Par formālu kristīgo ticību

Tā ir lielā atšķirība starp nopietnu Dieva vārda lietošanu un ārišķīgu, formālu kristīgo ticību.

Nopietna Dieva vārda lietošana nozīmē, ka Gars pastāvīgi no jauna veic Savu darbu pie cilvēka: ļauj pasaulei izprast patiesību par grēku. Tad bauslība arvien no jauna rada cilvēkā grēkatziņu, tā arvien no jauna liek cilvēkiem nākt pie Kristus un tā arvien kalpo ticībai kā audzinātāja uz Kristu, kas nabaga iztukšotās dvēseles ved pie krusta, lai no jauna saņemtu visu bagātību, kas atrodama vienīgi Viņā.

Ārēja, formāla kristīgā ticība nespēj dot neko citu kā sadraudzību ar cilvēkiem, kuriem ir noteikti priekšstati par to, kas kristietim jādara un kas nav jādara.

Dzīvot pēc šādām prasībām nav īpaši grūti. Cilvēks diezgan viegli var tapt uzņemts draudzes vidū un uzskatīts par kristieti. Tā cilvēks var dzīvot ar diezgan vāju bauslības izpratni, kas papildināta ap pusduci cilvēku ieražu. Ar šādu baušļu pildīšanu cilvēks nevar panākt neko citu kā vien zināmu sava krietnuma apziņu, kas rada pašapmierinātību un pārākuma apziņu pār visiem citiem nožēlojamiem cilvēkiem, kuriem ne tuvu nav tik daudz taisnības, ar ko lepoties.

Tātad glābjoša ticība, kas pievēršas vienīgi Jēzum, ir Dieva darbs, ko Viņš veic cilvēka sirdī, darbodamies tajā caur Vārdu. Šī ticība ir jāstiprina un jāuztur gluži tāpat, kā miesa jāstiprina ar ēdienu. Dienu no dienas ticība tiek uzturēta Dieva spēkā, kad cilvēks uzklausa Dieva vārdu, saņem Vārda pamācību un tic Vārdam, kas apsola grēku piedošanu Jēzus vārdā. Tas nav pareizi, ka kristīgā ticība ir vienīgi intelektuāla nodarbe, kurā jāpārvar zināmi aizspriedumi un neizpratne. Tieši otrādi. Visai manai esamībai un, pirmām kārtām, manai gribai ir jānonāk Dieva rokas pārziņā, lai vispār varētu runāt par ticību.

Tādēļ ticība pastāv vienīgi baznīcas kopībā, kur tiek sludināts Dieva vārds un pasniegti sakramenti. Jo Baznīca ir Kristus miesa, cilvēks nonāk vienībā ar Kristu un iegūst līdzdaļu Viņa darbos un gādībā par Viņa ticīgajiem.