Paļāvība tiesas dienā

“Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. No tā mēs atzīstam, ka mēs esam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš mums no Sava Gara ir devis. Un mēs esam redzējuši un apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Savu Dēlu par pasaules Glābēju. Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā. Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestība, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli.” (1.Jņ.4:9–21)

Teksta kopsakarība ir trinitāriska, tas ir, šeit runāts par Tēva atklāsmi Dēlā ar Svētā Gara dāvanas starpniecību, kas ved mūs pie atziņas (1.Jņ.4:13). Nevis formulējumi, bet šī norise – trīsvienīgā Dieva attiecības ar cilvēku Jēzū Kristū un ar Gara starpniecību – ir tas, kas mums tiek atklāts. Fragmenta centrā (1.Jņ.4:15) atrodas atsauce uz Jēzus vārdiem par apliecināšanu un noliegšanu:

“Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā.”

Atziņa, apliecinājums un sadraudzība ar Dievu sader kopā. No tā izriet secinājums:

“Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1.Jņ.4:16–19).

Mīlestība un bailes atrodas savstarpējā pretstatā un tiek saistītas ar tiesas dienu, ar atalgojumu un sodu. Kas attiecas uz pastarās tiesas spriedumu – tas īstenojas tagadējā kopībā vai sadraudzībā ar Dievu Kristū, ar Svētā Gara dāvanas starpniecību, – kā pats Kungs Kristus mums to ir sacījis:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā” (Jņ.5:24).

Runājot par bailēm, kā šeit, tā arī cituviet, tiek pieņemts priekšnoteikums, ka cilvēks, pieredzēdams lietu dabisko kārtību, nonāk baiļu varā. Tādēļ arī citās kopsakarībās bailes tiek uzlūkotas kā ticības pretstats (3.Moz.26:36; 5.Moz.28:65 un tālāk; 1.Pēt.3:14 un citur). Šī pieredze – bailes no soda un tiesas – iesniedzas tagadējā dzīvē kā sava veida eksistenciālas bailes: “Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm” (Ps.53:6; Mt.14:23–33). Tas kļūst izprotams tikai tad, ja ir zināms, ka Dieva tiesāšana nav tikai fons glābšanas attēlošanai, bet gan – tā ietver, jā, arī satver visu pasauli.

“Paļāvība tiesas dienā” tiek apzīmēta ar grieķu vārdu παρρησία, kas izsaka iespēju nevis kļūt mēmam no bailēm, bet runāt – atklāti, droši un ar paļāvību, gluži kā bērns runā ar tēvu. Pamats šai iespējai ir mīlestība, ko Dievs Jēzū Kristū mums piešķīris, sniedzot Svētā Gara dāvanu: “..jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom.5:5). Arī tas attiecas uz Kristību trīsvienīgā Dieva vārdā.