Lielākais un spēcīgākais cilvēku miera un harmonijas izjaucējs
“Neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam.” (Rom.12:16)
Būt miermīlīgam ir absolūti nepieciešama pazīme patiesam kristietim, kurš ir uz pareizā pestīšanas ceļa un kurš stāv ticībā. Cilvēks, kurš priecājas par strīdiem un nesaskaņām, kurš nopietni nevēlas dzīvot mierā un draudzībā ar visiem cilvēkiem un kurš atsakās no iespējas izveidot harmoniskas attiecības, kad viņam tās tiek piedāvātas, nevar būt īsts kristietis. Šāda cilvēka ticība ir liekulība. Brīdī, kad viņš ir atgriezies un piedzīvo atdzimšanas un atjaunošanas žēlastību savā sirdī, viņš būs piepildīts ar svētu vēlmi rīkoties pret saviem tuvākajiem – un jo īpaši pret saviem brāļiem un māsām Kristū –, tāpat kā Dievs ir rīkojies attiecībā pret viņu.
Reizēm, protams, pat īsti kristieši nevar novērst mierpilna stāvokļa izzušanu starp sevi un citiem. Tomēr viņi dara visu, kas ir viņu spēkos, lai saglabātu šo mierpilno stāvokli vai to atkal atgūtu. Kas tiek prasīts no kristieša, kurš vēlas dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem? Svētais Pāvils šodienas lasījumā mums saka: “Nekad neesiet iedomīgi.”
Lielākais un spēcīgākais cilvēku miera un harmonijas izjaucējs ir lepnums par savu gudrību. Kā raksta Salamans, kurš bija pazīstams ar savu gudrību: “Tik no lepnības ceļas ķildas – kas ieklausās padomā, tam gudrība.” (Sal.pam.13:10) Ja kāds iedomājas, ka viņš ir īpaši gudrs, jo viņam daudzas lietas ir labi sanākušas, tad viņš vienmēr top dogmatisks un stūrgalvīgs. Šādam cilvēkam patīk dzirdēt sevi runājam, un, kad viņš runā, viņš vēlas, lai klusē visi pārējie, kurus viņš nicina kā tādus, kuru gaismiņa spīd niecīgi. Viņaprāt, visam jānotiek tieši tā, kā viņš vēlas. Ņemiet, piemēram, viltus draugus, kuri ieradās ciemos un strīdējās ar Ījabu. Ījabam viņiem bija jāsaka: “Patiešām, jūs esat ļaudis, ar kuriem reizē gudrība nomirs!” (Īj.12:2) Iedomīgs cilvēks uzskata, ka ikvienam ir jāpiekrīt viņa viedoklim. Ikvienam jāpakļaujas viņam, bet viņš nepadosies nevienam. Ja tiks pieņemts lēmums turpināt darbību, kurai viņš nepiekrīt, viņam ar to nebūs nekāda sakara, vai arī viņš piedalīsies tikai ar iekšēju aizvainojumu. Viņš iedomājas, ka pat visai draudzei vajadzētu piekāpties viņa iedomībai. Ja tā nenotiek, viņš pamet to, vai arī viņa sirds vairs nav ar to un tās centieniem. Pat ja viņam radīsies pārliecība, ka ir kļūdījies, viņš to neatzīs, bet tā vietā uzstās uz savu viedokli. Visur, kur atrodama šāda augstprātība, miers un harmonija nav iespējama. Stūrgalvība un spītība parasti ir klupšanas akmeņi, uz kuriem tiek sadragāta visu svētīgo kopīgo darbu pabeigšana. Vai nu lieta pārvēršas atklātā strīdā vai nesaskaņā, vai arī harmonija ir tikai ārēja, kamēr iekšējās nesaskaņas šķeļ sirdis.
Tāpēc svētais Pāvils aicina kristiešus: “Neesiet iedomīgi.” Tāpat kā lepnums ir īsts visu nesaskaņu tēvs, tā pazemība ir patiesa miera māte. Kas patiesā pazemībā neuzskata sevi par gudru, tas ne mazākajā mērā neatkāpsies no Dieva Vārda. Cilvēks, kurš nepaļaujas uz savu gudrību, bet tā vietā tic, ka Dievs ir vienīgais gudrais cilvēks un Viņa Vārds ir dievišķā gudrība. Ja par aktuālu lietu ir jālemj cilvēkiem, viņš vienmēr būs gatavs uzklausīt citu viedokli. Viņš ļaus sevi viegli pārliecināt, ka viņš pats kļūdās, ka kāds cits var redzēt lietu skaidrāk un ka viņam ir jāatmet viņa maldīgais priekšstats. Jā, patiesi pazemīgs cilvēks ar prieku atzīs iespēju, ka ir kļūdījies, pat ja viņš nevar galīgi apzināties, ka to ir izdarījis. Jebkurā gadījumā viņš labprāt upurē savus uzskatus miera un harmonijas vārdā.
Šodienas tekstam vienmēr vajadzētu skanēt kristiešu sirdīs. Tad lielākā daļa strīdu tiktu nolikti malā, un to vietā mājotu miers un saticība.
Ieskaties