Pacieties lēnā prātā [519]

Pacieties lēnā prātā, Ciet, mīļa dvēselit’!
Tu bēdiga, atstāta, Uz tev dažs slogs uzkrīt;
Pasaule ap tev dauzās Un kratās briesmigi,
Ar ļaunu tev jalaužās, Kur pati nezini.

Pacieties, kad uzspiežās Tev nikna pasaule!
Tur bēdu vētras griežās, Tur liels ir tas, kas spēj.
Tur varas darbi valda, tur nauda dzenama,
Tur nabagam jamalda, – Tam nevaid glābeja.

Pacieties, lai ar klājās It grūti, pacieties!
Apkamp ta Kunga kājas, Priekš viņa žēlojies!
Tas sēž pie Tēva rokas, Kas mūsu bēdas redz,
Tas zina tavas mokas, Kas Izraeli sedz.

Pacieties, lai tās bēdas Tev sirdi nenokremt,
Lai višķiņ ta ne-ēdās, – Dievs slogu var atņemt.
Bez Dieva mums, to zini, No galvas mats nekrīt,
To ticibā piemini, Ciet, mīļa dvēselit’!

Pacieties grūtā laikā, Gaid Dieva palīgu
Un skaties moku-tvaikā Uz Dievu spēcigu!
Ta vaigs tev jauks atspīdēs, Tas glābšanu neliedz;
Tam kāja vis neslīdēs, Kam Dievs Kungs roku snied.

Paciešanu mums māci, Kungs, visā spaidibā!
Par palīgu mums nāci, Kad vels mūs kārdina.
Lai ticība mums krājās! Dod mieru vārguļiem!
Kad pie tev tiksim mājās, Tad vairs nebēdāsim.