Par dvēseles pabarošanu ar Dieva vārdu

Noklausies šo e-publikāciju

Blakus galvenajam sabata mērķim, gatavoties mūžīgai dzīvei, mums ir jāpateicas Kungam arī par citiem ar to saistītiem labumiem, jo Dievs ir parādījis mums Savas rūpes ne tikai vispārīgos vārdos, bet arī iekārtojis pavisam konkrētu laiku, kas kalpo mūsu mūžīgajai labklājībai. Viņš ne tikai vispārīga veidā ir palīdzējis pret mūsu kritušo un pasaulīgo dabu, bet arī īpaši domājis par tiem, kas ir pakļauti citiem – kā bērni, kalpi un padotie. Tā Viņš rūpējas un ir nomodā par viņu dvēseles pabarošanu ar Dieva vārdu, jo trešajā bausli Viņš ir aizliedzis ikvienam namatēvam un namamātei atturēt savus padotos no Dieva vārda, lai dusas dienā tie netiktu apgrūtināti ar nedejas darbiem.

Tā saka Tas Kungs: “Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei..” (2.Moz.20:9-10). Vai tas pats par sevi nav liels labums un ieguvums! Visa cilvēce un, jo īpaši, kalpi un padotie ar miesu un dvēseli būtu pilnīgi pakļauti mamona verdzībai, ja Dievs neiegrožotu viņu pasaulīgo prātu.

Slavētas ir Debestēva mīlīgās rūpes, kas visu tik labi iekārto! No otras puses, trakais un savtīgais mūka garīgums krīt otra galējībā, atmet savu laicīgo aicinājumu un dzīvo atsevišķi vienīgi garīgās nodarbes. Lai nekristu ne vienā, ne otra galējība, Tas Kungs mums ir devis trešo bausli un novilcis skaidras robežas, kurās mums jārūpējas gan par pasaulīgo, gan par debešķīgo aicinājumu: “Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam..”

Tas nav tā jāsaprot, ka ar Dievu un Viņa vārdiem mums būtu darīšana tikai katru septīto dienu, bet jāsaprot tā, ka sabata diena ir īpaši jāveltī Dievam un Viņa vārdiem, kamēr pārējās sešas dienas ir vairāk jāveltī sava laicīgā aicinājuma darbiem. Protams, Dievs arī pārējās dienās pavēl mums dzīvot garīgu dzīvi kopībā ar Viņu un Viņa Vārdu, ko Viņš skaidri apliecināja, kad Jeruzālemes templī iedibināja ikdienas upurus, kas norisinājās līdztekus atsevišķajiem gada svētkiem.

Mēs zinām, ka Vecās Derības ceremoniālie likumi bija tikai Kristus garīgās valstības ēna (sk. Ebr.8:5; 9:9; 10:1), tāpēc šie ikdienas upuru priekšraksti mums liek secināt, ka ar Dieva vārdiem un lūgšanām ir jātuvojās Viņam ik dienu, lai tā katru mīļu dienu mēs piedzīvotu šādu sabata brīdi, par spīti mainīgiem dzīves apstākļiem.

Kristus ar Savu miesānākšanu un priekšzīmi ir svētījis svētdzīvei pilnīgi visas jaunās derības dienas, tāpēc garīgi dzīvam kristietim ir jābūt ikdienas saskarsmē ar Dievu un katru dienu jātop garīgi bagātinātam Viņa vārdos. Tas Kungs, gan vēlēdamies atsvabināt cilvēkus no grūtās izšķiršanās par laiku, ko veltīt savas dvēseles svētībai, gan arī gribēdams iedalīt noteiktu laiku, lai rūpētos par kalpībā un padevībā esošajiem, ļoti skaidri, tieši un noteikti ir paudis Savu prātu, kas attiecas kā uz brīviem, tā uz nebrīviem, proti, ka katra septītā diena ir sabats jeb Tā Kunga dusas diena. Slavēta ir Dieva gudrība, uzticība un labvēlība, kas atklāj mums Viņa žēlastības pilno kārtību!