Labs grēks, kas izsūdzēts un piedots

“Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” [Ps.103:2-3]

Varbūt tu saki: “Ja man nebūtu kāds īpašs grēks, es ticētu grēku piedošanai. Bet mans grēks ir pārāk smags un nopietns, lai taptu piedots!” Slēpts smagums gulstas tev uz sirds, un tev ir ļoti grūti, taču ievēro, ko saka šie vārdi: “Viņš piedod visus tavus grēkus.”

Protams, ka pastāv arī nāves grēks – grēks, kas nevar tapt piedots, Svētā Gara zaimošana [Mt.12:31]. Taču tie, kas vainīgi šai grēkā, nekad nemeklēs piedošanu. Kristus saka skaidri: šis grēks ir vienīgais grēks, kas nekad netiks piedots. Par pārējiem Viņš saka – visa veida grēki cilvēkiem tiks piedoti, arī Dieva zaimošana, jā, pat visbriesmīgākie grēki.

Ievēro, kā pats Kungs pasludina: “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna” [Jes.1:18]. Apstājies! Kad dzirdi, ka Dievs pasludina šādu diženu lietu, vai tev nevajadzētu pieņemt Viņa gribu un vārdu un turēt Dievu pie vārda, pat arī ja to nejūti savā sirdī?

Vai tu joprojām gribi pretoties Dievam un neticēt tik varenam un mierinājuma pilnam Vārdam, ko Viņš devis? Tā tu dari smagu grēku, darīdams Dievu par meli! Vai tai pašā brīdī tu vēl gribi novērsties no Dieva neticībā, vēsumā, pretestībā un ļaunprātībā?

Bet tu saki: arī es reiz ticēju piedošanai, bet es atkal esmu grēkojis. Dievs nevar piedot bezgalīgi, vai ne? Bez šaubām, tas ir smags grēks – no jauna grēkot pēc žēlastības un garīgas gaismas saņemšanas, tomēr ievēro šo tekstu. Šais vārdos nav sacīts “ir piedevis”, it kā tas notiktu tikai vienu reizi, bet tie saka “piedod”, tas ir – nemitīgi un nenogurstoši. Ja Dievs nepiedotu nemitīgi, Viņa piedošana mums neko nelīdzētu, jo tad neviena dvēsele netiktu glābta. Viss kļūtu bezcerīgi, jo mūsu miesā ir nebeidzams grēks, kas atklājas visu laiku.

Šeit ir vietā dārgie Lutera vārdi:

Gluži kā nebeidzamais grēks pieķeras mūsu miesai, kamēr vien dzīvojam virs zemes, un mūsu vainas un pārkāpumi nerimstas, tāpat mums ir nepieciešama arī bezgalīga un droša piedošana, lai savu grēku dēļ mēs nenāktu zem Dieva dusmām, bet grēku piedošanas dēļ vienmēr paliktu zem žēlastības.

Tā ir Tā Kunga mūžīgā derība, un tās dēļ grēks mūs nevar pazudināt!

Ņem Dāvidu sev par piemēru. Ilgu laiku arī viņš bija zem Dieva žēlastības un baudīja patiešām neparasti lielu žēlastību. Jau agrā jaunībā viņam bija dots Dieva vārds un Gara gaisma. Viņš bija gans, kas bija izraudzīts un svaidīts par ķēniņu Dieva tautai. Viņš bija svētīts ar dižām uzvarām un lielu godu. Viņš bija arī liels Tā Kunga pravietis.

Un, redzi! Viņš krita vienlaikus divos gaužām smagos grēkos – laulības pārkāpšanā un slepkavībā! Šie grēki bija sarkani kā asinis. Un, ievēro, tos bija pastrādājis viens no tiem, kas bija saņēmis visvairāk gaismas un apžēlošanas. Un tomēr Dāvids saņēma grēku piedošanu! Viņš saņēma godības pilnu apsolījumu un piedošanu. Tas notika tūlīt pēc tam, kad viņš bija atzinis un izsūdzējis Tam Kungam savu grēku.

Vai Dāvids bija ko darījis, lai gūtu samierinājumu ar Dievu un saņemtu piedošanu? Pilnīgi neko. Pat ne nieku. Un tikai pēc ilgas pretošanās posts un bēdas viņu beidzot salauza, ka sava kauna vidū viņš nāca Tā Kunga priekšā sūdzēt grēkus. Un viņš tūdaļ saņēma piedošanu. Viņš pats saka tā: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. .. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu” [Ps.32:3–5].

Nu es redzu, kas ir Dieva mūžīgā derība, kuras būtība ir, ka neviens grēks mūs nevar pazudināt. Te es redzu, ka, lai arī grēki būtu sarkani kā asinis, tomēr tie būs balti kā sniegs, kad tos ir mazgājušas Jēra asinis. Te es redzu, ka Dieva Dēla Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem [1.Jņ.1:7]. Te es redzu, ka pat pēc visas žēlastības un garīgas gaismas saņemšanas grēks mums tūlīt taps piedots. Es varu izdarīt vienkāršu un skaidru secinājumu: Dāvidam bija tik daudz gaismas un žēlastības, un tomēr viņš krita atbaidošā grēkā. Ja Dievs piedeva viņam, tad es nedrīkstu krist izmisumā pat uz brīdi un atkāpties no Dieva.

Es varu un drīkstu būt pārliecināts, ka Viņš piedos arī man, ja vien nepapildināšu savus grēkus ar Dieva zaimošanu, sacīdams, ka Viņš – pretēji Savam vārdam – uzlūko cilvēka vaigu [Rom.2:11] un nepilda Savu vārdu! Lai Dievs mani pasarga no šādas neticības!

Galu galā arī es esmu cilvēks, tāpat kā Dāvids. Arī mani ir izpirkušas dārgās Kristus asinis, tāpat kā Dāvidu. Un Dāvids bija tikpat nekrietns grēcinieks kā es. Un, ja viņš saņēma apžēlošanu par visiem saviem smagajiem grēkiem, tad arī es nedrīkstu krist izmisumā. Īpaši, kad pats lielais un žēlsirdīgais Dievs saka: “Man nav prieka par bezdievja nāvi” [Ec.33:11]. “Tikai atzīsti savu noziegumu” [Jer.3:13] – un kaut tavi grēki būtu sarkani kā asinis, tie būs balti kā sniegs.