Patiesā izpratne par svēto Kristību

Daudz ir tādu kristiešu, kas visu savu dzīvi negūst nekādu prieku un mierinājumu no savas Kristības un kas pat neapzinās, cik bagāts mierinājums ir dots Kristībā.

Īstenībā vajadzētu būt tā, ka visi kristieši ir labi izglītoti par Svēto Kristību, taču diemžēl nākas konstatēt, ka daudziem vispār nav nekādu zināšanu. Nemaz nerunājot par aklo un neaptēsto (nominālo kristiešu) pūli, kas pieņem, ka jaunā dzīve ir jau izlemta un nodrošināta kristībās, un tie vairs nevēlas neko dzirdēt par grēku nožēlu un atgriešanos.

Taču ir arī daudzi nopietni kristieši, kas Kristību uzskata par pagātnes lietu, pie kuras nav jāatgriežas, un tai nav nekādas “praktiskas” nozīmes, proti, tādas, ar ko cilvēkam vajadzētu sevi nodarbināt. Tomēr mēs zinām, ka īstenībā ir tā, ka neviens nav pietiekami labi sapratis, pārdomājis un paturējis prātā savu Kristību, tās lielo vērtību, dārgumu un bagātības, un līdz ar to nav ievingrinājies Kristības darbos.

Lai iegūtu patiesu izpratni par svēto Kristību, pirmkārt, ir nepieciešams to aplūkot ne tikai ārēji un pēc rituāla ārējā veidola, bet tas jādara saskaņā ar Dieva vārdu. Te ir atslēga izpratnei, kāpēc cilvēkiem ir tik atšķirīgi viedokļi par Kristību. Tas patiesībā ir attiecināms uz visiem Dieva darbiem. Piemēram, ja uzlūkojam Kristus krustu tikai pēc ārējā veidola, tad redzam tikai nožēlojamu krustā sistu notiesāto, bet, ja uzlūkojam Viņu saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, tad redzam tur Dieva spēka un gudrības vislielāko brīnumdarbu, kura pat eņģeļi kāro ielūkoties, jo šajā krustā top atklāta visas Dieva žēlastības un bardzības kulminācija un patiesībā — visa mūsu glābšana.

Ja aplakojam kristieti tikai pēc viņa ārējā veidola, mēs redzam vienīgi nožēlojamu grēcinieku un nabaga grēcīgu cilvēku, taču, aplūkojot viņu saskaņā ar Dieva vārdu, viņa apslēptajā taisnībā un daiļuma, kas ir Kristū, mēs redzam brīnišķīgu cilvēku. Kā ir sacījis bīskaps un teologs Cezerejas Bazilijs: ja mēs to saprastu, tad “aiz cieņas būtu jālec kājās un zemu jānoliecas kaut tikai šāda cilvēka ēnas priekšā”, un ar lielu izbrīnu jāizsaucas: “Labais Dievs, vai tiešām tik skaisti eņģeļi atrodami virs zemes?”

Ja nabadzīgu zemnieku bērni skatās uz saviem vecākiem, tēvu un māti, tikai pēc viņu ārēja veidola, tad viņi redz pavisam vienkāršu vīru un sievu, par kuriem viņi nav sevišķi augstās doms turpretī, ja viņi tos aplako ceturtā baušļa gaisma, viņi vairs neredz vienkāršo vīru un sievu, bet redz tādas dižas Personas, kas stāv ietērptas dievišķas autoritātes tērpā un pelna savu bērnu vislielāko godu, cieņu un paklausību.

To pašu var attiecināt arī uz Kristību. Ja aplūkojam Kristību tikai pēc ārējā veidola, tad redzam tikai ūdeni vai arī tukšu un bērnišķīgu ceremoniju, kas domājošus cilvēkus varētu tikai kaitināt un sadusmot. Taču, ja aplūkojam Kristību saskaņā ar Dieva vārdu, kura spēkā Kristus to iedibinājis – ar Dieva vārdiem, ko pats Visuvarenais ir piesaistījis šim ūdenim -, tad mēs redzam žēlastības pilnu dzīvības ūdeni, debesu svētības un dziedināšanas ūdeni, mazgāšanu atdzimšanai Svētajā Garā, jā, mazgāšanu uz mūžīgo dzīvību. Tieši par to mums jābūt skaidrībā.