Paaugstināts un augšāmcelts

Tikai balstoties uz augšāmcelšanās vēsti, var saprast apliecinājumu, ka Jēzus ir Kungs. Tomēr ir ļoti svarīgi, ka Jaunā Derība nodala Kristus paaugstināšanu no Viņa augšāmcelšanās. Kā Augšāmceltais Kristus varētu būt tikai pirmais no mirušajiem (1.Kor.15:20, 23), “pirmdzimtais daudzu brāļu starpā” (Rom.8:29). Viņa augšāmcelšanās tad varētu būt tikai iesākums visu mirušo augšāmcelšanai. Tad nebūtu būtiskas atšķirības starp Viņa un mūsu augšāmcelšanos. Kaut arī Viņa kā Kunga esamība nebūtu iedomājama bez augšāmcelšanās, tomēr tās pamats nebalstās tikai tajā.

Tādējādi Jaunā Derība konsekventi nošķir augšāmcelšanos no paaugstināšanas. Tā ir konsekventa nošķiršana, ciktāl abas ir īstenībā nedalāmi saistītas. Apustuļu darbu grāmatas 1.nodaļas stāstījumu par debesīs uzņemšanu nedrīkst saprast kā šī fakta minimizēšanu. Augšāmceltais ir Paaugstinātais. Dievs, uzceļot Viņu no mirušajiem, arī paaugstināja Viņu un “ir darījis par Kungu un Kristu” (Ap.d.2:24,32,36; 5:31).

Paaugstināšanas izpratne bija ļoti sena un skaidri izteikta psalma vārdos: “Tā Kunga vārds manam kungam: sēdies pie manas labās rokas, tiekāms Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” (Ps 110:1). Šie vārdi jau parādās Mk.12:35, un arī abos pārējos sinoptiskajos evaņģēlijos ir šādi vārdi, kur Jēzus strīdas ar farizejiem (Mt.22:41 Lk.20:41). Pat tiem, kas šos vārdus neuzskata par autentiskiem, ir tomēr jāpiekrīt, ka tie nāk no kristīgās kopienas pašiem pirmsākumiem, atspoguļojot, kā tie nodala baznīcu un sinagogu.

Šie vārdi tāpat ir citēti Apustuļu darbos (2:34), to dara arī Pāvils (1.Kor.15:25) un Vēstule ebrejiem (1:13). Šo vārdu nozīmīgumu apliecina tas, ka tie ir iekļauti ticības apliecībā: Viņš “sēž pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva, labās rokas.” Priekšstats par sēdēšanu pie Dieva labās rokas kopā ar Cilvēka Dēla jēdzienu, kāds tas ir Daniēla grāmatā, jau ir redzams Jēzus atbildē uz augsto priesteru jautājumu vai Viņš ir Mesija: “Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem” (Mk.14:62).

No tā visa mēs redzam, ka pat agrīnā ticība Jēzum kā Mesijam ir saistīta ar Viņa paaugstināšanu. Krustā sistais ir uzņemts debesīs. Kā Cilvēka Dēlam un pasaules Tiesnesim Viņam ir daļa pie Dieva visspēcīgās varas. Šeit kļūst skaidrs, cik tuva saistība ir Mesijas idejai ar Kunga (Κύριος) ideju. Ja krustā sistais Jēzus tika saredzēts kā nākošais Mesija / Cilvēka Dēls, tad par Viņu ir jādomā kā par uzņemtu debesīs. Tiklīdz Viņa paaugstināšana tika izprasta saskaņā ar 110.psalmu, Jēzum tika dots tituls “Kungs”. Mēs nezinām, vai šis psalms noteica to, ka Jēzus tika nosaukts par Kungu, bet tas noteikti to veicināja. Tādējādi ir skaidrs, kas ir domāts ar paaugstināšanu. Tas nozīmē, ka Kristus kopš Viņa augšāmcelšanās piedalās Dieva mūžībā, visuresamībā un visvarenībā.

Kā Paaugstinātais Jēzus Kristus piedalās Dieva mūžībā. Tas visskaidrāk tiek pausts Jaunajā Derībā tad, kad noteiktas reliģiskas frāzes, ar kurām mēdza aprakstīt Dieva mūžību, tika attiecinātas uz Viņu: Viņš ir Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals, Alfa un Omega. Viņš ir tas, “kas ir, kas bija un kas nāk”; “vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” Šo formulējumu (Skat. Atkl.1:4, 8; Ebr.13:8) avots ir hellēniskā orienta reliģiskā valoda. Daži no tiem ir ļoti seni. “Es esmu Pirmais un Pēdējais” nāk no Jes.41:4.

Lai saprastu to, kas ir domāts ar mūžību, mums īsumā ir jāapskata, kā tas tiek lietots Bībelē. Bībeles mūžības ideja tika izveidota pretstatā tam, kā to lietoja senā orientālā astroloģija. Tā mūžību uzskatīja par vienādu ar visu aijonu bezgalīgo summu. Mūžība, kas tika piedēvēta hellēnisko Austrumu dieviem, ir zvaigžņu kustību un to neizmērojamo laika periodu novērojumu abstrakcijas. Pasaule ir mūžīga. Un, ja runa ir par sākumu un beigām, tad tas nekad nav absolūtais sākums un absolūtās beigas. Kā debesu ķermeņi pēc liela intervāla vienmēr atgriežas tur, kur tie bijuši pirms tam, tā eksistence atkal atkārtojas pēc liela laika perioda. No tā izriet šī pasaules skatījuma beigu jēdziens, mūžīgās atgriešanās ideja. Te mūžība ir visu aijonu bezgalīga summa, mūžība ir bezgalīgs laiks. Kaut arī šīs izpratnes iezīmes var atrast dažos Bībelē lietotajos jēdzienos, īpaši Salamana mācītāja grāmatā, tas, ko Bībele kopumā saka par mūžību, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Bibliskā reliģija skaidri norāda uz atšķirību starp pasaules laiku un Dieva mūžību.

Šāds skaidrojums ir arī persiešu reliģijā un varētu nākt no turienes. Paskatieties uz persiešu dalījumu starp Zarvan akarana un Zarvan daregho-chvadata. Orientālais pieņēmums varētu nākt no Platona izveidotā dalījuma starp mūžīgo, dievišķo mūžību un zemes laiku (Timaeus, 37, D). Aristotelis vēlāk atkal atmet platonisko mācību par mūžību un mūžību identificē ar pasaules bezgalīgo laiku.

Bībeles ieskats par mūžību izslēdz atklātu vai slēptu panteismu, kas raksturīgs astroloģiskajam ieskatam par laiku un mūžību, kurš ieskicēts iepriekš. Tā kā Dievs un pasaule nav identiski, Dieva mūžība ir kaut kas cits nekā pasaules laiks. Pasaules laiks, tās aijons, nav bezgalīgs. Tas ir sava sākuma un beigu ierobežots. Ir absolūts sākums un absolūtas beigas. Dieva mūžība sniedzas pāri pasaules laikam: “Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs!” (Ps.90:2). Skat. Ps.102:26: “Senlaikos Tu zemei pamatus esi licis, un debesis ir Tavu roku darbs. Tās zudīs, bet Tu paliksi.. Bet Tu paliec tas pats, Tavi gadi nebeigsies nekad.” Ir ļoti svarīgi, ka Vēstulē ebrejiem (1:10) šie vārdi tiek attiecināti uz Kristu.

Dievs ir Pirmais un Pēdējais. Var redzēt, kā radīšanas un beigu idejas ir saistītas ar stingru monoteismu, kas ir pretstatīts gan atklātajam, gan slēptajam panteismam. Visas šīs domas, kas pieder lielajām pravietiskajām reliģijām, vēsturē parādās vienā un tajā pašā laikā. (Tās tiek pilnībā attīstītas Jesajas grāmatas otrajā daļā.) Saskaņā ar šo ieskatu dalījums starp pasaules laiku un Dieva mūžību, starp aijonu pasaules laika nozīmē un aijonu mūžības gaismā nav tikai kvantitatīvs. Tie savā starpā nav saistīti kā ierobežotība un bezgalība. Drīzāk viņu atšķirība ir kvalitatīva. Atšķirība starp σάρξ (miesa) un pneuma(gars), starp nāvi un dzīvību, starp to, kas paiet un kas – ne, starp pasauli un Dievu ir iedzimtas atšķirībā starp laiku un mūžību. Tās ir nesamērojamas. Kā saka Emīls Brunners (Emils Brunner):

“Mūžība ir laika turpinājums tieši tikpat maz, cik tā ir tas, kas ir pirms laika. Mūžība un laiks nav samērojami. Mūsu laicīgums ir mūžības izliekta daļa.” (The Mediator, 572. lpp.)

Mūžība nav laiks bez gala, bet laika pretstats; tā atceļ laiku. Tā var teikt Slavonic Book of Enoch:

“Kad pienāks gals radībai, kuru radījis Tas Kungs, un visi cilvēki stāsies Tā Kunga lielās tiesas priekšā, tad gadalaiki izzudīs un no tā laika vairs nebūs ne gadu, ne mēnešu, ne dienu, un vairs nebūs stundu, un tās vairs netiks skaitītas, bet sāksies viens nebeidzams laikmets.” (2 Enoch 65:6-8. Charles, Pseudepigrapha, 467. lpp.)

Tas, ko Jaunā Derība saka par Kristus mūžību, ir jāsaprot šo Bībeles priekšstatu kontekstā. Tā kā Jēzus Kristus kā Paaugstinātais piedalās Dieva mūžībā, pagātne, tagadne un nākotne, zemes laika mērogi un robežas Viņam vairs neeksistē. Kas ir teikts par mūžīgo Dievu, ir patiess arī par Viņu: “Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs!” (Ps.90:2).

Teologi vienmēr ir brīnījušies, cik drīz tika izteikta doma par Kristus iepriekšeksistēšanu, ka Viņš bija “pirms visiem vārdiem”. Tā ir tikusi uzskatīta par filozofisku spekulāciju, kas patiesībā ir sveša Jaunās Derības kristoloģijai. Bet Kristus iepriekšeksistēšanai, par kuru runā Jaunā Derība, patiesībā nav nekā kopīga ar filozofiju. Būtu labāk nelietot jēdzienu “iepriekšeksistēšana”, kas nāk no filozofijas un tiek lietots, lai aizstātu kaut ko, kas līdzinās “mūžīgai vai pārlaicīgai eksistencei”. Raugoties no mūsu domāšanas un mūsu pasaulīgās, laikā ierobežotās esamības viedokļa, mūžīgais ir tas, kas bija pirms laika, tāpat kā tas būs arī pēc laika. Tomēr tā ir tikai mūžīgā ilustrācija, ne definīcija. Jo tam, par ko mēs domājam un runājam, mums ir tikai laicīgi termini, kuri visi ir ņemti no mūsu pasaulīgās, laikā ierobežotās esamības. Padomājiet tikai par darbības vārdu laikiem, bez kuriem mēs nevaram pateikt nevienu teikumu.

Arī Bībeles valodai nav citu iespēju kā tikai šīs, un tai ir jārunā par mūžīgo, lietojot terminus, kas atvasināti no laika. Tā Bībele runā par mūžīgo kā par tādu, kas bija “no sākuma”, “vispirms” un, “pirms pasaule bija”. Dievs un Kristus, gudrība (Sal.pam.8:22) un Dieva mīlestība (Ps.25:6), ir “Viņa darba sākumā”, “pirms pasaules sākuma” un “no senatnes”. “Pirms pasaule bija radīta,” Dievs mīlēja Dēlu (Jņ.17:24). “Pirms pasaules radīšanas” Dievs izredzēja mūs (Ef.1:4). “Pirms” šajos apgalvojumos ietver sevī vairāk kā tikai laicīgu pirms un pēc nošķiršanu. Tas pauž to atšķirību starp Dieva mūžību un pasaules laiku, kas ar cilvēka valodas palīdzību nav izsakāma.

Kristus mūžība, Viņa esamība ārpus laika ierobežojumiem, ir priekšstats par to, kā Jaunā Derība saredz Kristu jau “pirmskristīgajā” vēsturē, to, kā attiekties pret lietām, kas mums, vēsturiski orientētajiem modernajiem cilvēkiem, ir grūti uztveramas. Šeit mēs tik daudz nedomājam, kā Israēla vēsture, patiešām visa Vecā Derība, ir alegoriski saistīta ar Kristu. (Starp citu, šīs alegorijas, kuras mēs atrodam Pāvila rakstos un Vēstulē ebrejiem, nav radošas iztēles spēle, bet gan veids, kā tiek atklāta šīs vēstures būtība.) Vēl vairāk, mēs domājam par faktu, ka tas, kas tiek teikts par Kungu (Κύριος) Vecajā Derībā, vienkārši tiek attiecināts uz Jēzu Kristu. Kā Tā Kunga vārdi tie tiek likti blakus vēsturiskā Jēzus teiktajam un blakus Paaugstinātā vārdiem, kādus tos Garā dzirdēja atklāsmes redzētājs un Pāvils. Tāpat arī tādi notikumi kā Jēzus nāve un augšāmcelšanās īpašā veidā tiek “padarīti mūžīgi”. Nav tā, ka Jēzus bija Krustā sistais, tad kļuva par Augšāmcelto un tagad ir Paaugstinātais. Vēl vairāk, tā kā Paaugstinātais ir Augšāmceltais, tāpat Viņš ir arī Krustā sistais. Viņa nāve nav kaut kas tāds, kas pieder tikai vēsturei, kaut gan tā noteikti ir vēsturisks notikums. Kā Krustā sistais Viņš ir klātesošs mūsu vidū.

Mēs beidzot esam atrisinājuši šķietamo pretrunu, ka mēs gaidām uz Kunga otro atnākšanu un arī zinām par Viņa klātesamību. Vienkārši nav adekvāti izskaidrot to kā hellēniskās mistēriju reliģijas papildinājumu palestīniešu eshatoloģijai. Uz šķietamo pretrunu starp Nākošo un Klātesošo no paša sākuma netieši ir norādījis Viņa kā Kunga apliecinājums. To rāda Maranatha, lūgšana Kristum, kas nāks, jo šī lūgšana iepriekš pieņem, ka Viņš, kam lūgšana ir adresēta, jau ir klātesošs, kaut arī neredzams, savas draudzes vidū. Šeit arī tiek atcelta atšķirība starp pirms un pēc un tagadne un nākotne kļūst viens. Paaugstinātais Kristus, Viņš, kas piedalās Dieva mūžībā, stāv pāri pasaules laikam. Viņa mūžīgā esamība sniedzas pāri pasaulīgā laika robežām un ierobežojumiem.

Ārkārtīgās grūtības, kuras šīs idejas rada mums, modernajiem cilvēkiem, slēpjas lielajā jautājumā: “Kā mēs varam domāt gan par paaugstinātā Kunga mūžīgo esamību, gan par Jēzus Kristus pasaulīgo ierašanos?” Teoloģiskie mēģinājumi izdomāt to līdz galam sastopas ar divkāršām briesmām. Vai nu vēsturiskā Jēzus dēļ tiek pazaudēts mūžīgais Kristus, vai otrādi. Viss ir atkarīgs no atzinuma, ka Jēzū Kristū laiks un mūžība kļūst viens, ka mūžība ienāk laikā, ka pasaulē notiek Dieva atklāsme, ka Dievs kļuva cilvēks. Tas ir Dieva atklāsmes Kristū brīnums: ierobežotais ir spējīgs uzņemt bezgalīgo, laiks spēj uzņemt mūžību, šis laikmets ir spējīgs uzņemt laikmetu, kas nāk (finitum capax infiniti, tempus capax aeternitatis, saeculum hoc capax futuri saeculi).

Ja šis apgalvojums netiek pieņemts, tad atklāsme, par kuru stāsta Bībele, nav notikusi. Jo šī atklāsme ir saistīta ar lietām, kas ir notikušas laikā: ar vēsturiskajām praviešu personībām, ar Israēla tautas vēsturisko bojāeju un ar seno pasauli vispār, ar Jēzus pagātni, kurš cieta “zem Poncija Pilāta” un mira “ārpus [Jeruzalemes] vārtiem” (Ebr.13:12), ar apustuļu pagātni. Atklāsmei ir laicīgā puse, lai nevienu pieņēmumu nevarētu atstāt bez ievērības.

Tomēr tam ir arī otra puse. To, ko mēs redzam kā notiekošu laikā, Dievs redz kā notiekošu mūžībā. “Dieva varenie darbi”: radīšana, atklāsme caur praviešiem, Kristus inkarnācija, Viņa dzīve virs zemes, Viņa nāve, Viņa augšāmcelšanās un uzņemšana debesīs, baznīcas dibināšana, Kristus atgriešanās, tiesa – visiem šiem notikumiem ir divas puses, laicīgā un mūžīgā. Tās mums nav aptveramas no to mūžības perspektīvas; to laicīgajā perspektīvā mēs tās atzīstam kā Dieva darbu tikai ticībā. Jo tikai ticīgie aiz laicīgā notikuma saredz Dieva darbu, kas sniedzas pāri visai cilvēka sapratnei: aiz pasaules sākuma, radīšanas; aiz praviešu pieredzes, Dieva balss; aiz Jēzus piedzimšanas, Dēla inkarnācijas; aiz Jēzus zemes dzīves, Dieva balss un darbības, aiz nāves pie krusta, izpirkšanas; aiz mācekļu Lieldienu pieredzēm, augšāmcelšanās un paaugstināšanas; aiz pasaules gala, tiesas dienas. Tikai ticībai pestīšanas vēsture ir patiesi pestīšanas vēsture.

Ticība zina, ka šī vēsture, kuras laicīgo pusi tā uztver, ir Dieva darbu vēsture un tas, kas mums notiek laikā, Dievam notiek mūžībā. Jo ticība nav samocīta pretruna, ka Jēzus Kristus pieder gan laikam, gan mūžībai, bet vairāk tikai tā fakta izpaušana, ka Viņš ir patiess cilvēks un patiess Dievs, ka Viņā mūžīgais Dievs patiesi ienāca vēsturē.