Psiholoģija nekad nevar būt dvēseļkopšana
Vai gan vispār var vēlēties zināt ko vairāk nekā to, kas ir Dievs un kas ir dvēsele. Šī tēma ir nebeidzama un neizsmeļama. Tas pieder pie cilvēka būtības, ka šie jautājumi tiek uzstādīti vienmēr no jauna un uz tiem nekad nevar atbildēt.
“Mēs dzīvojam psihoterapijas un pašuzlabošanās laikmetā,” raksta amerikāņu sociālpsihologs Mārtiņš Sēligmans. Vai, kā sūdzas Bāzeles sociālpsihiatrs Asmuss Fincens (Asums Finzen, dz. 1940. g.), ka daudziem laikabiedriem psihoterapija kļuvusi par reliģijas aizvietotāju: “Acīm redzams, ka cilvēki tic sev, tāpat kā viņi tic Lurdas brīnumam. Viņi no psihoterapijas gaida brīnumus.”
Pašlaik pastāv aptuveni 600 dažādu psihoanalīzes skolu, kuras konkurē savā starpā. Darbojas vesels liels pulks dvēseles dziedinātāju un padomdevēju, kuru vidū ir gan diplomēti speciālisti, gan tādi, kuri šos nosaukumus sev piešķīruši paši un visiem līdzekļiem cīnās par savu noieta tirgu.
Psiholoģija mūsdienās ir dziļi iegājusi tajas jomās, kurās agrāk darbojās kristīgās baznīcas dvēseļkopšana.
Mēs šeit nerunāsim par psihiatriju, kas ir medicīnas nozare, lai gan robežas starp psiholoģiju un psihiatriju ir plūstošas. Tomēr psihiatrija kā medicīnas nozare nodarbojas ar slimības diagnozes uzstādīšanu (šizofrēnija, epilepsija, neiroze, depresija), un šīs slimības jāārstē ar atbilstošiem līdzekļiem (medikamentiem) un paņēmieniem (piem., ķirurģiska iejaukšanās).
Psihologs turpretī ir padomdevējs, sarunas partneris, vadītājs. Psihoanalīze nodarbojas ar pašizziņu, tās mērķis ir sevis atrašana jeb sevis īstenošana.
Mūsu tēmas jautājums ir: vai psiholoģija var būt dvēseļkopšanas līdzeklis, un vai tai var būt kāds uzdevums dvēseļkopēju izglītībā un baznīcas padomdošanas darbā?
Mana atbilde ir šāda: dvēseļkopšana visādā ziņā ir psiholoģija, bet psiholoģija nekad nevar būt dvēseļkopšana, un tāpēc dvēseļkopšanai nav nekā, ko gaidīt un pārņemt no psiholoģijas.
Līdzīgās e-publikācijas