Mūs visus, debes-Tētīt, nāc jaunā gadā svētīt [50]
Noklausies šo e-publikācijuAk ļautiņi, lai nākam,
Lai teikt un godāt sākam
To Kungu, kas no sevis
Līdz šim mums labu devis.
Mūs visus gads pēc gada
Kā ceļiniekus vada,
Mēs dzīvojam un klīstam,
Mēs zeļam un mēs nīstam.
Mēs dzirdam dažas briesmas,
Mēs redzam kara liesmas,
Mēs dažu slogu nesam,
Un paglabati esam.
It tā, kā māte laba
Tos bērniņus paglaba,
Kas pie tās tversmes gaida,
Kad pērkons rūc un baida.
Tāpat iekš vaidu laikiem
Un nikniem bēdu-tvaikiem,
Kad vētra rādās barga,
Dievs savejus pasarga.
Ak Dieviņ, tu mūs redzi,
Tu mūs ar spārniem sedzi,
Par tukšu ir, ko paši
Mēs gādajam nesapraši.
Tev, savu apžēlnieku,
Mēs slavejam ar prieku,
Mēs slavejam tās rokas,
Kas nogriež mūsu mokas.
Lai, Tēvs, vēl visās bēdās
Mēs redzam tavas pēdas;
Tu mūs iz versmēm rausi,
– Ak Tētīt, ak paklausi!
Stāv bēdās klāt jebkurās
Tiem, kas pie tevim turās;
Dod pacietigu prātu
Un kruztā mierinātu.
Apsvēti, ko mēs daram,
Padar, ko mēs ne-varam.
Lai atspīd tavas acis
Tam, kas ir bēdās smacis!
Kas alojās atstāti,
Kas raud neapgādati,
Tiem žēligs tēvs parādies,
Par palīgu piestājies!
To vājos, Tētīt, dziede,
Tiem, kurus domas biede
Jebkādā grūtā brīdī,
Kā saulite atspīdi!
Mēs visas vainas sūdzam
Un to vēl galā lūdzam:
Ar sava Gara spēku
Stiprini nespējnieku!
Mūs visus, debes-Tētīt,
Nāc jaunā gadā svētīt,
Dod krustā šeit pastāvēt,
Tur priekā tevi slavēt!
87.3.
Ieskaties