Neatliec Dieva žēlastības meklēšanu

“Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (Jes.55:6)

Ja cerībai kādu dienu iegūt Dieva žēlastību patiešām ir pamats, tad nogaidīt kaut vienu brīdi, pirms meklēt un pieņemt šo visu labumu augstāko labumu, būtu vismuļķīgākā un bezdievīgākā rīcība, kādu vien var iedomāties!

Vai kāds cilvēks, kurš vēlas gūt laimi laicīgās lietās, izvēlētos palikt savā pašreizējā laicīgajā nelaimē un atlikt laimes iegūšanu uz rītdienu, uz vairākiem gadiem vai pat uz pēdējo iespējamo brīdi? Protams, ka nē.

Runājot par laicīgām lietām, ikviens, kurš vēlas iegūt kādu labumu, vadās pēc principa: “Jo agrāk, jo labāk.” Ja kāds neievērotu šo likumu, pasaule viņu uzskatītu par muļķi. Cik gan muļķīgi cilvēki rīkojas garīgās lietās, vēloties nogaidīt līdz pēdējam iespējamajam brīdim, lai iegūtu debesu labumus! Viņi samierinās ar to, ka paliek zem Dieva dusmām, vienlaikus cerot kādu dienu lūgt Viņa žēlastību; viņi paliek apgrūtināti ar grēku un sirdsapziņas pārmetumiem, cerot, ka kādreiz no tā visa tiks atbrīvoti; viņi paliek uz zemes kā elles bērni, cerot, ka kādreiz kļūs par debesu bērniem. Ak, kāda muļķība tā ir! Ak, kāds aklums tas ir!

Taču nabaga cilvēks ir jau tik ļoti pieradis pie grēka posta, ka vairs to pat nepamana. Grēks ir kļuvis viņam par mīļu lietu, ko viņš lolo un kopj, un viņš nespēj no tā šķirties vieglu prātu. Viņš ir kļuvis par tik briesmīgu Dieva ienaidnieku, ka grib nogaidīt, cik vien iespējams ilgi, pirms meklēt Dieva žēlastību.

Bet, tā kā žēlastības laiks uz visiem laikiem beidzas līdz ar cilvēka nāvi, ir ārkārtīgi liels neprāts atlikt uz kādu vēlāku laiku rūpes par savas dvēseles pestīšanu un Dieva žēlastības meklēšanu. Ikvienam, kurš neatrodas Dieva žēlastībā, ir steidzami jādodas meklēt Viņa žēlastību!

Mums jāatceras, ka tas kalps, kurš, kā stāsta Kristus, bija parādā savam kungam milzīgu summu – desmit tūkstošus talentu (Mt.18:24), – ir katrs cilvēks, katrs no mums. Mēs visi esam vainīgi Dieva priekšā neskaitāmos grēkos, ko esam pastrādājuši domās, vārdos un darbos, pārkāpjot ikvienu no svētajiem desmit baušļiem. Dievs mums to ir atgādinājis ikreiz, kad mums tiek sludināts Viņa Vārds, un ikreiz, kad mūsu sirdsapziņa mūs dzeļ, atgādinot, ka mēs patiešām esam grēcinieki. Spriedums pār mums tika pasludināts jau sen – tāpat kā pār neuzticīgo kalpu.

Tad nu: vai tu jau esi zemojies sava Dieva un Ķēniņa priekšā un lūdzis Viņam, lai Viņš ir pacietīgs un žēlīgs pret tevi? Vai jau esi godīgi atzinis un nožēlojis Viņam visu savu grēku parādu? Vai jau esi Viņa priekšā atzinis, ka tava sirds ir samaitāta un visa tava dzīve – zudusi? Un tad: vai beidzot esi ticībā pieņēmis to, ka Dievs ir apžēlojies par tevi un Kristus dēļ piedevis tev visu tavu lielo parādu? Un vai tu joprojām ik dienas grēknožēlā ar salauztu sirdi zemojies Dieva priekšā sava grēku parāda dēļ, lūdzot Viņa žēlastību?

Vai arī tā vietā sev aizbildinies, ka tev tam nav laika? Vai varbūt uzskati citas lietas par svarīgākām? Vai arī vispirms centies sakārtot savas laicīgās lietas, mēģini baudīt pasauli, vairot mantu vai vēl kādu laiku kalpot kādam savam mīļotajam grēkam? Vai tādēļ esi dienu no dienas atlicis nopietnu Dieva žēlastības meklēšanu, paliekot neziņā par to, kādā stāvoklī ir tavs debesu konts?

Ko tu gaidi vēl? Vai tiešām neapzinies milzīgās briesmas, kurās atrodas tava dvēsele? Vai tad nāve nevar pēkšņi un negaidīti tevi paņemt – tāpat kā tik daudzus citus –, pirms vēl esi nožēlojis savus grēkus? Kas tad notiks ar tavu dvēseli? Līdz ar nāvi tavs žēlastības laiks uz visiem laikiem beigsies. Ja uz zemes biji saistīts ar grēku, tad arī debesīs būsi saistīts ar grēku. Tava nožēla un karstās asaras tad vairs neaizkustinās Dieva sirdi, jo debesīs būs pienākusi atmaksas un taisnības diena. Ak, kā tu tad kliegsi par savu postu!

Bet šeit tu varēji tik viegli iegūt žēlastību – tev vajadzēja tikai pēc tās ilgoties. Taču debesīs tu varēsi mūžīgi saukt pēc žēlastības, bet tā vietā dzirdēsi briesmīgu balsi, kas tev teiks: “Samaksā Man to, ko esi parādā!”

Ja nekas cits nespēj pamudināt tevi uzskatīt laicīgās lietas par mazsvarīgām un padarīt Dieva žēlastību un savas dvēseles pestīšanu par pašu svarīgāko, tad padomā par to, ka tev ir atvēlēts pavisam īss laika sprīdis, lai dzēstu savu parādu Dievam savā debesu kontā. Ja šajā īsajā laikā nemeklēsi un neatradīsi Dieva žēlastību, tu paliksi bez tās uz mūžīgiem laikiem.