai Tu patiešām domā, ka ar Evaņģēlija sludināšanu var izmainīt ķeceru prātus? Vai esi gatavs pats pamēģināt? Pirmā vieta , kas iešāvās prātā – Teherāna… Vai Tu gribētu pamēģināt Teherānā?
Juri, tās bija e-firziķa domas.
Bet tev mīļais draugs, Juri, e-firziķis atgādina, ka tev nekas nav pa spēkam, bet Dievam visas lietas iespējamas. Tāpēc sludini Evaņģēliju visai pasaulei.
Tipisks piemērs, kā notiek diskusija ar e-baznīcas tekstu autoriem. Ne vienas atbildes ne uz vienu jautājumu. Un pazemīga augstprātība.
Toties pats raksts bija tipisks “mūsu laikos viss tik iet uz galu”stilā ieturēts savārstījums. Labs poļitruka līmenis.
Skaidrs, tās bija Jura domas. Ko gan tev lai atbild uz retorisku jautājumu par Teherānu? Jaunderība ir zilos vākos iešūta Jaunā Derība.
Jūsu pazemīgais e-firziķis
Juri, es arī sākumā nesapratu, ko Tu īsti jautā. Bet tad man varbūt “iedegās spuldzīte” :)
Vai Tu domāji par vārda “ķeceris” korektu lietojumu? Lai gudrie mani pielabo, ja kļūdos, bet šo vārdu pirmāmkārtām lietoja rimskije katoļiki ar savas “svētās” inkvizīcijas palīdzību attiecībā Luteru, Husu utmldz.
Netā atradu vienu vārda “ķeceris” skaidrojumu: “Cilvēks, kura uzskati, rīcība, attieksme ir pretrunā ar valdošās reliģijas dogmām (parasti viduslaikos).”
JA mēs luterāņi būtu valdošie, TAD varbūt būtu korekti no mūsu puses lietot šo vārdu, vai ne, Juri?
Ieskatījos LTA, vai luterāņu ticības apliecības autori lietoja šo vārdu uz citādi jeb/vai nepareizi ticošiem,- ātrumā neatradu.
e-firziķi, varbūt ka jāpiedomā pie vārda “ķeceris” korekta lietojuma, lai neatbaidītu cilvēkus — āā, šie viduslaiku briesmoņi, tiem tik padod inkvizīcijas instrumentus, un šie ar prieku ķersies tiem klāt, un ar baudu meklēs ķecerus, ko dedzināt….????
ac,
jean
Jean,
Tā kā e-firziķis nemēdz lietas izskaidrot sīki un smalki, bet aicina tikai aizdomāties, tad es paskaidrošu.
Kristīgajā Baznīcā ķeceris ir maldu mācītājs. Maldu mācītājs ir tas, kas māca maldus. Maldi ir mācības, kas ir pretrunā ar Svēto Raktu mācību un līdz ar to apdraud ticīgā ticību un mūžīgo svētlaimi.
Vienīgā mēraukla mācībai ir tikai un vienīgi – Svētie Raksti.
Tam nav nekāda sakara ar citādāk domājošiem vai valdošām dogmām (mācībām).
Piemēram, Romas katoļu baznīca ir baznīca, kas atklāti un klaji piekop un māca maldus – mācības, kas ir pretrunā ar Svēto Rakstu vēsti. (Nepieciešamības gadījumā varu minēt arī piemērus.)
Kāpēc tie ir maldi? Tāpēc, ka mēraukla ir nevis vairākums vai pāvests, bet Svētie Raksti. Kas pārkāpj Rakstus, tas ir maldu mācītājs jeb ķeceris. Tas ir pavisam vienkārši.
Ar cieņu,
gviclo
gviclo,
es tik centos saprast, ko Juris domājis ar saviem komentiem. :)
Bet tad man pašam radās jautājums: vai tiešām publiski būtu “jāmētājas” ar vārdu ķeceris, ja daudz precīzāk un labāk to pašu izsaka kaut vai Tevis minētais maldu mācītājs, maldu mācības, mācības, kas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, utmldz.??
Vai cilvēku prātos (arī Tavā kaut zemapziņā) vārds ķeceris nesaistās ar inkvizīju un dedzināšanām?? Ja saistās,– tad viņi domā, ka cilvēks, kas lieto šo vārdu, pavisam noteikti ir inkvizitors, kas ja vien dzīvotu viduslaikos un vēlākos tumšajos laikos, tad noteikti būtu gatavs likt šos ķecerus uz sārta???
Es tikai a tom. Jo mēs taču neesam tādi un uz sārta nevienu negrasītos likt pat, ja mums būtu tāda vara un teikšana, vai ne??? :)
ac,
jean
Manuprāt, lietderīgāk ir lasīt to, kas ir uzrakstīts, nevis psiholoģizēt.
Vārds ķeceris ir tikai un vienīgi maldu mācītāja sinonīms, turklāt bija taču rakstīts: “ķecerus ir jāapkaro nevis ar grāmatu dedzināšanu, bet ar patiesības Evaņģēlija pasludināšanu.”
e-firziķis nepārprotami iestājās pret grāmatu dedzināšānu – tajā skaitā ASV plānoto korānu dedzināšanu.
Pasaule jau sen ir satraumēta ar vārdiem “grēks” un “elle”. Varbūt arī tos ieteiksit noklusēt līdz… vismaz līdz nāvei.
Ar cieņu,
gviclo
jādedzina abi – gan bībele, gan korāns
es vienkārši negribu līdzināties romas katoļiem nekamā. :)
bet nu tā kā šķiet vienā vietā Bībelē ir atrodams šis vārds, tad tas IR jālieto. Gal. 5:19-21: Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.
Tomēr vai arī musulmaņus var ieklasificēt kā ķecerus, nezinu?? Viņi drīzāk ir pagāni…
ac,
jean
Jean,
Par “ķecerību” Jaunajā Derībā jāvēršas ar jautājumiem un iesniegumiem Bībeles biedrībā, bet
Musulmaņi nebūs viss pagāni, bet gan īsti ķeceri, kas 6.gs. izveidojās sagrozot kristīgo mācību.
Ar cieņu,
gviclo
Nu, lūk, garš bija ceļš uz patiesību, bet kaut kur tuvāk pienācām.
Ja var pierādīt, ka Islāms 6. gadsimtā ir radies no Kristietības, tad, protams, tad tā ir ķecerība (novirze).
Es neesmu tik informēts par 6. gadsimtu, bet man drīzāk šķiet, ka Muhameds par Kristietību saprata tik pat maz , kā ikviens cits pagāns. Ja tas izrādītros taisnība, tad musulmaņus jāieskaita pagānos.
Un pazemīgajām personām, kurām teksts iet domām pa priekšu nav bramanīgi un kategoriski jāapgalvo – “katrs kristietis zin…”
Redz, ka nezin vis!
nu ja meklē kopskatus, tad būtu arī jāierauga arī tā laika “kristietība” pret kuru muhamedānisms sazēla.
kamdēļ gan kāds bezdievis nevarētu caur kādu vēl-jo-lielāku bezdievi sodīts tapt?
talyc, Tu pareizi spried, ļoti loģiski. Ar šo te loģiku pilnīgi pietiek, lai kritiski izvērtētu visu un visus, kas nāca vienu minūti pēc pēdējā Jēzus apustuļa aizsaukšanas no šīs pasaules.(visu pārbaudiet…)
Juri,
Ko gan var darīt, ja kristietis ne vienmēr zina to, kas īstam kristietim būtu jāzina.
Ar cieņu,
gviclo
gviclo, Tu ļoti labi zini, ko var darīt. Var mācīt tos, kas ir tavas sasniedzamības robežās. Nu, es tā saprotu, ka šis portāls ar tādu mērķi arī ir izveidots.
Jā , var ilgi strādāt un tā arī neieraudzīt sava darba augļus, tas gan.
Es skaidri saskatu vienu lietu – mācītāji gan norunā skaistus, patiešām labus sprediķus, bet viņi nepārliecinās, ko tad publika ir sapratusi. Ja to nedara, tad mācītājs nav mācītājs, bet gan lektors. Redzi, atkal viena joma, kur jāievieš skaidrība – jānošķir mācītāji, un lektori.
Mana urķēšanās varētu būt jau apnikusi un ne tikai Tev. Man arī. Bet. Redzi, ik reizes, kas es sastopu kādu t.s. nominālo kristieti, viņš man īsā laikā paspēj sarunāt tik daudz patiesībai neatbilstošu lietu… ka mani atkal pārņem vēlme uzspert gaisā visu te tā saukto kristīgo kalpošanu.
Piemērs: Slimnīcā sniedzu sievietei, (kā šeit izteicās kolēģis)”Jaunderību”.
“Jauno Derību”, kas ir Tā Kunga Vārds. Sniedzu tā, lai viņa var labi saskatīt vāku. Saku: “Vai drīkstu jums uzdāvināt Bībeli?” ( Jo vārdu “Jaunā Derība”cilvēki masveidīgi neatpazīst).
Sieviete atbild: “Es, ziniet, esmu luterāne… sakiet, vau tas man nevar nodarīt kaut kādu kaitējumu?”
Es būtu pārlaimīgs, ja tas būtu vienīgais gadījums, gviclo, pārlaimīgs!
Kad šādus gadījumus stāsta mācītājiem, tad nekad, gviclo. NEKAD NEVIENS mācītājs nesaka, “bļin, Juri, kur ir tā sieva, es iešu viņu pamācīt! Forši, ka tu man šo pastāstīji, gan jau ir vēl kādi tādi paši, es turpmāk tam pievērsīšu uzmanību!”
Nē, gviclo, ne! Mācītāji šādus stāstus acu mirklī uztver kā akmens metienu viņu dārziņā un sāk aizstāvēt šos nezinīšus un sāk uzbrukt man. Sauc par neofītu, sauc par bībeļnieku u.tt. Ne mācītāji bet maukas.
Juri,
Paldies par taviem novērojumiem un pieredzi.
Es gan negribu likt vienādības zīmi starp “kristīgo sludināšanu” un “vienkāršu skaidrošanu”, jo Dieva Vārdu sludinot mēs lūdzam Svēto Garu strādāt. Tāpat mums jālūdz, lai Dievs dod mums vēlmi uzklausīt Viņa Vārdu un dzirdīgas ausis.
Un reiz es tev atgādināju Lutera sacīto – katehisms jāmācās no galvas. Un ja ir dūša – visu citu arī – no galvas. No galvas uz sirdi.
Ar cieņu,
gviclo
Juri,
doma par mācītājiem vai tikai lektoriem, tā lai liek aizdomāties mācītājiem… īpaši jau lielāku draudžu mācītājiem, kam it kā mazāk iespēju personīgam kontaktam, lai saprastu vai cilvēks atnāk uz Dievnamu tā īpašās “auras” dēļ, dziesmu, svecīšu dēļ, vai arī nāk klausīties Dieva vārdu un lai saņemtu grēku piedošanu.
Tomēr… Domāju, ka nebūtu normāla arī mācītāja – Tava klausītāja – reakcija: kur ir šī tante, tūlīt skriešu viņu apmācīt!!! :) Tevi Dievs viņai pieveda, Tev arī pašam viņu bija jāmāca. Lai gan tas, ka cilvēks pasaka, ka viņš esot luterānis vēl neko nenozīmē: Tu pats zini, ko un kā lielā daļā luterāņu baznīcu māca; un vai viņa maz bijusi tais dievnamos vairāk kā reizi gadā.
Savukārt, ar reizi gadā – Ziemassvētkos, klausoties Dieva vārdu, PAVISAM NOTEIKTI nevar “iebraukt” Dieva vārda sludināšanā. Reizi gadā tas izklausās kā putniņa vīterošana mežā. Skaisti, bet vairāk arī nekā…
ac,
jean