Dievs sagaida mīlestības darbus pret tuvākajiem

“Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, tad viņš māna savu sirdi, tāda cilvēka kalpošana ir velta. Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” [Jēk.1:26-27]

Lai arī Dievam gandrīz nemaz nav vajadzīgi mūsu darbi, Viņš tomēr atzinīgi vērtē darbus, kas tiek veikti Viņa labā. Viņš Savā vārdā mums ir pateicis, kādi tieši ir šie darbi, ko Viņš sagaida. Dievs vēlas, lai kristieši Viņam kalpotu Svētā mīlestībā pret tuvāko, mīlestībā, kas nav pasaulīgas mīlestības aptraipīta, un darbos, kas izrietētu no šīs Svētās mīlestības. Tā kā mēs paši nevaram kalpot Dievam, Viņš visu ir iekārtojis tā, ka mūsu tuvākā vajadzība ir arī mūsu vajadzība. Tādējādi, kad mēs kalpojam savam tuvākajam, tad Dievs to uzskata par darbu, kas veikts Viņam. Kristus sludina, ka pienāks diena, kad viltus kristieši Viņam teiks: “Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” [Mt.25:44-45] Bet patiesajiem kristiešiem Viņš teiks: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” [Mt.25:40]

Tie, kas domā, ka kalpo Dievam tikai uzklausot Viņa vārdu, maldina sevi. Tagad ir laiks, lai mēs atzīmētu šo patiesību un ierakstītu to savās sirdīs. Mūsu valstī lielākā daļa cilvēku ir sadalīti divās daļās. Viena sastāv no tiem, kuri vairs netic Dievam un kuri cilvēcisko gudrību pielūdz kā dievu, kuriem kalpošana patiesajam Dievam neko nenozīmē. Otru daļu veido tie, kas tic Dievam un kalpo Viņam, bet uzskata, ka šī kalpošana ietver tikai Dieva vārda uzklausīšanu, lūgšanas, dziedāšanu, dievbijīgas sarunas un citu dievbijīgu vingrinājumu pildīšanu. Kā ne tik svarīgus viņi uzskata mīlestības darbus pret tuvākajiem saskaņā ar desmit baušļu otrā galdiņa baušļiem, domājot, ka tie ir pārāk parasti darbi, kurus pat pagāni spēj paveikt. Rezultāts ir tāds, ka neticīgie bieži vien pat pārspēj acīmredzami dievbijīgos kristiešus mīlestības darbos pret savu tuvāko. Tas ir milzīgs kauns, kad neticīgais var teikt šķietami dedzīgam kristietim: “Tev ir ticība bez darbiem; man ir darbi bez ticības. Tev ir tas, ko tu sauc par Dieva vārdu, bet tu to nedari. Es neklausos tava Dieva vārdu, tomēr es to daru. Tu ej uz baznīcu un vēlies ar to kalpot Dievam, bet tu nekalpo savam tuvākajam. Es, savukārt, neeju uz baznīcu, tomēr es kalpoju savam tuvākajam. Kas tad ir labāk un pareizāk?”

Tāpēc visā nopietnībā uzklausīsim apustuļa vārdus: “Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, tad viņš māna savu sirdi, tāda cilvēka kalpošana ir velta.” Mostieties! Ja mēs vēlamies kalpot Dievam, tad ne tikai uzklausīsim Viņa Vārdu, bet arī rīkosimies ticībā, kas ir aktīva mīlestībā. Nemaldināsim sevi, ka esam kalpojuši Dievam, tikai ar došanos uz baznīcu, piedaloties Svētajā Vakarēdienā, izsūdzot savus grēkus un atgriežoties savās mājās, kur mēs runājam dievbijīgus vārdus nometušies uz ceļiem. Ar darbiem parādīsim mīlestību pret savu tuvāko. Apmeklēsim bāreņus un atraitnes, bruņojoties ar mierinājuma un iedrošinājuma vārdu arsenālu un rokām, kas pilnas ar mīlestības darbiem. Apģērbsim kailos, pabarosim izsalkušos, padzirdīsim izslāpušos, uzņemsim trūcīgos mūsu mājās, apmeklēsim slimos un palīdzēsim tiem, kas nonākuši briesmās, ieskaitot apspiesto Kristus baznīcu. Tad kādu dienu mēs visi dzirdēsim priekpilno balsi, kas pasludina: “Patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” [Mt.25:40]