:: e – BAZNICA ::

Par “mazo Luteru”

Jau jaunībā Karls Olofs Rozeniuss tika saukts par “mazo Luteru”, un tāds viņš ir palicis arī vēlākajām paaudzēm.

Apzīmējums nenāk tikai no tā, ka Mārtiņa Lutera raksti un jo sevišķi komentārs par Vēstuli galatiešiem, bija vismīļākā Karla Rozeniusa lasāmviela, bet, pirmkārt, tāpēc, ka viņam bija tā pati skaidrā saprašana par Evaņģēliju un viņš to sludināja gan savas dzīves laikā, gan arī vēl šodien caur savām grāmatām.

Pēdējās paaudzēs Dieva valstības celšanai Zviedrijā neviens nav bijis tik nozīmīgs kā Karls Olofs Rozeniuss.

Mums ir iespēja iepazīt īstus avotus, kur varam redzēt cīņu, kāda lielajam Dieva kalpam bija jāizcīna daudzās frontēs. Pretinieku bija leģions — gan valsts varas pārstāvji un valsts baznīcas mācītāji, no vienas puses; gan antinomisti un cilvēki bez saprašanas par baznīcas struktūru un teoloģiju, no otras puses. Arī šajā ziņā Rozeniuss bija “mazais Mārtiņš Luters”.

Ir iespaidīgi redzēt viņa garīgo izturību, kā arī to, cik stipri viņš balstījās uz evaņģēliski luteriskās ticības pamata. Šādā veidā viņš stāvēja nelokams cauri visām cīņām. Tas viņam deva stipro un dziļo saprašanu par nepelnīto žēlastību, tas saglabāja viņu pazemībā, tas padarīja viņu par sludinātāju un dvēseļu kopēju skumīgajiem. Viņš palīdzēja tūkstošiem sagūstītu dvēseļu atrast brīvību un mieru.

Reiz viens no draugiem jautājis Mārtiņam Luteram, kā viņš tik precīzi var runāt par drauga dvēseles stāvokli. “To es esmu mācījies no savas garīgās cīņas,” — Mārtiņš Luters atbildējis. Tas pats attiecināms uz Rozeniusu. Kādreiz Karls teicis savai mātei, ka vēlas būt lasītāju lasītājs (par lasītājiem toreiz sauca tos, kuri lasīja Mārtiņa Lutera sprediķus un meklēja tajos dziļāku garīgo atspaidu). Tā notika, un tāds Karls Olofs Rozeniuss arī paliek mūsdienu lasītajiem.