Kurš var tikt pielaists pie Svētā Vakarēdiena

Kristīgi mācītāji ir vienīgi Dieva noslēpumu “kalpi,” nevis kungi (1.Kor.4:1). Tādēļ viņiem ir jāpārvalda žēlastības līdzekļi (Evaņģēlijs un sakramenti) tieši tā, kā tos ir iestādījis pats Kristus (1.Kor.4:2; Mt.28:20). Mācītāji vai draudzes, kas Svētā Vakarēdiena pārvaldīšanā novirzās no Kristus iestādījuma, noraida Viņa autoritāti, pretojas Viņa gribai, nepareizi lieto šo dārgo Sakramentu un tādēļ “šī sanāksme ir viņiem par sodu” (1.Kor.11:29-34).

Runājot par Svētā Vakarēdiena pareizu pārvaldīšanu, Svētie Raksi māca šādas patiesības:

• Kristīgā baznīcā ir jāpastāv nevis atvērtam, bet gan slēgtam Vakarēdienam, jo Dievs vēlas, lai pie Dievgalda nāktu vienīgi ticīgie (1.Kor.11:26-28). Ja Evaņģēlijs ir jāsludina gan ticīgiem, gan neticīgiem (Mk.16:15-16), tad Svētais Vakarēdiens ir domāts vienīgi atdzimušajiem, kā to pierāda Kristus iestādīšanas vārdi un svēto apustuļu prakse (1.Kor.10:16; 11:26-34).

  Luters šajā jautājumā raksta:

  “Tā ir darījis Kristus. Evaņģēliju Viņš ir ļāvis sludināt visam pūlim, kā to vēlāk darīja arī apustuļi, lai to būtu dzirdējuši visi, gan ticīgie, gan neticīgie.

  Tā ir jādara arī mums. Taču mēs nedrīkstam pūlim atdot Sakramentu. Ja es sludinu Evaņģēliju, es nezinu, kuru tas uzrunās; bet šeit man ir jābūt pārliecinātam, ka tas ir uzrunājis to, kurš nāk pie Sakramenta. Tādēļ es nedrīkstu šaubīties, bet man ir skaidri jāzina, ka tas, kuram es dodu Sakramentu, ir uzklausījis Evaņģēliju un tam ir pareiza ticība.”

  Mācība par slēgto Vakarēdienu ir svarīga oponējot ne tikai reformātu sektām, bet arī maldīgiem luterāņu uzskatiem (piem. A. L. Grēbners, Geschichte der Luth. Kirche, nodaļa Abendmahl; Lehre un Wehre, 1888., 257. un turpm., 302. un turpm.).

• No kristiešiem pie Svētā Vakarēdiena var pielaist vienīgi tos,
  1. kuri jau ir kristīti;
  2. kuri spēj izvērtēt savu rīcību (1.Kor.11:28). Tas izslēdz bērnus, cilvēkus, kuri atrodas bezsamaņas jeb komas stāvoklī, un cilvēkus ar garīgiem traucējumiem;
  3. kuri tic, ka Svētajā Vakarēdienā ar, līdz un zem maizes un vīna [zīmēm] viņi saņem Kristus miesu un asinis, savu grēku piedošanai (Mt.26:26-28). Tas izslēdz reformātus, racionālistus u.c., kuri noliedz reālo klātbūtni, kā arī visus pāvestiešus (arī katoliskos luterāņus), kuri māca, ka Sakraments darbojas ex opere operato, tādējādi noliedzot, ka ticība ir piedāvātās grēku piedošanas medium ληπτικὸv;
  4. kuri tādējādi neapgrēcina citus (2.Kor.6:3; Mt.18:7). Tas izslēdz tos:
     1) kuri dzīvo atklātā grēkā (1.Kor.5:11);
     2) kuri atsakās piedot un tikt salīdzināti (Mt.18:15-17, 35; 5:23-24);
     3) kuriem ir raksturīgs unionisms vai sinkrētisms (Rom.16:17; 2.Jņ.10-11).
  5. Sakraments būtu jāatsaka visiem tiem, kuri ir saistīti ar maldus mācošām baznīcām un nekristīgiem vai antikristīgiem kultiem (Ef.4:1-6; 5:7-11; 2.Kor.6:14-18).

Tā kā masonu loža ir pagānisks kults, kurš balstās cilvēka labajos darbos, tādējādi noliedzot pašu Svētā Vakarēdiena mērķi, proti, grēku piedošanas sniegšanu ticībā Kristum (sola fide), tad ir pats par sevī saprotams, ka ložas locekļi nevar būt patiesi kristieši. Tādēļ ložas locekļi būtu jāizslēdz no Svētā Vakarēdiena jo: a) būdami antikristīga kulta pārstāvji, viņi noliedz konkrētas kristīgās reliģijas mācības (Svēto Trīsvienību; Kristus dievišķumu, Viņa vietniecisko izpirkšanu, pestīšanu žēlastībā, utt.) un b) ejot pie Svētā Vakarēdiena, viņi ar savu līdzdalību antikristīgās biedrībās apgrēcina citus kristiešus (Mt.10:32-39).

Tā kā Svētais Vakarēdiens var tikt saņemts par sodu (1.Kor.11:29: κρίμα) kristīgam mācītājam ir ne tikai jāpiekodina visi komunikanti rūpīgi pārbaudīt sevi (1.Kor.11:28), bet arī jāpalīdz viņiem to veikt. Tādēļ ir nepieciešams saglabāt gan grēksūdzes dievkalpojumu, gan luterisko paražu “izsludināt Komūniju”, kas viņam dod iespēju individuāli kontaktēties ar tiem, kuri vēlas iet pie Svētā Vakarēdiena.

Tomēr, lai arī mācītājam nevajadzētu pielaist pie Svētā Vakarēdiena nevienu necienīgo, viņam, tajā pašā laikā, ir arī jārūpējas, lai tas netiktu liegts nevienam, kuram ir tiesības to saņemt. Kopumā varētu sacīt, ka visi kristītie kristieši, kuri no sirds nožēlo savus grēkus, patiesi tic Jēzum Kristum, ievēro Svētā Vakarēdiena iestādījumu tā, kā to ir iestādījis Kristus, ikvienā mācības un dzīves jautājumā paklausa kristīgajai mācībai, spēj izvērtēt sevi, dzīvot kristīgu dzīvi un Vēlas ar Svētā Gara palīdzību to uzlabot, var tikt pielaisti pie Svētā Vakarēdiena.

Tā kā tas, vai cilvēks ir vai nav cienīgs saņemt Vakarēdienu, pamatā ir atkarīgs no patiesas ticības, kuru šis Sakraments stiprina un palielina, tad arī tie, kuru ticība ir vāja būtu pie tā jāpielaiž (Mt.11:28; Jņ.6:37). Tādi būtu pat jāpamudina nākt pie Vakarēdiena.

Visos tajos gadījumos, kuros mācītājs, kurš ir atbildīgs par apzinīgu sava amata pildīšanu ne tikai savas draudzes, bet arī Dieva priekšā (1.Kor.4:1-2), pielaižot kādu cilvēku pie Vakarēdiena, kļūtu par šī cilvēka grēka līdzdalībnieku (1.Tim.5:22), viņa pienākums ir atturēt šādu draudzes locekli no piedalīšanās Vakarēdienā (piem., gadījumā, kad kāds cilvēks atsakās izlīgt ar savu tuvāko, Mt.5:23-25; 18:28 un turpm.; Lk.17:3).

Atturēšana no Svētā Vakarēdiena nav tas pats kas grēcinieka oficiāla ekskomunikācija no draudzes (1.Kor.5:13), bet gan mācītāja paziņojums, ka konkrētais loceklis uz laiku netiek uzskatīts par cienīgu saņemt Svēto Vakarēdienu. Šis loceklis, protams, var pieprasīt arī oficiālu draudzes lēmumu, taču gadījumā, ja draudze pieņem nepareizu lēmumu, tad mācītājam drīzāk vajadzētu ļaut sevi atstādināt no amata, nekā atcelt lēmumu, kuru viņš ir pieņēmis saskaņā ar Svētajiem Rakstiem.

Lai arī grēksūdze (vai nu publiska, vai privāta) nav dievišķs iestādījums, tā būtu jāsaglabā, it īpaši tādēļ, ka tai seko absolūcija. Pārējie jautājumi par šo tēmu attiecas uz pastorālās teoloģijas jomu.