Neapstrīdamā tradīcija baznīcā uzņemt bērnus ar Kristību

Tā kā Svētajos Rakstos nav nedz pavēļu, nedz aizliegumu par bērnu kristīšanu, tad es tomēr ceru, ka ikviens krietns un godīgs cilvēks nonāks pie skaidras pārliecības par pirmkristiešu tradīciju.

Paturēsim prātā, ka sākumā agrīnajā baznīcā praktiski visi kristieši bija jūdi. Un arī vēlāk, kad apustuli īpaši vērsās pagānu kristianizācijai, Evaņģēliju, pirmām kārtam, vienmēr saka sludināt jūdu sinagogās un tās izcilākie mācītāji agrīno kristiešu vidū nāca tieši no šīs nācijas.

Tāpēc padomā: šie Bauslībā augušie vīri katrā ziņā arvien vēl turējās pie Bauslības pamatiem un paradumiem, kur vien tie nebija klajā pretrunā ar kristietību. Tiem nepārprotami piemita nosliece par visu kristietībā spriest un vērtēt pēc jūdaisma parauga, ja vien viņu Kungs tiem nebija skaidri un gaiši mācījis kaut ko citu. Un nereti Tas Kungs bija mācījis arī atšķirīgas mācības, kur tas bija nepieciešams. Taču, kad viņu nosliece ieveda tos kādos kaitīgos pārspīlējumos — kā, piemēram, gadījumā, kad tie gribēja pakļaut kristiešus Mozus Bauslībai, — to tūlīt nācās labot, un apustuļi nekavējās to nopietni izskaidrot.

Ja reiz Kristība visiem bija uzņemšanas sakraments, kas savieno ar Kristu un Viņa kopību — saskaņā ar Kristus pavēli apustuļiem (Mt.28:19): “..eita un darait par mācekļiem..”, uzņemiet par baznīcas locekli, “kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”, — tad neviens godīgs pētnieks neapšaubīs, ka pirmie kristieši sekoja tam pašam locekļu uzņemšanas paraugam kristīgajā baznīcā, pie kura tie bija pieraduši, uzņemot jaunus locekļus jūdu kopībā.

Ja tradīcija būtu uzņemt Vecajā Derībā tikai pieaugušos — it kā bērna vecums būtu šķērslis uzņemšanai —, tad kristīgā baznīcā tiem nekad nebūtu ienācis prātā kristīt bērnus vai arī tas būtu viņiem skaidri un gaiši pavēlēts. Taču mums nav šaubu: jūdu baznīcā viņi bija raduši uzņemt arī zīdaiņus un ikviena vecuma proselītus, tāpēc, sekojot šādai senai un iedibinātai kārtību, viņi arī kristīgajā baznīcā to pieņēma kā pašsaprotamu principu, jo tas viņiem netika aizliegts.

Izvērtējot šos apstākļus un saprotot, cik spēcīga un paliekama bija senā eklesiālās tradīcijas ietekme uz semītiem, mums jāsaprot, ka pirmo kristiešu tradīcija baznīcā uzņemt bērnus ar Kristību ir bijusi tik spēcīga un vienprātīga, ka, ja vien būtu bijis šāds aizliegums, Jaunajā Derībā tas noteikti būtu minēts daudz un dažādos veidos. Taču, tā kā tas nav ticis apspriests, tad acīmredzot nav bijusi nekāda pavēle un pamudinājums šo tradīciju mainīt.

Manuprāt, mēs varam būt pilnīgi pārliecināti, ka pirmie kristieši ir praktizējuši bērnu Kristību un šādai praksei ir bijusi apustuļu bezvārdu piekrišana un apstiprinājums, jo citādi mums Jaunajā Derībā netrūktu norādījumu, kas to apstrīdētu. Tomēr šajā ziņā nereti ir radušās grūtības un dažkārt pat maldu mācības tikai tāpēc, ka Evaņģēlijs nav dziļāk saprasts no to ļaužu redzes viedokļa, kas auguši zem Bauslības, un tāpēc arī nav skaidrības par to, ka Mozus namturība (Vecās Derības dievkalpojums un tradīcijas) bija paredzējums un pravietojums par kristietību, kura Veco Derību piepildīja un paskaidroja.

Sākumā kristietību sludināja paši jūdi, un viņi sludināja cilvēkiem, kas auguši jūdu baznīcā. Tāpēc mums rūpīgi jāpārdomā tā laika baznīciskās tradīcijas un domāšanas formas, kā viņi uztvēra viņiem dotās mācības un pavēles. Tā nereti izteikumi, kas viņiem šķita pavisam pašsaprotami, ļoti ievērojami atšķiras no tā, kas šodien pašsaprotams šķiet mums. Kādreiz gadās arī tā, ka tas, kas viņiem šķitis grūts (piemēram, tas, ka Dievs grib glābt pagānus vienīgi ticībā Kristum bez Mozus ceremoniāllikumu ievērošanas), mums šodien lielas grūtības nesagādā. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs esam kristieši, kas cēlušies no pagāniem, bet ikviena no jūdiem nākusī kristietības mācības izpratne mums ir jāvērtē kā pareiza, kamēr vien viņu izpratni nav apstrīdējuši svētie apustuļi, kas bija gatavi izlabot ikvienu pārpratumu un aplamību, ar ko tie sastapās.