Laulība saskaņā ar Svētajiem Rakstiem

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem laulību kā vīrieša un sievietes savienību ir dibinājis Dievs pirms cilvēku grēkā krišanas [1.Moz.1:27-28, 2:18-25], un tas attiecas uz visiem cilvēkiem — kā kristiešiem, tā nekristiešiem.

Par laulību, tas ir, par faktu, ka vīrietis un sieviete pēc Dieva gribas radīti un paredzēti viens otram, runa ir Bībeles sākumā un tās beigās. 1.Moz.1:27 sacīts: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.”

Ebreju pirmtekstā šeit nav vārdu “vīrietis” un “sieviete”, bet gan “vīrišķs” un “sievišķs”, un tas mūsu tēmai ir ārkārtīgi svarīgi. Jo šajā Dieva radīšanas aktā vīrietis un sieviete nav nostādīti viens otram pretī, bet gan tie kopīgi ir cilvēks, ar atšķirīgām īpašībām, kas sader kopā. Vienalga, vīrietis vai sieviete, abus Dievs radījis pēc Sava tēla un līdzības. Tāpēc no paša sākuma ir un neatceļami pastāv pati par sevi saprotama vienlīdzība cieņā un tiesībās — kaut arī pastāv atšķirības īpašībās, dāvanās un uzdevumos. Ir ļoti svarīgi un derīgi šo atzinu ņemt vērā konkurences cīņā par līdztiesību.

Tā pati lietu sakarība citādā veidā parādās 1.Moz.2:18-25. Ādams, kuru Dievs radījis kā pirmo, ir tikai tad pilnīgs, kad viņam radīta palīdze. Dievs ņem Ievu no Ādama; viņa tātad nav nekas cits, nav atšķirīga no viņa, un Dievs rada viņu Adamam, kurš bez sievas būtu vientuļš un bezpalīdzīgs. Mūsu valodās grūti atveidot to, kas iespējams ebreju valodā, kur vīrieša apzīmējumu īš lieto, to attiecinot arī. uz Ievu, šim vārdam vienkārši pievienojot sievišķo izskaņu: īša vai “vīriete”.

Tas viss ir tik vienkārši, bet tam visam tomēr ir ļoti dziļa jēga. Jo no šā Dieva radīšanas akta ir secināms, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram. Tas ir Dieva radīšanas lielais labais darbs. Taču pārāk bieži notiek tā, ka mēs, cilvēki, noniecinām un sabojājam Radītāja labos darbus. Tālāk Rakstos, 1.Moz.2:25, lasāms: “Un tie abi — cilvēks [vīrietis] un viņa sieva — bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.” Kauna sajūta pamostas tikai pēc grēkā krišanas (1.Moz.3:7). Aizsegšanās otra priekšā pauž bailes un aizsargāšanos. Kauna trūkums, un tas jāsaka visā nopietnībā. — arī šodien ved pie neaizsargātības un nevēlamas izmantošanas.

Kā vīrietis un sieviete pēc Dieva prāta ir radīti un paredzēti viens otram, par to ir runa gan Bībeles sākumā, gan arī tās beigās, Jāņa atklāsmes grāmatā. Jo pestīšanas vēsture virzās cauri visām beigu laiku jukām uz debesu prieku maltīti, un tā ir kāzu maltīte: “Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!” (Atkl.19:9) Protams, ielūgums uz šo kāzu mielastu notiek ar atlasi; tas ir Dieva aicinājums, un tas saistīts ar Kristus atkalatnākšanu, ar ticību uz Viņu un Viņa nākšanas gaidīšanu. Šajā gaidīšanā kristīgā draudze, apzinoties savu piederību Kristum, kas to izraudzījis un Sev paredzējis, dodas Viņam pretī kā līgava līgavainim, kuru tā gaida ar prieku, bet bieži vien arī ar sāpēm: “Un Gars un līgava saka: “Nāc!”” (Atkl.22:17)