Muļķības daba

Lai par muļķību runātu adekvāti, mums jāsaprot tās daba.

Manuprāt, ir skaidrs, ka muļķība ir drīzāk morāla nevis intelektuāla nepilnība. Ir izmanīgi intelektuāļi, kas tomēr ir muļķi, un aprobežotie, kas ir tālu no muļķības – to mēs par pārsteigumu esam secinājuši, novērojot cilvēkus īpašos apstākļos.

Tādējādi mums radās iespaids, ka muļķība nav iedzimts defekts, bet gan iegūta noteiktu apstākļu ietekmē, kad cilvēki padara paši sevi par muļķiem, vai arī ļauj citiem sevi padarīt par tādiem.

Tālāk mēs ievērojām, ka šis defekts ir retāk sastopams nesabiedriskajā un vientuļniekā, nekā uz sabiedriskumu orientētos indivīdos vai grupās.

Tātad, acīmredzami, muļķība ir drīzāk socioloģiska, nevis psiholoģiska problēma, kā arī īpaša vēsturisko apstākļu iedarbības forma uz cilvēku, attiecīgo ārējo apstākļu iedarbības psiholoģisks blakusprodukts.

Palūkojoties vēl rūpīgāk, mēs pamanām, ka jebkura vardarbīga varas izpausme – politiska vai reliģiska – rada muļķības uzliesmojumu lielā sabiedrības daļā.

Patiesi, tas šķiet ir psiholoģisks un socioloģisks likums – lai kādam būtu vara, ir nepieciešami muļķi.