Kristības brīnumainais darbs

Kas tic un top kristīts, taps izglābts (Mk.16:16).

Ja vēlamies Bībeles vārdus, kas aptvertu visas brīnišķīgās Kristības dāvanas īsos, spēcīgos un skaidros vārdos, mums jālasa Gal.3:27: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.” Dievs, palīdzi, ka mēs tūlīt to apjaustu!

“Esat ietērpušies Kristū.” Raugi, šeit ir viss kristieša neaptveramās šķīstības un Dieva labvēlības noslēpums, ko saņemam kā dāvanu Kristū līdz ar Kristību. Mēs esam tērpušies Kristū. Mēs vairs nestāvam Dieva priekšā paši savā personā, bet Viņa Dēla Kristus personā, gluži kā Kristus stāvēja Sava Tēva priekšā grēku izpirkšanas dienā nevis Sevis dēļ, bet mūsu vietā kā vienīgais grēcinieks par visiem grēciniekiem, uz Sevis nesot visus pasaules grēkus.

Toreiz Viņš pārstāvēja visu pasauli. Bet tagad mēs Kristībā esam tērpušies Kristū un Dieva priekšā mēs netiekam tiesāti pēc tā, kas esam paši sevī, bet pēc tā, kas ir Kristū. Mēs stāvam Dieva priekšā Kristus drānās, Viņa personā, taisnībā un godā. Tieši to nozīmē “tērpties Kristū”.

Viss, kas Kristus bija un ko mūsu labā darīja, ir mums dots un dāvināts, kad tikām kristīti Kristū. Jo pēc Viņa žēlastības pilnā prāta, kas atklājas Viņa vārdos par Kristību, Kristus ir ietvēris Kristībā visu pestīšanu un mūžīgo svētlaimi un pievienojis tai visu, ko Viņš mums atstājis mantojumā.

Tādēļ ikviens, kas kristīts Kristū, ir tūlīt tērpies visā, kas pieder pestīšanai un mūžīgai dzīvei – Kristū un visā Viņa nopelnā. Līdz ar to Kristus ir kļuvis pilnībā mūsu, it kā pestīšana būtu notikusi mūsu pašu personā. Tas, ko Kristus veicis mūsu vietā, ir tapis par mūsu īpašumu, it kā mēs paši to būtu veikuši – jo mēs esam tērpušies Kristū.

Kas ir Kristus? Pirmkārt, Kristus ir vistīrākā šķīstība un taisnība. Tādēļ arī mēs esam vistīrākā šķīstība un taisnība. Paši sevī? Nē! Vienīgi Viņā. “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:21). Otrkārt, Kristus ir labs un tīkams, tā ka Tēvam ir uz To labs prāts. Kristus ir Dieva Dēls un Dieva valstības mantinieks. Tādēļ arī mēs esam Dieva bērni un Kristus līdzmantinieki.

Tagad mēs saprotam, kā tas bija iespējams, ka nepilnīgie mācekļi varēja būt pilnīgi tīri. Un mēs saprotam, ko nozīmē vārdi: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rom.8:1). Tie nozīmē, ka, lai arī viņi joprojām ir miesā un ik dienas viņu kājām pielīp daudz sārņu un netīrumu, nekas no tā viņiem netiek pieskaitīts un tos nepazudina. Jo tie ir tērpušies Kristū un netiek tiesāti pēc tā, kas ir paši sevī, bet pēc tā, kas ir Kristus. Tagad mēs saprotam, kāpēc pravietis pravietoja: “Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība” (Jer.23:6).

Kas pareizi un pilnīgi saprot šo noslēpumu, par to var sacīt – viņš tiešām kaut ko zina. Jo tas ir izbēdzis no velna rokām un licis nesatricināmu pamatu īstam, dievišķam sirdsmieram. Bet, kas nesaprot vai nevēlas saprast šo noslēpumu, tam nav pareizas Evaņģēlija atziņas, un tas nevar palīdzēt ne sev, ne citiem, kā arī bez šī noslēpuma savas dzīves laikā tas nespēj iegūt ne mieru, ne patiesu svētdarīšanu. Vēl mazāk tas spēj ar šīm lietām palīdzēt citiem.

Tādēļ kristietim ir tik ļoti nepieciešama pestīšanas atziņa, jo tikai ar to viņš iegūst labprātīgu, kristīgu prātu gan pret Dievu, gan pret tuvāko, kā arī patiesu sirdsmieru. Kad šī patiesība ienāk cilvēka sirdī un tas vairs nestāv Dieva priekšā pats par sevi, savās netīrajās drānās, bet ir tērpies Kristū un tapis šķīsts, labs un Dievam tīkams Viņā, un apzinās, ka viņa grēki, kas dara tam tik daudz sāpju, nekad vairs netiks pieskaitīti, tad viņš top par jaunu radījumu. Tad viņam šķiet pretīgas visas paša pūles – gan paša dievbijība, gan paša bezdievība.

Tad Kristus viņam kļūst par vislielāko dārgumu, par taisnošanu un svētdarīšanu, jā, par viņa dzīves un domu centru. Tad cilvēks iemīl Kristu un Viņa svētos ceļus, labprāt atsakās no savas agrākās pasaules, grēka un tukšās dzīves un ar prieku vēlas sekot savam Kungam un kalpot Viņam mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē.

Viņa vienīgā cerība ir Kristus. Tas ar paļāvību lūdz: “Mīļais Jēzu, ņem manu sirdi un nodod nāvē manu miesu.” To mūsos simbolizē un rada Kristība. Tādēļ apustulis sauc to par mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanai Svētajā Garā (Tit.3:5).